Dievs soda šo tautu lielā verdzības nozieguma dēļ. Tautas liktenis ir Viņa rokās. Viņš sodīs Dienvidus verdzības grēka dēļ un Ziemeļus tāpēc, ka tie tik ilgi cietuši Dienvidu pārmērīgo un valdonīgo iespaidu.
Kad sanāksmes laikā Rūzveltā, N.Y., 1861. gada 3. augustā, dienā, kas bija sevišķi nošķirta, lai pazemotos, gavētu un lūgtu, pār sapulcējušies brāļiem un māsām dusēja Kunga Gars, un es tiku aizņemta parādīšanā, kas rādīja verdzības grēku, kas tik ilgi ir bijis šīs tautas lāsts. Pret izbēgušu vergu vērsās likums, kas cilvēkā izdzēsa katru cēlu, augstsirdīgu līdzjūtības izjūtu, kurai vajadzēja pamosties sirdī pret apspiesto un ciešošo vergu. Tas bija pilnīgā pretstatā Kristus mācībai. Dieva rīkste tagad gulstas pār Ziemeļiem, tāpēc ka tie tik ilgi ir atļāvuši attīstīties verga darba spēka izmantošanai. Ziemeļu verdzību atbalstošo vīru grēks ir liels. Viņi ir stiprinājuši Dienvidus viņu grēkā, atbalstīdami verdzības tālāku izplatīšanos; viņi ir spēlējuši ievērojamu lomu, ievedot tautu tagadējā postā.
Man rādīja, ka daudzi neizprot tā ļaunuma lielumu, kas ir nācis pār mums. Viņi sev ir glaimojuši, ka tautas grūtības drīz tiks nokārtotas un sajukums un karš drīz izbeigsies; bet visi pārliecināsies, ka lieta ir nopietnāka, nekā tā likās sākumā. Daudzi raudzījušies uz Ziemeļiem, ka tie ar vienu sitienu strīdu izbeigtu.
Man norādīja atpakaļ uz seno Izraēlu, ko ēģiptieši turēja saitēs. Kungs darbojās caur Mozu un Āronu, lai viņus atbrīvotu. Faraona priekšā tika darīti brīnumi, lai viņu pārliecinātu, ka šie vīri ir sevišķi Dieva sūtīti, [265] lai viņam pavēlētu Izraēlu atlaist. Bet faraona sirds bija apcietināta pret Dieva sūtņiem, un viņš atmeta viņu darītos brīnumus. Tad ēģiptiešiem bija jāizjūt Dieva spriedums. Viņus piemeklēja mocības, un, no tām ciezdams, faraons atļāva Israēlam iziet. Bet līdzko viņu ciešanu izsaucēju atņēma, tā faraona sirds atkal apcietinājās. Viņa padomdevēji un varenie ļoti centās nostāties pret Dievu un mēģināja mocības izskaidrot kā dabīgu cēloņu sekas. Katrs nākošais Dieva piemeklējums bija bargāks par iepriekšējo, tomēr viņi neatbrīvoja Izraēla bērnus, līdz Kunga eņģelis apkāva ēģiptiešu pirmdzimtos. Sākot no ķēniņa uz troņa līdz pat visvienkāršākajam un zemākajam – visur bija lielas sēras un raudāšana. Faraons pavēlēja Izraēlu atlaist; bet, kad ēģiptieši savus mirušos bija aprakuši, viņš atkal nožēloja, ka ir atlaidis Izraēlu. Viņa padomdevēji un varenie centās aprēķināt zaudējumus. Viņi negribēja atzīt, ka šie piemeklējumi jeb sodība ir bijusi no Dieva, un tādēļ viņi dzinās pakaļ Izraēla bērniem.
