Pāvila vēstulē Titam 2. nod. 13,14 pantos mēs lasām: “Gaidīdami mūžīgo cerības labumu un Lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības atspīdēšanu, Tas pats par mums ir nodevies, ka mūs atpirktu no visas netaisnības un šķīstītu Sev pašam īpašus ļaudis, kas čakli dzīvos uz labiem darbiem.” Šo lielo darbu padarīs vienīgi pie tiem, kuri vēlas tikt šķīstīti, vēlas būt sevišķi ļaudis un kas ir centīgi labos darbos. Cik daudzi izvairās no šī šķīstīšanas procesa! Viņi negrib dzīvot saskaņā ar patiesību, negrib pasaules acīs parādīties kā īpaši ļaudis. Tieši jaukšanās ar pasauli iznīcina mūsu garīgumu, skaidrību [275] un dedzību. Sātans pastāvīgi pielieto savu spēku, lai notrulinātu Dieva ļaužu taisnības izjūtu, lai viņu sirdsapziņa nesajustu ļaunumu un lai pazustu atšķirības zīmes starp viņiem un pasauli. Vēstulēs man bieži ir jautāts attiecībā uz ģērbšanos, un daži nav pareizi izpratuši to, ko es esmu rakstījusi. Tieši tā cilvēku šķira, kurus man rādīja kā pasaules modes atdarinātājus, ir bijusi ļoti kūtra un kā pēdējā ļāvusies ietekmēties un reformēties. Citi, kuriem ģērbšanās jautājumā trūkst gaumes un kas nav kārtīgi, ir izmantojuši to, ko es esmu rakstījusi, un devušies pretējā galējībā; domādami, ka paši ir brīvi no lepnuma, viņi tos, kas ģērbjas glīti un kārtīgi, ir uzskatījuši par augstprātīgiem. Dīvainības un bezrūpību daži ir uzskatījuši kā kādu sevišķu tikumu. Šāda rīcība iznīcina šo cilvēku iespaidu uz neticīgajiem. Viņi modina pretīgumu cilvēkos, kuriem būtu varējuši palīdzēt.
Parādīšanas, norājot lepnumu un pasaules modes atdarināšanu, tai pašā laikā ir rājušas arī tos, kas savā apģērbā ir bijuši bezrūpīgi un nav ievērojuši tīrību. Sevišķi man rādīja, ka tiem, kuri apliecina tagadējo patiesību, vajadzētu pievērst īpašu uzmanību, lai Sabatā parādītos Dieva priekšā tādā veidā, kas rādītu, ka mēs cienām Radītāju, Kas šo dienu ir sevišķi svētījis un pagodinājis. Visiem, kuri kaut cik ciena Sabatu, vajadzētu būt pašiem tīriem, kā arī glītiem un kārtīgiem apģērbā; jo viņiem jāparādās greizsirdīga (stipra un dusmīga) Dieva priekšā, Kuru apvaino netīrība un nekārtība un Kas atzīmē katru necienības pazīmi. Daži ir uzskatījuši, ka ir nepareizi uz galvas likt kaut ko citu kā tikai saules cepuri. Viņi noiet lielās galējībās. Nevar saukt par lepnumu glītas, vienkāršas salmu vai zīda cepures nēsāšanu. Ja mēs savu ticību parādām dzīvē, tad tā mūs vadīs uz tādu vienkāršību apģērbā un centību labos darbos, ka citi ievēros, ka esam sevišķi ļaudis. Bet, ja mēs pazaudējam kārtības un glītuma izjūtu ietērpā, tad mēs īstenībā patiesību [276] neīstenojam; jo patiesība nekad nepazemo, bet paaugstina. Neticīgie raugās uz Sabata turētājiem kā uz zemāk stāvošiem, un, ja viņi ir nevērīgi savās drēbēs un rupji un piedauzīgi izturēšanās veidā, tad atstātais iespaids neticīgajos nostiprina pārliecību par šī secinājuma pareizību.
