[244] 1860. gada septembrī piedzima mans ceturtais bērns Džons Herberts Vaits. Kad viņš bija trīs nedēļas vecs, mans vīrs izjuta pienākumu doties ceļā. Konferencē bija nolemts, ka br. Lafboro jāiet uz rietumiem un viņam uz austrumiem. Dažas dienas pirms aiziešanas mans vīrs jutās ļoti nospiests. Vienu brīdi viņam šķita, ka ir jāatsakās no ceļojuma, tomēr viņš baidījās to darīt. Viņš juta, ka viņam ir kaut kas jādara, bet viņu ietina tumsas padebeši. Viņš nevarēja ne atpūsties, ne gulēt. Viņa prāts bija pastāvīgi satraukts. Viņš atklāja savu noskaņojumu br. Lafboro (Louthborough) un br. Kornelim (Cornell) un kopā ar viņiem zemojās Kunga priekšā, meklējot Viņa padomu. Tad mākoņi izklīda, un spīdēja skaidra gaisma. Mans vīrs juta, ka Kunga Gars viņu vadīja uz rietumiem un br. Lafboro uz austrumiem. Pēc tam viņi skaidri saskatīja savus pienākumus un rīkojās saskanīgi.
Vīra prombūtnes laikā mēs lūdzām, lai Kungs viņu uzturētu un stiprinātu, un mēs ieguvām drošu pārliecību, ka Viņš ies ar to. Apmēram nedēļu pirms viņam vajadzēja apmeklēt (Monston), Visk., mēs saņēmām vēstuli no m. G publicēšanai, kas viņai šķita esam Kunga dota parādīšana. Lasot šos ziņojumus, mēs noskumām, jo pazinām, ka tie nebija no īstā Avota. Un tā kā mans vīrs nekā par to nezināja, kas viņu sagaida (Monston), tad mēs baidījāmies, ka viņš būs nesagatavots sastapties ar fanātismu un ka tas viņam atņems drosmi. Savos agrākajos piedzīvojumos mēs bijām redzējuši tik daudz līdzīgu ainu un tik daudz bijām cietuši no šiem nesavaldīgajiem, mežonīgajiem gariem, ka baidījāmies no saskares ar tiem. Es aizsūtīju lūgumu draudzei Batl-Krīkā, lai lūgtu par manu vīru, un pie mūsu ģimenes altāra mēs nopietni meklējām Kunga palīdzību. Ar salauztu garu un daudz asarām mēs centāmies saistīt savu drebošo ticību Dieva apsolījumiem, un mums bija pierādījumi, ka Viņš [245] dzird mūsu lūgšanas un ka Viņš stāvēs pie mana vīra un dos viņam padomu un gudrību.
Meklējot Bībelē pantiņu, ko lai Villijs iemācītos no galvas sabatskolai, manu uzmanību saistīja sekojošā Rakstu vieta: “Kungs ir labs patvērums bēdu dienā. Viņš pazīst tos, kas uz Viņu paļaujas.” Es nevarēju neko citu darīt, kā tikai raudāt par šiem vārdiem, tik ļoti atbilstoši tie man likās. Visas manas domas bija pie vīra un draudzes Viskonsinā. Atrodoties Viskosinā, mans vīrs saņēma Dieva svētības. Kungs viņam bija stiprs patvērums bēdu laikā un palīdzēja viņam ar Savu brīvo Garu tad, kad viņš nodeva izšķirošu liecību pret tur valdošo fanātismu.
Būdams (Mackford), Visk., mans vīrs rakstīja vēstuli, kurā bija sekojoši vārdi: “Es baidos, ka mājā viss nav kārtībā. Man ir kāda nojauta par mazo bērnu.” Lūdzot par ģimeni mājās, viņu pārņēma doma, ka bērns ir ļoti slims. Viņam šķita, ka bērns guļ viņa priekšā ar briesmīgi uztūkušu seju un galvu. Kad es saņēmu šo vēstuli, bērns bija tikpat vesels kā vienmēr; bet jau nākošajā rītā viņš ļoti saslima. Tā bija ļoti stipra sejas un galvas roze. Kad mans vīrs nonāca pie br. (Wick), tuvu pie (Reund Grove), 111, viņš saņēma telegrammu par bērna slimību. Izlasot to, viņš klātesošiem teica, ka šīs jaunās ziņas viņu nepārsteidzot, jo Kungs viņu uz tām jau sagatavojis, un ka viņi vēl dzirdēšot, ka slimība stipri skārusi bērna galvu un seju.
