Es redzēju zemē lielākas bēdas par tām, kuru aculiecinieki esam bijuši līdz šim. Es dzirdēju nopūtas un sāpju kliedzienus un redzēju lielas karaspēka vienības aktīvā cīņā. Es dzirdēju lielgabalu dārdoņu, ieroču troksni, tuvcīņu un mirstošo nopūtas un lūgšanas. Zemi pārklāja ievainotie un mirušie. Es redzēju izpostītas, izmisušas ģimenes un briesmīgu trūkumu daudzos dzīvokļos. Arī tagad daudzas ģimenes cieš trūkumu, bet tas vēl pieaugs. Daudzu sejas izskatījās vājas, bālas un izmocītas.
Es redzēju, ka Dieva ļaudīm vajadzētu būt cieši vienotiem kristīgas sadraudzības un mīlestības saitēm. Šajā mūsu tautas lielā posta laikā mūsu patvērums un stiprums var būt vienīgi Dievs. Dieva ļaudīm jāpamostas. Vajadzētu izmantot izdevību izplatīt patiesību, jo tā nepastāvēs ilgi. Man rādīja lielās bēdas, sajukumu un badu. Sātans tagad cenšas Dieva ļaudis noturēt bezdarbībā, atturēt viņus veikt savu daļu patiesības izplatīšanā, lai beidzot viņi tiktu svērti svaros un atrasti par viegliem.
Dieva ļaudīm vajag ievērot un pazīt laika zīmes. Kristus nākšanas zīmes ir pārāk skaidras, lai tās apšaubītu; un, šīs lietas redzot, ikvienam, kas apliecina, ka tic patiesībai, vajadzētu būt darbīgam sludinātājam. Dievs uzsauc visiem, kā sludinātājiem, tā arī ļaudīm, lai viņi atmostas. Visas Debesis ir satrauktas. Zemes vēstures ainas ātri noslēdzas. Mēs atrodamies pēdējo dienu briesmu vidū. Vēl lielākas briesmas ir mūsu priekšā, un mēs tomēr vēl neesam atmodušies. [261] Bezdarbība un nopietnības trūkums Dieva lietā ir drausmīgs. Šīs nāves sastingums ir no sātana. Viņš pārvalda nesvētījušos Sabata turētāju prātu un vada viņus uz savstarpēju greizsirdību, kļūdu meklēšanu un kritizēšanu. Viņa sevišķais darbs ir šķirt sirdis, lai Dieva kalpu iespaidu, spēku un pūles saistītu nesvētījušies Sabata turētāji, un viņu dārgais laiks, ko vajadzētu izlietot patiesības pasludināšanai neticīgajiem, tiktu pavadīts mazu nesaskaņu kārtošanā.
Man rādīja, ka Dieva ļaudis gaida uz kādu izmaiņu, kādu spēku, kas viņus spiestu strādāt. Bet viņi vilsies cerībās, jo viņi maldās. Viņiem vajag darboties; viņiem pašiem ir jāsatver darbs un nopietni jāsauc uz Dievu, lai patiesi pazītu paši sevi. Notikumi mūsu acu priekšā ir pietiekoši nozīmīgi, lai liktu mums uzmosties un pārliecināties par patiesību visu to sirdīs, kas vien grib klausīties. Zemes pļauja ir gandrīz nobriedusi.
Man rādīja cik liela nozīme svinīgajā un atbildīgajā trešās eņģeļa vēsts pasludināšanas darbā iesaistījušos sludinātāju pareizai nostājai. Kungam netrūkst līdzekļu, ne darba rīku, ar ko darīt Viņa paša darbu. Viņš var runāt kurā katrā laikā, caur kuriem Viņš vēlas, un Viņa Vārds ir spēcīgs un padarīs to darbu, kādēļ tas sūtīts. Bet, ja patiesība nav svētojusi, nav darījusi šķīstas un tīras rokas un sirdi tam, kurš kalpo svētās lietās, tad viņš tiecas runāt saskaņā ar saviem nepilnīgajiem piedzīvojumiem; un, kad viņš runā pats no sevis, atbilstoši savam nesvētajam spriedumam, tad viņa padoms nav no Dieva, bet no viņa paša. Kā Dieva aicināts, viņš ir aicināts būt svēts, lai, ieguvis Dieva atzinību un atšķirts no cilvēkiem, pierādītu savu svēto aicinājumu un ar savu no Debesīm iespaidoto valodu un rīcību nepārtraukti liecinātu, ka viņš ir uzticīgs Tam, Kas viņu ir aicinājis. Briesmīgs vai pār tiem, kas sludina patiesību, bet nav tās svētoti, tā arī pār tiem, kas samierinās ar nesvētījušos sludinātāju kalpošanu ar vārdu un mācību. Es esmu satraukta Dieva ļaužu dēļ, kuri apliecina [262] ticību svinīgajai un svarīgajai patiesībai, jo es zinu, ka daudzi no viņiem nav atgriezušies, ne arī patiesības svētoti. Cilvēki var dzirdēt un atzīt (izprast) visu patiesību, tomēr var nekā nezināt par dievbijības spēku. Ne visus, kas sludina patiesību, patiesība izglābs. Eņģelis sacīja: “Šķīstieties, kas nesat Kunga rīkus.”