Kad izraēlieši ieraudzīja ēģiptiešu pūli gan uz zirgiem, gan ratos, bruņotus uz karu, dzenamies viņiem pakaļ, tad viņu sirdis pārņēma izbailes. Sarkanā jūra bija priekšā un ēģiptiešu pūlis aiz viņiem. Viņi neredzēja nekādu iespēju izglābties. Iedomājoties izraēliešus esam pilnīgi viņu varā, no ēģiptiešu puses atskanēja kliedzieni. Izraēlieši bija ārkārtīgi izbijušies. Bet Kungs pavēlēja Mozum likt viņiem iet uz priekšu, pacelt zizli, izstiept savu roku pār jūru un pāršķirt to. Viņš darīja tā, un, lūk, jūra pāršķīrās, un Israēls gāja pāri sausām kājām. Faraons bija tik ilgi pretojies Dievam un apcietinājis savu sirdi pret Viņa varenajiem brīnumdarbiem, ka savā aklumā devās tajā ceļā, ko Dievs brīnišķīgi bija sagatavojis Saviem ļaudīm. Atkal Mozum pavēlēja izstiept roku pār jūru, “un jūra atgriezās savā stiprumā”, un ūdeņi apklāja ēģiptiešu pulkus, un tie noslīka. [266]
Šo skatu man rādīja, lai ainotu savtīgo verdzības mīlestību un neprātīgos soļus, kādus spers Dienvidi, lai uzturētu šo iekārtojumu, un drausmīgās galējības, līdz kurām viņi ies, pirms padosies, Verdzības sistēma ir novājinājusi un pazemojusi cilvēcīgās būtnes līdz lopu līmenim, un vairākums vergu īpašnieku vergus par tādiem arī uzskata. Šo vergu kungu sirdsapziņa kļuvusi nejūtīga un cieta, tāda pat kā faraonam; un, piespiesti atlaist savus vergus, viņi savus ieskatus nemaina, un, ja vien būs iespējams, viņi vergiem liks izjust savu varmācīgo spēku. Verdzības atcelšana tagad man likās neiespējama. Vienīgi Dievs var izraut vergus no viņu briesmīgo un nežēlīgo apspiedēju rokas. Visā ļaunumā un nežēlībā pret vergiem taisnīgi vainojami arī verdzības sistēmas aizstāvji, vienalga, vai tie Dienvidu vai Ziemeļu cilvēki.
Man tika rādīti Ziemeļi un Dienvidi. Ziemeļi savās domās par Dienvidiem ir piekrāpušies. Viņi ir labāk sagatavoti karam nekā likās. Vairākums no viņu vīriem ļoti veikli lieto ieročus, daži no piedzīvojumiem kaujās un citi atkal no sporta treniņiem. Šajā ziņā viņiem ir priekšrocības pār ziemeļiem, bet, vispārīgi ņemot, viņiem trūkst drosmes un izturības spēka, kas ir ziemeļu ļaudīm.
Man rādīja kādu skatu no nelaimīgās kaujas pie /Manassa, Vaš./. Tā bija ļoti satraucoša un bēdīga aina. Dienvidu armijai visās lietās bija priekšrocības, un viņi bija sagatavojušies briesmīgai cīņai. Ziemeļu armija gāja uz priekšu triumfēdama, nemaz nešaubīdamās par uzvaru. Daudzi bija bezrūpīgi un lielīdamies soļoja uz priekšu, it kā uzvara jau būtu iegūta. Tuvojoties kaujas laukam, daudzi no noguruma un atspirdzinājuma trūkuma bija kļuvuši gandrīz pilnīgi bezspēcīgi. Viņi nebija gaidījuši tik niknu sadursmi. Viņi strauji devās kaujā un cīnījās [267] droši un izmisīgi. Abās pusēs bija kritušie un mirstošie. Ļoti cieta kā Ziemeļi, tā Dienvidi. Dienvidnieki, izjutuši kauju, pēc īsa brīža būtu aizdzīti tālu atpakaļ. Ziemeļnieki traucās uz priekšu, lai gan viņu zaudējumi bija ļoti lieli. Tieši tad nonāca lejup viens eņģelis un pamāja ar savu roku atpakaļ. Tūlīt rindās radās sajukums. Ziemeļniekiem likās, ka viņu vienības atkāpjas, lai gan patiesībā tas tā nebija, un sākās nekārtīga un strauja atkāpšanās. Manī tas radīja izbrīnu.