Mans mīļais mazais bērns ļoti cieta. Divdesmit četras dienas un naktis mēs noraizējušies par viņu rūpējāmies, izlietodami visus mums pieejamos līdzekļus viņa dziedināšanai un nopietnās lūgšanās nesdami viņa lietu Kunga priekšā. Redzot viņa ciešanas, es reizēm vairs nespēju savaldīties. Daudz laika pavadīju asarās un pazemīgi lūdzot un saucot uz Dievu. Bet mūsu Debesu Tēvs atrada par vajadzīgu būt tālu no tiem, kurus Viņš mīlēja.
[246] 14. decembrī viņam kļuva sliktāk. Atsauca mani. Klausoties viņa smagajos elpas vilcienos un jūtot pulsu viņa rokā apstājoties, es zināju, ka viņam ir jāmirst. Pār viņu jau bija nāves stindzinošā roka. Man tā bija dziļu sāpju stunda. Mēs vērojām viņa vājo, nevienmērīgo elpošanu, līdz tā pilnīgi apstājās, un nevarējām just neko citu kā tikai pateicību, ka viņa ciešanas ir beigušās. Manam bērnam mirstot, es nevarēju raudāt. Sirds man kā salūstot sāpēs sažņaudzās, bet asaru nebija. Apglabāšanas laikā es zaudēju samaņu. Mēs vīlāmies cerībās, domādami, ka br. Lafboro kalpos bēru gadījumā, bet, tā kā viņa nebija, uz ļaužu pilno māju vajadzēja runāt manam vīram. Tad mēs savu bērnu pavadījām uz (Qak Hill) kapsētu; tur viņš dus, līdz atnāks dzīvības Devējs un saraus kapa saites, izsaucot viņu mūžīgai dzīvībai.
Atgriežoties no kapsētas, māja man likās vientuļa un tukša. Es samierinājos ar Dieva prātu, tomēr pār mani klājās izmisums un grūtsirdība. Mēs nespējām pacelties pāri pagājušās vasaras nomāktībai. Mēs nezinājām, kas ir sagaidāms attiecībā uz Dieva ļaužu nostāju. Sātans bija guvis pārvaldību pār dažu cilvēku prātu, kas darbā bija cieši saistīti ar mums, pat pār dažiem, kas pazina mūsu misiju un bija redzējuši darba augļus, kas bija bijuši liecinieki ne tikai biežajām Dieva spēka atklāsmēm, bet kas šī spēka iespaidu bija izjutuši paši pie savas miesas. Ko gan mēs nākotnē varējām cerēt? Kamēr mans bērns dzīvoja, es domāju, ka saprotu savu pienākumu. Es spiedu savu mīļo mazuli pie sirds un priecājos, ka vismaz uz vienu ziemu man vajadzēs būt brīvai no jebkādas lielas atbildības, jo ceļot ar mazu bērnu ziemas laikā nevarēja būt mans pienākums. Bet tagad, kad viņš man bija atņemts, es atkal jutos ļoti apmulsusi.
Dieva lietas un Viņa ļaužu stāvoklis mūs gandrīz vai nospieda. Mūsu laime vienmēr ir bijusi atkarīga no Dieva darba stāvokļa. Mēs jūtamies brīvi, kad Viņa ļaužu stāvoklis ir cerību pilns; bet, kad viņi atkrīt un viņu starpā valda nesaskaņa, tad nekas mūs nevar iepriecināt. Visas mūsu intereses un dzīve ir [247] bijušas saaustas ar trīskārtīgās eņģeļa vēsts sākumu un attīstību. Mēs esam iesaistīti tajā, un, kad tā neplaukst, mēs ļoti ciešam.
Ap šo laiku mans vīrs, atskatoties pagātnē, sāka zaudēt uzticību gandrīz pret katru cilvēku. Daudzi no tiem, ar kuriem viņš bija mēģinājis iedraudzēties, pret viņu bija izturējušies kā ienaidnieki, un daži, kuriem viņš bija visvairāk izpalīdzējis ar savu iespaidu un no saviem trūcīgajiem līdzekļiem, bija nepārtraukti centušies viņam kaitēt un mest nastas uz viņu. Kādā Sabata rītā, kad viņš devās uz mūsu dievkalpojuma vietu, viņu pārņēma tāda visu nomācoša netaisnības izjūta, ka viņš, nogājis sānis, skaļi raudāja, kamēr sapulce uz viņu gaidīja.