Ir pienācis laiks, lai tie, kuri izvēlas Kungu par savu tagad un nākotnē saņemamo daļu, uzticētos vienīgi Viņam. Ikvienam, kas apliecina dievbijību, jābūt pašam saviem piedzīvojumiem. Eņģelis – rakstvedis uzticīgi atzīmē Dieva ļaužu vārdus un darbus. Eņģeļi vēro rakstura attīstību un sver morālo vērtību. Kas apliecina ticību patiesībai, tiem pašiem jāstāv pareizi un viss savs iespaids jāizlieto, lai citus apgaismotu un mantotu patiesībai. Viņu vārdi un darbi ir kanāli, caur kuriem pasaule saņem šķīstās patiesības pamatlikumus un svētumu. Viņi ir zemes sāls un tās gaisma. Es redzēju, ka, raugoties uz Debesīm, mēs atradīsim gaismu un mieru; bet, raugoties uz pasauli, mēs redzēsim, ka katrs patvērums drīz zudīs un katra labā lieta iznīkst. Nekur citur mums nav palīdzības, vienīgi Dievā; šajā zemes sajukuma stāvoklī mēs varam būt mierīgi, stipri vai droši vienīgi dzīvas ticības spēkā; citur mēs nevaram atrast mieru, vienīgi paliekot Dievā un gaidot uz Viņa pestīšanu. Uz mums spīd lielāka gaisma nekā uz mūsu tēviem. Dievs mūs nevar pieņemt, ne arī godāt, ja mēs Viņam tikai tā kalpojam kā mūsu tēvi. Lai līdzīgi viņiem Dievs mūs pieņemtu un svētītu, tad mums ir jāatdarina viņu uzticība un cerība, – jāizlieto mums dotā gaisma, kā viņi izlietoja viņiem doto, – un mums ir jāstrādā tā, kā viņi strādātu, ja dzīvotu mūsu dienās. Mums ir jāstaigā gaismā, kas spīd uz mums, vai arī šī gaisma mums pārvērtīsies par tumsu. Dievs no mums prasa, lai savā raksturā un darbos mēs pasaulei atklātu tādu gara [263] vienprātības un vienotības mēru, kas saskanētu ar svēto patiesību, kuru mēs apliecinām, un ar to pravietojumu garu, kuri piepildās mūsu dienās. Patiesība, kas ir aizsniegusi mūsu saprašanu, un gaisma, kas spīd uz mūsu dvēselēm, mūs tiesās un nosodīs, ja mēs no tās nogriezīsimies un atteiksimies ļauties tās vadībai.
Ko lai saku, lai uzmodinātu Dieva atlikušos ļaudis? Man rādīja, ka mūsu priekšā ir briesmīgi notikumi; sātans un viņa eņģeļi sakopo visus savus spēkus, lai tos izlietotu pret Dieva ļaudīm. Viņš zina, ka, ja viņi gulēs vēl mazliet ilgāk, tad tie ir viņa, jo viņu bojāeja tad ir droša. Es brīdinu visus tos, kas apliecina Kristus Vārdu, lai viņi rūpīgi pārbauda paši sevi un lai pilnīgi un pamatīgi atzīst visas savas kļūdas (nepareizības), ka varētu aizsteigties priekšā spriedumam, un lai eņģelis – rakstu vedējs pret viņu vārdu pierakstītu – piedots. Mans brāli un māsa, ja šie dārgie žēlastības brīži netiks izmantoti, tad jums nebūs atvainojuma. Ja jūs sevišķi nepiepūlēsities, lai uzmostos, ja jūs nebūsiet dedzīgi grēku nožēlā un atgriežoties no tiem, tad šie zelta mirkļi drīz aizies un tiksiet svērti svaros un atrasti par viegliem. Tad jūsu moku (agonijas) kliedzieniem nebūs vairs nekādas nozīmes. Tad vietā būs Kunga vārdi: “Tādēļ nu, ka Es aicināju un liedzāties, ka Savu roku izstiepju un nav kas uzklausa, un jūs visu Manu padomu atmetat un Manas pamācības negribat; tādēļ arī Es smiešos par jūsu postu, Es smiešos, kad jums izbailes uzies. Kad pār jums izbailes nāks kā auka un posts jums uzbruks kā vētra, tad briesmas un bailes jums uzies. Tad tie mani sauks, bet Es neatbildēšu; tie Mani meklēs agri, bet Mani neatradīs. Tādēļ ka viņi atzīšanu ienīduši un Kunga bijāšanu nav pieņēmuši. Viņiem negribējās Mana padoma, viņi ir nicinājuši visu Manu pārmācīšanu; tādēļ viņi ēdīs no sava ceļa augļiem un būs paēduši no saviem padomiem. Jo nesaprašu nomaldīšanās viņus nokauj un ģeķu pārdrošība viņus nomaitā (jo nogriešanās no vienkāršības viņus nokaus un ģeķu veiksme viņus nomaitās – pēc angļu tulk.). [264] Bet kas Mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā viņš ļauna nebīsies.” (Sal. pam. 1:24–33)