Tad man paskaidroja, ka Dievs šo tautu tur savā Rokā un nepieļaus uzvaras iegūšanu ātrāk, kā Viņš iepriekš noteicis, kā arī nepielaidīs ziemeļniekiem lielākus zaudējumus par tiem, kādus Viņš Savā gudrībā atradis par derīgiem, lai tos sodītu par viņu grēkiem. Un, ja Ziemeļu armija novājināta un pagurusi šinī laikā būtu dzinusies kaujā vēl tālāk, tad viņus sagaidošā vēl daudz lielākā cīņa un zaudējumi būtu par iemeslu Dienvidu lielai uzvarai. Dievs to negribēja pieļaut un sūtīja eņģeli, lai tas iejauktos. Pēkšņā Ziemeļu vienību atkāpšanās visiem ir neizprotams noslēpums. Viņi nezina, ka to izsaukusi Dieva roka.
Dienvidu armijas zaudējumi bija tik lieli, ka viņu sirds viņiem neatļāva lielīties. Uzskatot nonāvētos, mirstošos un ievainotos, viņi nevarēja gavilēt. Šie zaudējumi, kas radās tad, kad viņiem visās lietās bija priekšrocība un Ziemeļiem stipri neizdevīgs stāvoklis, lika viņiem apmulst. Viņi zināja, ka, ja Ziemeļiem būs vienādas izredzes ar viņiem, tad uzvara droši būs Ziemeļu pusē. Viņu vienīgā cerība ir ieņemt grūti pieejamas pozīcijas un tad ar briesmīgiem uzbrukumiem nest postu uz visām pusēm.
Kopš sacelšanās sākuma Dienvidu spēks ir stipri pieaudzis. Ja tanī laikā Ziemeļi būtu rīkojušies aktīvi, tad šī sacelšanās ātri būtu apspiesta. Bet tas, kas sākumā bija mazs, ir audzis skaitā un spēkā, līdz kļuvis ļoti spēcīgs. [268] Citas tautas neatlaidīgi novēro šo tautu, bet, kādēļ tās to dara, man netika darīts zināms. Tās veic lielus sagatavošanās darbus kādam notikumam. Starp mūsu tautas vīriem valda vislielākais samulsums un satraukums. Verdzības atbalstītāji un nodevēji ir pašā viņu centrā; un, lai gan viņi atklāti nostājas par labu savienībai, daži no viņu pieņemtajiem lēmumiem nāk Dienvidiem pat par labu.
Man rādīja zemes iedzīvotājus lielā apjukuma stāvoklī. Karš, asins izliešanas, lieli zaudējumi, trūkums, bads un sērgas valdīja virs zemes. Kad šīs lietas visapkārt apņēma Dieva ļaudis, tad viņi sāka spiesties kopā un savas mazās grūtības nolika pie malas. Sevis cienīšana vairs ilgāk pār viņiem nevaldīja; tās vietu ieņēma dziļa pazemība. Ciešanas, apjukums un trūkums lika prātam atkal ieņemt savu troni, un nesavaldīgais, neprātīgais cilvēks kļuva saprātīgs un darbojās apdomīgi un gudri. Tad mana uzmanība tika no šīs ainas atrauta. Likās, ka ir iestājies īsts miera laiks. Vēl reizi man tika parādīti zemes iedzīvotāji; un atkal visas lietas bija pilnīgā sajukumā. Visur plosījās cīņa varas dēļ, kari un asins izliešanas ar badu un sērgām. Šinī karā un sajukumā tika iesaistītas vēl citas tautas. Karš bija par iemeslu badam. Trūkums un asins izliešanas izsauca sērgas. Un tad cilvēku sirdis bailēs pagura, “raugoties uz lietām, kas nāks pār zemi.”
