Bieži jautā par mūsu pienākumu pret trūcīgajiem, kuri pieņem trešā eņģeļa vēsti; un mēs paši jau sen esam daudz domājuši, kā lai gudri rīkojas tādos gadījumos, kad nabadzīgās ģimenes pieņem Sabatu. Atrodoties Rūzveltā, N.Y., 1861. gada 3. augustā man rādīja dažas lietas attiecībā uz trūcīgajiem.
Dievs neprasa no mūsu brāļiem, lai viņi uzņemtos aizgādību par katru trūcīgu ģimeni, kura pieņems šo vēsti. Ja viņi to darītu, tad sludinātājiem būtu jāpārtrauc iziet jaunos laukos, jo fondi būtu iztukšoti. Daudzi ir nabadzīgi tāpēc, ka viņi nav uzticīgi un taupīgi; viņi neprot pareizi izlietot līdzekļus. Ja viņiem palīdzētu, tad tas viņiem nāktu tikai par sliktu. Daži vienmēr būs trūcīgi. Ja viņiem būtu vislabākās priekšrocības, tad tomēr viņiem nebūtu palīdzēts. Viņi neprot labi aprēķināt un iztērētu visus līdzekļus, kurus viņi tikai varētu iegūt, vai nu to būtu daudz vai maz. Daudzi nekā nezina par [273] sevis aizliegšanu un ekonomisku rīcību, lai izsargātos no parādiem un lai viņiem būtu mazs krājumiņš sevišķas vajadzības brīdim. Ja draudze palīdzētu šādām personām un neatstātu tās, lai viņas rēķinās pašas ar saviem līdzekļiem, tad tas beidzot šos cilvēkus sabojātu; jo viņi tad raudzītos uz draudzi, gaidot palīdzību no tās, sevi neaizliegdami un netaupīdami līdzekļus tad, kad viņi ir labi apgādāti. Un, ja viņi tad katrā laikā nesaņem palīdzību, tad sātans viņus kārdina, un viņi kļūst skaudīgi un ļoti rūpējas, ka tik brāļi izpilda visus savus pienākumus pret viņiem. Bet vaina ir pie viņiem pašiem. Viņi ir piekrāpušies. Viņi nav Kunga nabagi.
Norādījumi, kas doti Kunga Vārdā par palīdzēšanu trūcīgiem, neskar šādus gadījumus, bet attiecas uz nelaimes gadījumos cietušajiem un apbēdinātiem slimajiem. Dievs Savā aizgādībā atsevišķiem cilvēkiem pieļauj ciešanas, lai pārmeklētu un pārbaudītu citus. Atraitnes un slimie ir draudzē, lai būtu tai par svētību. Tas ir viens no veidiem, kādu Dievs izvēlējies, lai attīstītu pareizu (godīgu) raksturu tiem, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem, un lai audzinātu tās dārgās rakstura īpašības, kādas atklāja mūsu līdzcietīgais Pestītājs.
Daudzi, kas ir tik trūcīgi, ka tikko spēj iztikt vieni paši, tomēr atļaujas precēties un dibināt ģimeni, zinādami, ka viņiem nav nekā, ar ko to uzturēt. Un stāvokli rada vēl ļaunāku vadības trūkums ģimenē. Visu ģimenes vadību raksturo nenoteiktība un nolaidība. Viņiem ir pārāk maz pašsavaldīšanās, un viņi ir ātri (kaislīgi), nepacietīgi un neapmierināti. Kad tādi cilvēki pieņem vēsti, tad viņi domā, ka viņiem ir tiesības saņemt palīdzību no saviem bagātākajiem brāļiem, un, kad tas, ko viņi gaida, nepiepildās, tad viņi žēlojas par draudzi un apvaino to, ka tā nedzīvo saskaņā ar savu ticību. Kam šinī gadījumā vajadzētu ciest? Vai Dieva lietai vajadzētu tikt novājinātai un līdzekļiem izšķiestiem uz visām pusēm, rūpējoties par šādām lielām un nabadzīgām ģimenēm? Nē. Jācieš ir šo ģimeņu vecākiem pašiem. Pieņēmuši Sabatu, viņi parasti vairs negrib paciest kādu lielāku trūkumu, ko agrāk gan viņi darīja. [274]
Starp dažiem trūcīgajiem valda zināms ļaunums, kas neuzvarēts noteikti sagādās viņiem bojāeju. Viņi patiesību ir pieņēmuši ar saviem rupjajiem, neaptēstajiem un neizsmalcinātajiem ieradumiem, un ir vajadzīgs laiks, lai viņi ieraudzītu un atzītu savu rupjumu un ka tas nav saskaņā ar Kristus raksturu. Tos, kas kārtīgāki un izsmalcinātāki, viņi uzskata par lepniem; un var dzirdēt viņus sakām: “Patiesībai mūs visus ir jānoved lejup uz viena līmeņa.” Bet ir pilnīgi nepareizi domāt, ka patiesība tās pieņēmēju vada lejup. Tā paceļ, izsmalcina garšu, svēto spriedumu un, ja dzīvo saskaņā ar to, tad darbojas, pastāvīgi sagatavodama cilvēku svēto eņģeļu sabiedrībai Dieva pilsētā. Patiesības mērķis ir pacelt mūs visus augstāk uz viena līmeņa.
Kas ir turīgāki, tiem satiksmē ar nabadzīgākajiem brāļiem vajadzētu izturēties cēli un augstsirdīgi; vajadzētu sniegt tiem labu padomu un tad ļaut pašiem izcīnīt dzīves cīņu. Tomēr man rādīja, ka uz draudzi gulstas vissvinīgākais pienākums sevišķi rūpēties par atstātām nabadzīgām atraitnēm, bāriņiem un slimiem (invalīdiem).
