Pravietis Ezra un citi uzticīgi jūdu draudzes kalpi iztrūkās (bija pārsteigti), kad virsnieki nāca pie viņiem teikdami: “Izraēla ļaudis un priesteri, un levīti nav [280] atšķīrušies no tās zemes ļaudīm, darīdami pēc viņu negantībām.” “Un pēc visa tā, kas mums uznācis mūsu ļauno darbu un mūsu lielās vainas dēļ. Tu, mūsu Dievs, mūs esi vairāk saudzējis, nekā mūsu noziegumi (pelnījuši), un mums esi atlicinājis vienu atlikumu, kāds šis ir. Vai tad nu mums atkal bija jānogriežas lauzt Tavus baušļus un iedoties rados ar šādas negantības ļaudīm? Vai Tu pret mums neapskaitīsies, līdz kamēr izdeldēsi, ka nebūs nedz atlikuma, nedz izglābta? Ak Kungs, Izraēla Dievs, Tu esi taisns, jo mēs esam atlikuši viens izglābts pulciņš, it kā tas šodien ir; redzi mēs esam priekš Tava vaiga savā noziegumā, jo tāpēc neviens nevar Tavā priekšā pastāvēt.” (Ezras 9: 1:13–15)
2. Laiku 36:14–16 “Tāpat arī visi priesteru virsnieki un ļaudis vairoja savus grēkus pēc visām pagānu negantībām un sagānīja Kunga namu, ko Viņš Jeruzalemē bija svētījis. Un Kungs, viņu tēvu Dievs, tikuši pie viņiem sūtīja Savus vēstnešus vienā sūtīšanā. Jo Viņš žēloja Savus ļaudis un Savu mājas vietu. Bet viņi apmēdīja Dieva vēstnešus un nicināja viņu vārdus, un apsmēja Viņa praviešus, tiekams Kunga bardzība pret Viņa ļaudīm tik augstu cēlās, ka dziedināšanas vairs nebija.”
3. Mozus 18:26,27 “Turiet Manus likumus un Manu tiesu un nekā nedariet no visām šīm negantībām, ne iedzīvotājs, ne svešinieks, kas mīt jūsu starpā; jo šīs zemes ļaudis, kas priekš jums bija, visas šīs negantības darījuši, un zeme ir apgānīta.”
5. Mozus 32:16–22 “Tie Viņu izaicināja ar svešiem dieviem, caur negantībām tie Viņu apkaitināja. Viņi upurēja (jodiem) velniem, ne Dievam, dieviem, ko viņi nepazina, jauniem, kas nesen cēlušies, ko jūsu tēvi nav bijušies. Akmens kalnu, kas tevi dzemdinājis, tu atstāji un aizmirsi Dievu, Kas tevi radījis. Kad Kungs to redzēja, tad Viņš atmeta īgnumā Savus dēlus un Savas meitas. [281] un sacīja: Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem. Es redzēšu, kā viņiem pēc klāsies, jo viņi ir netikla tauta, bērni bez ticības. Viņi mani kaitināja (izaicināja) ar to, kas nav dievs, viņi Mani kaitināja ar savām nelietībām; tad Es viņus tirināšu caur netautu, caur ģeķīgu tautu Es viņus kaitināšu. Jo uguns ir iedegusies no Manām dusmām un degs līdz visdziļākajai ellei un aprīs zemi ar tās augļiem un iededzinās kalnu pamatus.”
Mēs šeit lasām brīdinājumus, ko Dievs deva senajam Israēlam. Tas nebija Viņa labais prāts (Viņa prieks), ka viņiem tik ilgi vajadzēja ceļot mežonīgajā tuksnesī; Viņš viņus nekavējoties būtu ievedis apsolītajā zemē, ja viņi būtu pakļāvušies Viņam un mīlestībā ļāvušies Viņa vadībai; bet tāpēc, ka tie Viņu tik bieži apbēdināja tuksnesī, Viņš arī zvērēja Savās dusmās, ka viņi neieies Viņa dusēšanā, izņemot divus, kuri pilnīgi Viņam paklausīja. Dievs prasa, lai Viņa ļaudis uzticētos vienīgi Viņam. Viņš nevēlas, ka viņi pieņem palīdzību no tiem, kas Viņam nekalpo.
