Man rādīja, ka, ja šī kara mērķis būtu bijis verdzības iznīcināšana, tad, ja to vēlētos, Ziemeļiem būtu palīdzējusi Anglija. Bet Anglija pilnīgi izprot valdības jūtas un ka katra nolūks nav iznīcināt verdzību, bet tikai saglabāt savienību; un tās saglabāšana nav Anglijas interesēs. Mūsu valdība ir bijusi ļoti lepna un neatkarīga. Mūsu tauta paaugstinājusies līdz debesīm un monarhistiskās valdības uzlūkojusi par zemākām; viņi ir gavilējuši savā lielīgajā brīvībā, kamēr tajā pašā laikā ir paciesta un kopta verdzība, kas ir tūkstoš reižu sliktāka nekā [259] patvaldība monarhu zemēs. Šinī gaišajā zemē kopta sistēma, kas atļauj vienai cilvēces ģimenes daļai verdzināt otru, pazeminot miljoniem cilvēcīgu būtņu darba lopu līmenī. Grēks, kas līdzinātos šim, nav atrodams pagānu zemēs.
Eņģelis sacīja: “Dzirdiet, ak Debesis, apspiesto kliedzienus un atmaksājiet apspiedējiem dubultīgi, saskaņā ar viņu darbiem.” Šī nācija vēl tiks pazemota putekļos. Anglija pārdomā, vai būtu vislabākais izmantot tagad mūsu tautas vājumu un uzsākt pret to karu. Tā apsver apstākļus un cenšas izpētīt citas tautas. Tā baidās, ka, uzsākot karu citā zemē, var kļūt vāja mājās un to var izmantot citas tautas. Citas tautas mierīgi, tomēr noteikti gatavojas uz karu un cer, ka Anglija uzsāks karu ar mūsu tautu, jo tad tās izmantotu izdevību, lai atriebtos par priekšrocībām, kuras tā tām pagātnē atņēmusi, un par nodarīto netaisnību. Daļa no karalienes padotajiem gaida uz labvēlīgu gadījumu, lai salauztu jūgu, bet, ja Anglija uzskatīs, ka ir vērts, tad tā ne mirkli nevilcināsies, lai izmantotu izdevību pielietot savu spēku un pazemot mūsu tautu. Ja Anglija pasludinās karu, tad visām tautām radīsies pašām savas intereses, ko apmierināt, un tad būs vispārējs karš, vispārējs sajukums. Anglija zina jūtu dažādību to starpā, kas cenšas apspiest sacelšanos. Tā labi pazīst mūsu valdības sarežģīto stāvokli; tā ar izbrīnu ir noraudzījusies uz šī kara gaitu. Uz garlaicīgo, neprasmīgo rīcību, uz mūsu armijas kūtrumu uz mūsu tautas postošajiem izdevumiem. Mūsu valdības vājums pilnībā ir redzams citām tautām, un tās tagad secina, ka iemesls ir monarha trūkums. Tās apbrīno savas valdības un it kā no augšas noskatās uz mūsu tautu, ko bija uzskatījušas par stiprāko virs zemes, vieni ar nožēlu, citi ar nicināšanu. Ja mūsu [260] tauta būtu palikusi vienota, tad tai būtu spēks; bet dalītai tai ir jākrīt.
