[233] Man rādīja H un I ieturēto virzienu. Kaut gan norāti, viņi tomēr nav labojuši savas nepareizības. Viņu nepareizā rīcība ietekmējusi Dieva ļaudis, sevišķi Ņujorkas štatā. Viņu iespaids ir kaitējis Dieva lietai. Pēdējo desmit gadu laikā viņus bieži man rādīja parādīšanās, atklājot viņu nepareizības. Un es viņiem par šīm lietām esmu rakstījusi. Bet viņi rūpējas, lai apslēptu no brāļiem patiesību, ka ir tikuši norāti, baidīdamies, ka tas varētu izpostīt viņu iespaidu. Tie, kurus bija ietekmējis viņu nepareizais gājiens, no viņu saņemtā rājiena būtu guvuši labumu. Es varēju šo vēsti nodot saprātīgu brāļu rokās draudzē, lai, ja tas būtu nepieciešams, viņi varētu izprast pamācības, kuras Kungs bija atradis par lietderīgām dot Saviem ļaudīm. Bet, atstāstot šo vēsti, kas man bija dota šiem brāļiem, ne kādam citam, bet tieši viņiem pašiem, viņi mani visnesaudzīgākajā veidā nokritizēja. Tas manī izsauca tik stipras garīgas ciešanas, ka pamudināja apslēpt to, ko Kungs man bija atklājis attiecībā uz atsevišķu personu netaisnībām.
Sirds lepnums lika šiem brāļiem tik ļoti baidīties, ka tikai citi neuzzinātu, ka viņi ir norāti. Ja viņi pazemīgi būtu atzinuši savas nepareizības pret draudzi, tad tiešām būtu pierādījuši, ka tic atklāsmēm un draudze būtu stiprināta saņemt rājienus un atzīt savas kļūdas. Šie skolotāji stāvēja draudzei ceļā. Viņi rādīja nepareizu piemēru, un draudze skatījās uz viņiem un norāta jautāja: ”Kāpēc šie sludinātāji nav norāti, jo mēs esam paklausījuši viņu mācībai?” Tā ir atvērtas durvis sātanam, lai kārdinātu attiecībā uz parādīšanu patiesīgumu.
[234] Brāļi tika piekrāpti un maldināti. Viņi ticēja, ka mēs esam vienoti ar šiem sludinātājiem un paklausīja viņu pamācībām, lai gan tās visas bija nepareizas. Ciešot garīgas mokas, es rakstīju šiem sludinātājiem, kad redzēju Dieva lietu, viņu neprātīgās rīcības ievainotu. Ļoti norūpējusies, es vēroju, kāds būs šīs vēsts iespaids. Bet viņi to nolika malā, un brāļi par šo viņiem sniegto vēsti neko neuzzināja, un tā viņiem nevarēja palīdzēt pamācības, kuras dot Kungs bija atradis par derīgu.
Redzot, ka nav piepildījies, ko Dievs bija gribējis, savās pūlēs kļuvu mazdūšīga. Dziļās sāpēs es bieži jautāju: Kāda nozīme ir visam manam darbam? Šo brāļu nostāja bija sekojoša: Mēs ticam parādīšanām, bet māsa Vaita, tās rakstot, ieliek pati savus vārdus, un mēs ticēsim tikai tai daļai, kuru mēs domājam, ka tā ir no Dieva, un neņemsim vērā pārējo. Viņi ir izvēlējušies šādu ceļu un nav labojuši savu dzīvi. Viņi atklāti apliecina, ka tic parādīšanām, bet rīkojas tieši pretēji tām. Viņu piemērs un iespaids ir radījis šaubas citu prātos. Tagadējās patiesības lietai būtu bijis labāk, ja viņi abi būtu nostājušies pret šo dāvanu. Tad ļaudis nebūtu pievilti un nebūtu klupuši pār šiem aklajiem mācītājiem. Mēs cerējām un lūdzām, kaut viņi nostātos pareizi un atstātu labu iespaidu uz ganāmpulku; bet cerības ir mirušas, un ilgāk klusēt mēs vairs nevaram un nedrīkstam. Mēs pret Dieva draudzi esam izturējušies nepareizi, jau agrāk visu atklāti nepasakot.
