[290] Man rādīja, ka mums jābūt uzmanīgiem uz visām pusēm un neatlaidīgi jāpretojas sātana iečukstējumiem un viņa viltībām. Viņš ir pārvērties gaismas eņģelī un piekrāpj tūkstošus, vadot tos uz verdzību. Briesmīgi viņš izmanto priekštiesības, ko viņam sniedz cilvēka prāta pazīšana. Lūk, līdzīgi čūskai viņš nemanāmi ielien, lai sabojātu Dieva darbu. Kristus darbus un brīnumus viņš parāda kā cilvēku veiklības un spēka rezultātus. Ja viņš pret kristietību nāktu atklātā, drosmīgā uzbrukumā, tad kristieši bēdās un izmisumā steigtos pie Pestītāja kājām, un viņu stiprais un varenais Glābējs liktu pārdrošajam pretiniekam bēgt. Tāpēc viņš pārvēršas gaismas eņģelī un iedarbojas uz prātu, lai aizvilinātu tos no vienīgā drošā un pareizā ceļa. Zinātne par frenoloģiju, par psiholoģiju un mesmerismu ir kanāli, caur kuriem viņš vistiešāk nāk pie šī laika paaudzes un strādā ar tādu spēku, kas raksturo viņa pūles pirms pārbaudes laika izbeigšanās.
Lasi 2. Tes. 2:8–12 “Un tad parādīsies netaisnais, ko Kungs nomaitās ar Savas mutes garu un izdeldēs, kad atspīdēs Viņa atnākšana. Šā (netaisnā) atnākšana notiek pēc sātana spēka ar visādu viltības varu un viltības zīmēm un brīnumiem un ar visādu pievilšanu uz netaisnību pie tiem, kas pazūd; tādēļ ka viņi patiesības mīlestību nav pieņēmuši, ka taptu svēti. Un tādēļ Dievs viņiem sūtījis spēcīgu maldīšanās garu, ka viņi tic meliem; lai tiek sodīti visi, kas patiesībai nav ticējuši, bet kam bijusi patikšana pie netaisnības.”
Sātans nesaskatīts ir atnācis caur šīm zinātnēm un saindējis tūkstošiem prātu, vadīdams tos uz neticību. Viņam ļoti patīk, ja atziņa par šīm zinātnēm plaši [291] izplata. Tas ir viņa paša liktais plāns, lai gūtu pieeju pie prātiem un varētu tos pēc savas patikas iespaidot. Kad ļaudis tic, ka viena cilvēka prāts tik brīnišķi spēj iespaidot otra prātu, sātans, būdams vienmēr sagatavots, slepus iezogas un strādā pa labi un kreisi. Un kamēr tie, kas nodevušies šīm zinātnēm, slavē tās līdz pat debesīm lielo un, kā viņi apgalvo, labo darbu dēļ, kas caur tām tiek padarīti, viņi patiesībā godina un izceļ pašu sātanu, kurš ienāk un strādā ar visādu viltus spēku un zīmēm, un brīnumiem – ar visādu netaisnības pievilšanu. Eņģelis sacīja: “Ievēro tā iespaidu. Cīņa starp Kristu un sātanu vēl nav beigusies.” Šo ienākšanu caur zinātni viņa sātaniskā majestāte ir labi izgudrojusi, un tādā veidā viņš tūkstošu cilvēku prātā beidzot iznīcinās patiesu ticību, ka Kristus ir Mesija, Dieva Dēls.
Man norādīja uz Dieva spēku, kas atklājās caur Mozu, kad Kungs viņu sūtīja faraona priekšā. Sātans saprata viņa darbu un bija klāt. Viņš labi zināja, ka Mozus bija Dieva izredzēts, lai salauztu Izraēla bērnu kalpošanas jūgu, un ka ar savu darbu viņš attēloja Kristus pirmo nākšanu, lai salauztu sātana spēku pār cilvēces ģimeni un atbrīvotu tos, kurus viņa vara bija padarījusi par vergiem. Sātans zināja, ka, Kristum parādoties, caur Viņu notiks vareni darbi un brīnumi, lai pasaule varētu atzīt, ka Tēvs Viņu ir sūtījis. Sātans drebēja Viņa spēka priekšā. Viņš apspriedās ar saviem eņģeļiem, kā veikt darbu, lai sasniegtu divus mērķus:
1) Strādājot caur saviem aģentiem un viltojot patieso Dieva darbu, iznīcināt Dieva darba iespaidu, kuru Dievs darīja caur Savu kalpu Mozu.