Lūdzu lasi Ezras 4:1–5: “Kad nu Jūdas un Benjamina pretinieki dzirdēja, ka no cietuma pārnākušie atkal ceļ namu Kungam, Izraēla Dievam, tad viņi nāca pie Zerubābela un pie cilts tēviem un uz viņiem sacīja: mēs celsim līdz ar jums. Jo mēs meklējam jūsu Dievu tāpat kā jūs un Viņam esam upurējuši no tā laika, kad Asur–Adons, Asura ķēniņš, mūs atvedis uz šejieni. Bet Zerubābels un Jozua, un atlikušie ciltstēvi uz viņiem sacīja: jums nenākas ar mums celt namu mūsu Dievam, kā mums Kīrs persiešu ķēniņš pavēlējis. Tad tās zemes ļaudis nogurdināja jūdu ļaužu rokas un atbiedēja viņus no celšanas, un pirka pret viņiem padomniekus iznīcināt viņu nodomu.” [282]
Ezras 8:21–23 “Tad es tur izsaucu gavēni pie Akevas upes, lai pazemotos priekš sava Dieva vaiga un no Viņa meklētu labu ceļu sev un saviem bērniem, un visām savām mantām. Jo man bija kauns no ķēniņa lūgties karaspēku un jātniekus, kas mums palīdzētu ceļā pret ienaidniekiem. Jo mēs uz ķēniņu bijām runājuši sacīdami: mūsu Dieva roka ir pār visiem, kas Viņu meklē, tiem par labu, bet Viņa spēks un bardzība pret visiem, kas no Viņa atkāpjas. Tā mēs gavējām un lūdzām savu Dievu, un Viņš mūs paklausīja.”
Pravietis un šie tēvi neuzlūkoja zemes ļaudis kā patiesā Dieva pielūdzējus, lai gan viņi apliecināja draudzību un vēlēšanos palīdzēt, tad viņi tomēr neuzdrošinājās apvienoties ar tiem lietā, kas attiecas uz kalpošanu Dievam. Iedami uz Jeruzalemi, lai uzceltu Dieva templi un atjaunotu kalpošanu Viņam, viņi negribēja lūgt palīdzību no ķēniņa, lai tos atbalstītu ceļā, bet gavējot un lūdzot meklēja palīdzību no Kunga. Viņi ticēja, ka Dievs aizsargās Savus kalpus un dāvās sekmes viņu pūlēm kalpot Viņam. Liekot pamatus kalpošanai visu lietu Radītājam, nav vajadzīga Viņa ienaidnieku palīdzība. Viņš neprasa upurus no ļauniem cilvēkiem, ne arī pieņem ziedojumus no tiem, kuriem ir citi dievi Kunga priekšā.
Bieži mēs dzirdam piezīmi: “Jūs esat pārāk noslēgušies.” Kā tauta mēs gribam pienest katru upuri, lai glābtu dvēseles un lai tās vadītu uz patiesību. Bet apvienoties ar viņiem to lietu mīlestībā, kuras viņi mīl, un sadraudzēties ar pasauli mēs nedrīkstam, jo tad mums būtu jānostājas ienaidā ar Dievu.
Lasot sekojošās rakstu vietas, mēs redzēsim, kā Dievs ir raudzījies uz seno Izraēlu: Dz. 135:4 “Jo Kungs Jēkabu Sev izredzējis, Izraēlu par Savu īpašumu.”
5. Mozus 14:2 “Jo tu esi svēta tauta Kungam, savam Dievam, un Kungs tevi ir izredzējis, ka tu Viņam esi īpaša tauta iz visām tautām, kas virs zemes.”
5. Mozus 7:6.7 “Jo tu esi svēta tauta Kungam, savam [283] Dievam, un Kungs tevi ir izredzējis, ka tu Viņam piederi iz visām tautām, kas virs zemes. Kungam nav tāpēc labs prāts pie jums bijis, Viņš arī jūs nav tāpēc izredzējis, ka jūsu pulks būtu bijis lielāks par visām tautām, jo jūs bijāt tā vismazākā no visām tautām.”