No paša mūsu darba sākuma mēs tikām aicināti nest skaidras, norādošas (asas) liecības, norāt netaisnību un netaupīt. Un visā šai ceļā ir bijuši cilvēki, kas pretojušies liecībām un ir sekojuši mums, runājot ar mīkstu mēli “patīkamas lietas”, kas aptrieptas ar nerūdītu javu, un centušies izpostīt mūsu darba iespaidu. Kungs mūs gribēja vadīt, lai mēs nestu rājienus, bet atsevišķas personas ir nostājušās tieši starp mums un ļaudīm, lai mūsu liecības padarītu neiespaidīgas. Daudzas man dotās atklāsmes rādīja, ka mums nav jāizvairās izskaidrot Kunga nodomu, bet noteikti jāmodina Dieva ļaudis, jo viņi ir aizmiguši savos grēkos. Bet tikai daži ir simpatizējuši mums, kamēr daudzi ir jutuši līdzi netaisnībai un tiem, kas ir norāti. Šīs lietas mūs satrieca, un mēs jutām, ka mums nav nevienas liecības, ko sacīt draudzei. Mēs nezinājām, kam lai mēs uzticamies. Visām šīm lietām uzmācoties, cerība mūsos pamira. Ap pusnakti mēs devāmies gulēt, bet es nevarēju aizmigt. Sirds man ļoti sāpēja; es nevarēju atrast atvieglojumu un uz kādu laiku ļoti saguru.
Mans vīrs aizsūtīja pēc brāļiem Amadona, Kelloga un Smita. Bija dzirdamas viņu sirsnīgās lūgšanas, [248] tad nāca atvieglojums, un es redzēju parādīšanu. Man rādīja, ka mums ir darāms darbs, ka mums vēl un vēl jāliecina, tieši un asi. Man rādīja tās personas, kas bija nicinājušas norājošās liecības. Es redzēju viņu iespaidu uz Dieva ļaudīm.
Man arī parādīja ļaužu stāvokli N pilsētā. Viņiem ir patiesības teorija, bet tā nav tos svētojusi. Es redzēju, ka, ja vēstneši, ejot jaunos laukos, nenes skaidras, asas liecības, tad viņu darbs ir vairāk nekā tikai pazaudēts. Viņiem vajadzētu pasargāt atšķirību starp Kristus draudzi un formālajiem, nedzīvajiem ticības apliecinātājiem. – šai ziņā bija pielaista kļūda. Vec. N baidījās apvainot, baidījās, ka varētu parādīties mūsu ticības īpatnības. Standarts tika pazemināts, lai piemērotos ļaudīm. Viņiem vajadzēja likt saprast, ka mums ir patiesība, kurai ir dzīvību izšķiroša nozīme, un ka viņu mūžības intereses ir atkarīgas no viņu lēmuma; ka, lai patiesība viņus varētu svētot, viņiem jāatstāj savi elki, jāatzīst un jānožēlo grēki un jānes augļi, kas liecinātu par viņu atgriešanos.
Kas ir saistījušies svinīgajā darbā, lai nestu trešā eņģeļa vēsti, tiem jārīkojas noteikti; Garā un Dieva spēkā bezbailīgi jāpasludina patiesība, ļaujot, lai tā griež. Viņiem jāpaaugstina patiesības standarts un jāpārliecina ļaudis pēc tās censties. Bieži tas ir ticis pazemināts, lai piemērotos ļaudīm viņu tumsas pilnajā un grēcīgajā stāvoklī. Norādošās (asās) liecības ir tās, kas vadīs ļaudis pie izšķiršanās. Miera pilnās liecības to nepanāks. Tāda veida sludināšanu ļaudīm ir iespēja klausīties no plaši pazīstamo baznīcu kancelēm; bet kalpiem, kam Dievs ir uzticējis svinīgo, biedinošo vēsti, kurai ļaudis jāizved un jāsagatavo uz Kristus atnākšanu, jānes skaidras, asas liecības. Mūsu patiesība ir tik daudz svinīgāka par vārda kristiešu patiesību, cik daudz Debesis ir augstākas par zemi.