2) Ar savu darbošanos caur burvjiem radīt tādu iespaidu, kurš sniegtos cauri visiem laikmetiem un iznīcinātu daudzu cilvēku prātā patiesu liecību varenajiem brīnumiem un darbiem, kurus darīs Kristus, kad Viņš atnāks uz šo pasauli. Viņš zināja, ka viņa valsts cietīs, jo vara, [292] ar kuru viņš pārvaldīja cilvēku bērnus, tiks pakļauta Kristum. Tas nebija cilvēcīgs iespaids vai Mozum piemītošs spēks, kas darīja šos brīnumus faraona priekšā. Tas bija Dieva spēks. Šīs zīmes un brīnumi tika darīti caur Mozu, lai pārliecinātu faraonu, ka lielais “Es esmu” viņu ir sūtījis ar pavēli faraonam atlaist Izraēla bērnus, lai viņi varētu kalpot Viņam.
Faraons ataicināja burvjus, lai tie darbotos ar savām burvībām. Viņi arī
rādīja zīmes un brīnumus; jo sātans nāca tiem palīgā un darbojās caur
viņiem. Tomēr arī tad Dieva darbs atklājās augstāks par sātana varu, jo
burvji nevarēja izdarīt visus tos brīnumus, kurus Dievs darīja caur
Mozu. Viņi spēja veikt tikai nedaudzus no tiem. Burvju zižļi pārvērtās
par čūskām*, bet Ārona zizlis aprija tās. Vēlāk burvji centās radīt
utis, bet nevarēja, un Dieva spēkā viņi bija spiesti pat faraonam
paziņot: “Tas ir Dieva pirksts.” Sātans darbojās caur burvjiem ar tādu
aprēķinu, lai nocietinātu varas kārā faraona sirdi pret brīnumiem, kas
liecināja par Dieva spēku. Sātans domāja sašķobīt Mozus un Ārona ticību
viņu misijas (uzdevuma) dievišķai izcelsmei, un tad viņa darba rīki
burvji būtu guvuši virsroku. Sātans negribēja pieļaut Izraēla ļaužu
atbrīvošanu no kalpošanas Ēģiptei, lai viņi varētu kalpot Dievam.
Burvjiem neizdevās radīt brīnumu ar utīm, un vairāk viņi nespēja
atdarināt Mozu un Āronu. Dievs negribēja pieļaut, ka sātanam būtu
tālākas sekmes, un burvji nespēja izglābt paši sevi no mocībām. “Tā kā
burvji priekš Mozus nevarēja stāvēt augoņu dēļ, jo augoņi bija pie
burvjiem un pie visiem ēģiptiešiem.” 2. Mozus 9: 11.
*Patiesībā tie nepārvērtās par čūskām, tie
tikai sātana darbošanās rezultātā klāt esošiem izlikās par čūskām.
Pārvērst zizli par čūsku nebija sātana spēkos. Šī priekštiesība ir
vienīgi Dievam. Liecības te lieto Rakstu izteiksmi. Sk. 33., 224. Un
225. liecību. – paskaidrojums no I Liecību sējuma beigās dotās piezīmes.
Dieva pārvaldošais spēks šeit nogrieza vadus, caur kuriem darbojās sātans, un lika arī tiem, caur kuriem sātans bija darbojies, tik brīnumainā kārtā izjust Viņa [293] dusmas. Faraonam tika dots pietiekošs pierādījums ticēt, ja vien viņš gribētu ticēt. Mozus darbojās Dieva spēkā. Burvji darbojās ne tikai ar savām zināšanām, bet arī sava dieva, velna, spēkā, kurš atjautīgi izveda savu krāpjošo darbu, viltodams Dieva darbu.
Tuvojoties laika noslēgumam, cilvēku prāts ir vēl labprātīgāks ļauties iespaidoties no sātana izgudrojumiem. Viņš vada piekrāptos mirstīgos, lai Kristus darbus un brīnumus uzskatītu par parastām lietām. Sātans savā godkārībā vienmēr ir centies viltot Kristus darbu un nopamatot savu varu un prasības. Parasti viņš to nedara atklāti un droši. Viņš ir viltīgs un zina, ka visiespaidīgākais ceļš šī darba veikšanai ir nākšana pie nabaga kritušā cilvēka gaismas eņģeļa veidā. Tuksnesī sātans nāca pie Kristus jauna, skaista cilvēka izskatā, – kas vairāk līdzinājās valdniekam nekā kritušajam eņģelim, ar Rakstiem uz lūpām. Viņš teica: “Stāv rakstīts.” Mūsu cietošais Pestītājs stājās viņam pretī ar Rakstiem sacīdams: “Stāv rakstīts.” Sātans izmantoja Kristus vājo, ciešošo stāvokli, kas bija pieņēmis cilvēka dabu.