2. Mozus 33:16 “Jo pie kā varētu manīt, ka es un Tavi ļaudis žēlastību esam atraduši Tavās acīs, kā vien pie tā, ka Tu mums ej līdzi? Tā mēs tapsim brīnišķa (sevišķa – pēc angļu tulk.) tauta, es un Tavi ļaudis, priekš visām tautām, kas virs zemes.”
Cik bieži senais Israēls sacēlās un cik bieži viņus piemeklēja sodības, kur tūkstošiem bija kritušo, tāpēc ka viņi negribēja ievērot Dieva baušļus, Kurš viņus bija izredzējis. Dieva Israēls šinīs pēdējās dienās pastāvīgi atrodas briesmās sajaukties ar pasauli un pazaudēt visas Dieva izredzēto ļaužu pazīmes. Lasi vēl Titam 2:13–15 Mēs esam nonākuši pie pēdējām dienām, kad Dievs šķīsta sev īpašus ļaudis. Vai lai mēs Viņu kaitinām tāpat kā senais Israēls? Vai lai izsaucam Viņa dusmas pār sevi, atšķiroties no Viņa un sajaucoties un darot pēc apkārtējo tautu negantībām?
Kungs ir nošķīris ļaudis, kas ir dievbijīgi; šī svētošanās Dievam un atšķiršanās no pasaules ir skaidri un noteikti pavēlēta (piekodināta) kā Vecajā, tā arī Jaunajā Derībā. Starp pasaules lietām un tām, ko Viņš ir izredzējis no pasaules un svētojis Sev, Kungs pats ir licis šķīrēju sienu. Dieva ļaužu aicinājums un viņu raksturs ir īpatnējs, viņu izredzes sevišķas, un šīs īpatnības viņus atšķir no visām citām tautām. Visi Dieva ļaudis virs zemes ir viena miesa no laika iesākuma līdz pat tā beigām. Viņiem ir viena Galva, Kas viņus rīko un vada. Tie paši priekšraksti, kas doti senajam Israēlam, attiecas arī uz Dieva ļaudīm tagad; tiem jābūt atšķirtiem no pasaules. Draudzes varenā Galva nav mainījusies. Kristiešu piedzīvojumi šinīs dienās [284] ļoti līdzinās senā Izraēla ceļojumam. Lūdzu lasi 1. Kor. 10. nod., sevišķi no 6–15. pantam:
“Un tas noticis mums par priekšzīmi, ka mēs nebūtu ļauna iekārotāji, tā kā tie ir darījuši. Un arī netopiet elku kalpi, kā citi no tiem, – kā ir rakstīts: ļaudis apsēdās ēst un dzert un cēlās mesloties (spēlēties – pēc angļu tulk.). Nekārdināsim Kristu, tā kā daži no tiem Viņu kārdinājuši un ir nomaitāti ar čūskām. Un arī nekurniet, tā kā citi no tiem kurnējuši un ir nomaitāti caur maitātāju. Un viss tas viņiem noticis kā priekšzīme un ir uzrakstīts par mācību mums, uz kuriem pasaules gals ir nācis. Tāpēc, kam šķiet, ka tas stāv, lai pielūko, ka nekrīt. Jums vēl nekāda kārdināšana nav uzgājusi kā tikai cilvēcīga; bet Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs vairāk kārdināt, nekā spējat, bet kārdināšanai arī tādu galu darīs, ka spējat panest. Tādēļ, mani mīļie, bēdziet no elku kalpošanas. Kā uz prātīgiem es saku, apspriežiet paši, ko es saku.”
1. Jāņa 3:1 “Redziet, kādu lielu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka mēs topam saukti Dieva bērni. Tāpēc pasaule mūs nepazīst, ka tā Viņu nepazīst.”
1. Jāņa 2:15–17 “Nemīliet pasauli, ne arī to, kas ir pasaulē, jo kas pasauli mīl, iekš tā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē: miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet no pasaules. Un pasaule paiet un tās kārības; bet, kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi.”
2. Pēt. 2:20 “Jo ja tie caur Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atzīšanu gan izbēguši no pasaules apgānīšanām, bet, tajās atkal iepinušies, top uzvarēti, tad pēc ar viņiem paliek niknāk nekā papriekš.”