Kas pēdējo dienu briesmu vidū apliecina, ka ir kristieši, tomēr neatdarina pazemīgo, Sevi aizliedzošo Paraugu, tie nostājas ienaidnieka rindās. Tas viņus uzlūko par saviem pavalstniekiem, un tie viņam kalpo tikpat svarīgiem mērķiem kā kurš katrs no viņa pavalstniekiem; jo viņiem ir vārds, ka tie dzīvo, bet viņi ir miruši. Citi viņus ņem sev par piemēru un, tiem sekodami, pazaudē Debesis, turpretī, ja viņi sevi nebūtu apliecinājuši par kristiešiem, šis viņu iespaids būtu izpalicis. Šie nesvētījušies ticības apliecinātāji neapzinās sava iespaida lielo nozīmi. Tiem, kas gribētu būt Dieva īpaši ļaudis, viņi cīņu padara vēl daudz grūtāku. Pāvils Titam 2. nod. 15. pantā norāda uz ļaudīm, kas gaida uz Kristus parādīšanos: “To runā un pamāci, un pārmāci, stipri pavēlēdams; neviens lai tevi nenicina.” Nesot liecību pret lepnumu un sekošanu pasaules modei, mēs esam sastapušies ar aizbildināšanos un sevis attaisnošanu. Daži atsaucas uz citu piemēru. Tāda un tāda māsa nēsā sastīpotus svārkus; ja nav pareizi man tos valkāt, tad tas nav pareizi arī viņai. Bērni balstās uz citu bērnu piemēru, kuru vecāki ir Sabata turētāji. Brālis A ir draudzes diakons. Viņa bērni nēsā stīpotus svārkus, un kāpēc tad man tos valkāt ir sliktāk nekā viņiem? Kas ar savu piemēru nesvētījušamies ticības apliecinātājiem dod iespēju aizbildināties pret tiem, kas grib būt sevišķa tauta, tie liek piedauzīšanās akmeni vājāko ceļā; viņiem par savu piemēru būs jāatbild Dieva priekšā. Man bieži ir jautāts: “Ko jūs domājat par sastīpotiem svārkiem?” Es atbildu, ka esmu sniegusi to gaismu, kas man ir dota. Man rādīja, ka stīpu svārki apkauno un ka mums nevajadzētu parādīt ne mazāko labvēlību modei, kura noiet līdz tādam smieklīgumam.
Es bieži esmu pārsteigta, dzirdot, ka “māsa [277] Vaita sakot, ka nedaudz stīpotus svārkus nēsāt neesot slikti”. Neviens un nekad nav mani dzirdējis tā sakām. Pēc visa tā, ko es esmu redzējusi par stīpotiem svārkiem, nekas nevar mani piespiest dot kādam vai vismazāko iedrošinājumu to valkāšanai. Smagie nošuvumi un stīpas ir vienādi nevajadzīgi. Tas, Kurš mūs veidojis, nekad nav domājis, lai mēs sevi izkropļotu ar stīpām vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet Dieva ļaudis tik ilgi atradušies pasaules izdomājumu un modes vadībā, ka nevēlas kļūt no tās neatkarīgi. Pētot Rakstus, mani satrauc Dieva Israēla stāvoklis šinīs pēdējās dienās. Viņi ir pamudināti bēgt no elkdievības. Es baidos, ka viņi ir aizmiguši un tā piemērojušies pasaulei, ka grūti izšķirt, kurš no viņiem kalpo Dievam un kurš Viņam nekalpo. Attālums starp Kristu un Viņa ļaudīm ir palielinājies, bet starp viņiem un pasauli samazinājies. Kristus apliecinošo ļaužu atšķirības zīmes no pasaules ir gandrīz izzudušas. Līdzīgi senajam Israēlam viņi seko apkārtējo tautu negantībām. Vadoties no tā, kas man ir rādīts, stīpas svārkos ir riebīgs ieradums. Tās ir piedauzīgas, un Dieva ļaudis pielaiž kļūdu, kaut vismazākā mērā sekojot šai modei vai to atbalstot. Kas apliecina, ka ir Dieva izredzēti, sevišķi ļaudis, tiem vajadzētu atmest stīpu svārkus un visai viņu nostājai vajadzētu būt dzīvam pārmetumam tiem, kas tos nēsā. Varbūt kāds aizbildināsies ar ērtībām. Es daudz esmu ceļojusi un esmu redzējusi, cik daudz neērtību ir stīpu svārku valkātājām. Kas aizbildinās, norādot uz savu veselību, nēsā tos ziemā, kad tie ir vairāk kaitīgi par biezi nošūtajiem (stepētajiem). Braucot ielu dzelzceļu vagonos vai pasta ratos, man bieži ir bijis jāizsaucas: “Ak kautrība, kur ir tavs kauns!” Es esmu redzējusi lielus ļaužu pūļus spiežamies ielu dzelzceļu vagonos un lai dotu ceļu garām paiešanai, tad stīpotos svārkus paceļ pavisam nepieklājīgā veidā. Un tie, kas valkāja stīpotos svārkus, atsedzās desmitkārt vairāk par tiem, kas nevalkāja. [278] Vai nebūtu pareizi tos, kas sevi nekautrīgi parāda, apsaukt, bet notiek tā, ka pieklājību un kautrību upurē modes dievam. Kaut Dievs atbrīvotu Savus ļaudis no šī smagā grēka! Dievs nežēlos tos, kas grib būt modes vergi. Bet, pieņemot, ka stīpu valkāšana sniedz nedaudz ērtību, vai tad tas attaisno to nēsāšanu? Ja mode mainīsies, tad arī ērtības vairs nepieminēs. Katra Dieva bērna pienākums ir jautāt: “Ar ko es atšķiros no pasaules?” Labāk pacietīsim mazas neērtības un būsim par sevi droši. Kādu krustu gan nes Dieva ļaudis? Viņi jaucas ar pasauli, ir pasaules gara līdzdalībnieki, ģērbjas, runā un darbojas līdzīgi pasaulei.