Lasi Mat. 4:8–11 “Atkal velns Viņu veda sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un Viņam rādīja visas pasaules valstis un to godību un Viņam sacīja: to visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi. Tad Jēzus viņam sacīja: Atkāpies, sātans! Jo stāv rakstīts: pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpo. Tad velns Viņu atstāja. Un, redzi, eņģelis pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.”
Šeit sātans Kristum rādīja pasauli vispievilcīgākajā gaismā un lika manīt, ka Viņam nav vajadzīgs tik daudz ciest, lai iegūtu zemes valstību. Sātans izpildītu visas prasības, ja tikai Kristus viņu pielūgtu. Sātana neapmierinātība vispirms sākās Debesīs, tāpēc ka viņš nevarēja būt pirmais un visaugstākais pavēlnieks, – [294] līdzīgs Dievam, paaugstināts pār Kristu. Viņš sacēlās un zaudēja savu stāvokli; un viņš un tie, kas viņam juta līdzi, tika izmesti no Debesīm. Tuksnesī viņš cerēja izmantot sev par labu Kristus nespēku un ciešanas un saņemt no Viņa to pagodinājumu, kuru nevarēja iegūt Debesīs. Bet Jēzus pat savā vājumā un nogurumā ne uz mirkli nepadevās sātana kārdinājumam, bet gan parādīja Savu pārākumu un izlietoja Savu autoritāti pavēlēdams: “Atkāpies,” vai “atstāj Mani”. Sātana nodoms bija izjaukts. Tad viņš pārdomāja, kā panākt savus nolūkus un saņemt godu no cilvēces, ko viņam liedza Debesīs un Jēzus virs zemes. Ja viņš būtu guvis panākumus kārdinot Kristu, tad pestīšanas plāns būtu izpostīts un viņam būtu izdevies sagādāt cilvēcei bezcerīgu postu. Bet to, ko sātanam neizdevās panākt, ejot pie Kristus, viņš ir sasniedzis, nākot pie cilvēka.
Ja sātanam izdodas tā apmiglot un piekrāpt cilvēka prātu, ka mirstīgie sāk domāt, ka viņiem pašiem piemīt spēks veikt lielus un labus darbus, tad tie mitējas paļauties uz Dievu, lai strādātu spēkā, kas viņiem šķiet esam viņos pašos. Viņi neatzīst kādu augstāku varu. Viņi nedod Dievam slavu, kuru Viņš prasa un kuru pienākas pienest Viņa varenajai un godājamai Majestātei. Tā piepildās sātana nodoms, un viņš līksmojas, ka kritušie cilvēki uzpūtīgi paaugstina paši sevi, tā kā viņš pats bija paaugstinājies Debesīs un tika izmests. Viņš zina, ka, ja cilvēks pats paaugstina sevi, tad viņa bojā eja ir tikpat droša kā paša sātana bojā eja.
Sātans cieta neveiksmi, kārdinot Kristu tuksnesī. Pestīšanas plāns ir piepildīts. Par cilvēka atpestīšanu ir samaksāta dārga maksa. Un tagad sātans cenšas nojaukt šos kristiešu cerības pamatus un ievadīt cilvēku prātu tādā gultnē, kur pienestais lielais upuris nevarētu tos glābt, ne arī sniegt kādu labumu. “Ar visādu pievilšanu uz netaisnību” viņš vada kritušo cilvēku [295] ticēt, ka viņš pats spēj darīt ļoti labus darbus, bez kaut kādas salīdzināšanas; ka viņam nav jābūt atkarīgam no krustā sistā un augšāmcēlušā Pestītāja, ka cilvēka paša nopelns dos viņam tiesības uz Dieva labvēlību. Un tad viņš iznīcina cilvēka ticību Bībelei, labi zinādams, ka viņš var būt drošs, gūstot šeit panākumus un iznīcinot ticību atklāsmei, kas pati par sevi liecina. Viņš nostiprina prātos maldus, ka nav personīga velna, un, kas tam tic, tie nepūlas pretoties un cīnīties pret to, kas, pēc viņu domām, neeksistē. Šīs nabaga aklās mirstīgās būtnes beidzot pieņem principu, ka “viss, kas ir, tas ir pareizi”. Viņi neatzīst nekādus likumus, pēc kuriem vērtēt savu rīcību.