Lasi 1. Tim. 2:9,10 “Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm, ne ar zeltu, ne ar pērlēm, ne ar dārgām drēbēm, bet ar labiem darbiem, kā tas dievbijīgām sievām pieklājas.” Arī 1. Pēt. 3:3–5 “Jūsu jaukums lai nav no ārienes, matu pīšanā, zelta aplikšanā vai drēbju apvilkšanā; bet apslēptais sirds cilvēks, kam neiznīcīgs jaukums lēnā, klusā garā – tas ir dārgs priekš Dieva. Jo tāpat arī citkārt svētās sievas izgreznojās, kas cerēja uz Dievu un bija paklausīgas saviem vīriem.”
Piemēra spēks ir liels. Māsa A. atļaujas nēsāt nelielas stīpas savos svārkos. Māsa B. saka: nēsāt stīpas svārkos man nav ļaunāk nekā māsai A., un viņa tos valkā vēl mazliet plašākus. Māsa C. atdarina māsu A. un B. piemēru un nēsā stīpu svārkus vēl mazliet lielākus nekā māsas A. un B., bet visas apgalvo, ka viņu stīpas ir niecīgas.
Vecākiem, kuri vēlas saviem bērniem rādīt ļaunumu, kādu nes sekošana pasaules modei, ir jāizcīna grūtas cīņas. Bērni saka: “Kāpēc, māt, māsas A., B. un C. nēsā stīpas savos svārkos? Ja tas ir ļauni man, tad tāpat tas ir arī [279] viņām.” Ko lai vecāki atbild? Viņiem jārāda saviem bērniem pareizs piemērs, kaut arī to piemērs, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem, liktu bērniem domāt, ka viņu vecāki ir pārāk piesardzīgi un stingri savos ierobežojumos, bet Dievs svētīs šo apzinīgo vecāku pūles. Ja vecāki nepieņems noteiktu un stingru nostāju, tad viņu bērni tiks aizrauti lejup līdz ar straumi; jo sātans un viņa ļaunie eņģeļi strādā pie bērnu prāta, un nesvētījušos ticības apliecinātāju piemērs cīņu par uzvaru padara vēl daudz grūtāku. Tomēr ticībā Dievam un ar nopietnām lūgšanām ticīgiem vecākiem ir jāiet neatlaidīgi uz priekšu pa nepateicīgo pienākuma teku. Krusta ceļš ir uz priekšu un augšup ejošs. Un, dodoties pa to uz priekšu, meklējot to, kas ir augšā, mums arvien tālāk un tālāk ir jāatstāj viss, kas pieder šai zemei. Kamēr pasaule un miesīgie ticības apliecinātāji steidzas lejup pretī nāvei, tikmēr tiem, kas kāpj kalnā, būs arvien vairāk jāpiespiežas, vai arī viņi tiks norauti līdz ar citiem lejup.
Pasaules bērnus sauc par tumsības bērniem. Šīs pasaules dievs viņus apstulbojis, un tos vada tumsības lielkunga gars. Viņi nespēj priecāties par Debesu lietām. Gaismas bērni visas savas intereses un jūtas saista ar lietām, kas ir augšā. Šīs pasaules lietas viņi atstāj aiz debesu lietām. Viņi izpilda pavēli: “Izejiet no viņu vidus un atšķirieties.” Te ir apsolījums ar nosacījumu: “Tad Es jūs gribu pieņemt.” No paša sākuma jau Kristus Savus ļaudis ir izredzējis no pasaules un prasījis, lai viņi būtu atšķirti, lai viņiem nebūtu nekāda biedrība ar neauglīgiem tumsības darbiem. Ja viņi mīl Dievu un tur Viņa baušļus, tad viņi būs tālu no sadraudzības ar pasauli un tās izpriecu mīlestības. Kristum un Belialam nav nekā kopēja.
