Sātans daudzus vada uz domām, ka lūgšanai Dievam nav nekādas nozīmes un ka tā ir tikai forma. Viņš ļoti labi zina, cik vajadzīgas ir pārdomas un lūgšanas, lai Kristus sekotāji modri pretotos viņa viltībām un krāpšanai. Ar saviem izgudrojumiem viņš grib novērst cilvēku prātu no šīm svarīgajām lietām, lai dvēsele nevarētu atbalstīties uz Viena Varenā palīdzību un iegūt spēku pretoties viņa uzbrukumiem. Man norādīja uz dedzīgiem, spēcīgiem lūdzējiem starp Dieva ļaudīm senatnē. “Elija bija cilvēks mums līdzīgs un lūgdams lūdza Dievu.” Daniēls savu Dievu piesauca trīs reizes dienā. Sirsnīgas lūgšanu skaņas sanikno sātanu, jo viņš zina, ka būs jācieš zaudējums. Daniēls bija paaugstināts pāri valdniekiem un valstsvīriem, jo viņā bija izcils gars. Kritušie eņģeļi baidījās, ka viņa iespaids vājinās viņu virsvaldību pār zemes ķēniņiem; jo Daniēls bija augsts pavēlnieks. Apsūdzošu, ļaunu eņģeļu bars pamodināja valstsvīros un valdniekos greizsirdību un skaudību pret Daniēlu, un viņi rūpīgi viņu novēroja, lai atrastu pret viņu kādu iemeslu, par ko varētu ziņot ķēniņam; bet viņiem tas neizdevās. Tad šie sātana sūtņi centās uzticību dievam padarīt par viņa bojā ejas iemeslu. Ļaunie eņģeļi izvirzīja plānu, un viņu aģenti to labprāt izveda dzīvē.
Ķēniņam nebija zināms šis smalki izstrādātais ļaunais nodoms [296] pret Daniēlu. Zinādams ķēniņa pavēli, Daniēls tomēr nometās ceļos sava Dieva priekšā, un “viņa logi bija atvērti”. Viņš pazemīgu Dieva lūgšanu uzskatīja par tik ļoti svarīgu, ka drīzāk bija ar mieru upurēt savu dzīvību, nekā atteikties no tās. Dieva lūgšanas dēļ viņu iemeta lauvu bedrē. Tik tālu ļaunie eņģeļi piepildīja savu mērķi. Bet Daniēls turpina lūgt Dievu pat lauvu bedrē. Vai viņam būtu jāaiziet bojā? Vai Dievs viņu tur aizmirsa? Ak, nē! Jēzus, varenais Debesu pulku Pavēlnieks, sūtīja Savu eņģeli, lai tas aizvērtu šo izsalkušo lauvu rīkles, ka tie nesavainotu lūdzošo Dieva vīru; un briesmīgajā lauvu bedrē viss bija mierīgi. Ķēniņš bija liecinieks viņa pasargāšanai, un viņš to izcēla ārā un pagodināja. Sātans un viņa eņģeļi bija uzvarēti un saniknoti. Aģenti, kurus viņš bija izlietojis, tika nolemti bojā ejai tajā pašā briesmīgajā veidā, kādā viņi bija nodomājuši iznīcināt Daniēlu.
Ticības lūgšana ir kristieša lielais spēks, kas droši gūs virsroku pār sātanu. Tāpēc arī sātans cenšas iečukstēt, ka mums nav vajadzība pēc lūgšanas. Viņš ienīst Jēzus, mūsu Aizstāvja, vārdu; un, kad mēs nopietni ejam pie Viņa pēc palīdzības, tad sātana pulks ir satraucies. Ja esam nevarīgi lūgšanās, tad tas ļoti labi kalpo viņa nodomam, jo tad mēs daudz ātrāk uzņemam viņa viltus brīnumus. Ko viņš nevarēja panākt, kārdinot Kristu, to viņš panāk, nolikdams cilvēku priekšā savas pievilošās kārdināšanas. Reizēm viņš nāk patīkamas jaunas būtnes veidā vai kā kāda skaista ēna. Viņš izdara dziedināšanas, un piekrāptie mirstīgie to pielūdz kā cilvēces labdari. Frenoloģija un mesmerisms ir ļoti augstu celtas mācības. Tās ir labas savā veidā, bet sātans tās izlieto kā visvarenākos un iedarbīgākos spēkus, lai piekrāptu un iznīcinātu dvēseles. Viņa viltības un izgudrojumus pieņem kā no Debesīm nākošus, un tūkstošu cilvēku prātā tiek iznīcināta ticība atklāsmei un Bībelei. Šeit sātans saņem pielūgšanu, kas piemērota viņa sātaniskajai majestātei. Tūkstoši to atdarina un saņem norādījumus no [297] šī dieva – dēmona un rīkojas saskaņā ar viņa mācībām. Pasaule, kura domā iegūst daudz labuma no frenoloģijas un dzīvnieciskā magnētisma nekad nav vēl bijusi tik samaitāta. Tieši šīs lietas sātans izlieto, lai iznīcinātu tikumību un liktu pamatus spiritismam.
Man norādīja uz šo Rakstu vietu kā sevišķi attiecošos uz moderno spiritismu. Kolos. 2: 8. “Pielūkojiet, ka neviens jūs neaplaupa caur pasaules gudrību un tukšu viltību pēc cilvēku stāstīšanām, pēc pasaules likumu sākumiem un ne pēc Kristus.” Man rādīja, ka tūkstošus ir samaitājusi frenoloģijas filozofija un dzīvnieciskais magnētisms, un tie ir iedzīti neticībā. Ja prāts iesāk plūst pa šo kanālu, tad gandrīz droša ir līdzsvara zaudēšana, un prātu pārvalda dēmons. “Tukša viltība” piepilda nabaga mirstīgo prātus. Viņi domā, ka viņos pašos ir spēks darīt lielus darbus, un viņi neatzīst augstāka spēka vajadzību. Viņu principi un ticība ir “pēc cilvēku tradīcijām, pēc pasaules likumu sākumiem un ne pēc Kristus”. Jēzus viņiem nav mācījis šo filozofiju. Nekas tamlīdzīgs Viņa mācībās nav atrodams. Viņš nav virzījis nabaga mirstīgo prātu uz viņiem pašiem, uz spēku, kas būtu viņiem pašiem. Viņš vienmēr viņu prātu ir vērsis uz Dievu, universa Radītāju, kā uz stipruma un gudrības Avotu. Sevišķs brīdinājums ir dots 18. pantā: “Lai no tās goda maksas neviens jūs nenogriež, kas liekā pazemībā un eņģeļu kalpošanā pats sev patīk un uz to dzenas, ko viņš nav redzējis, un ir velti uzpūsts savā miesas prātā.”
Spiritisma skolotāji nāk patīkamā, apburošā veidā, lai jūs piekrāptu, un, ja jūs klausīsities viņu pasakās, tad patiesības ienaidnieks jūs piekrāps, un jūs noteikti zaudēsiet savu atalgojumu. Ja tikai vienu reizi šis virskrāpnieka apburošais iespaids būs jūs pārspējis, tad jūs esat saindēti, un viņa nāvīgais iespaids sabojās un iznīcinās ticību Kristum kā Dieva Dēlam, un jūs pārtrauksiet paļauties uz Viņa asins nopelnu. Kas ir šīs filozofijas pievilti, [298] tiem sātana krāpšanas nolaupījušas viņu atalgojumu. Viņi paļaujas paši uz savu nopelnu, labprātīgi pazemojas, ir pat gatavi pienest upurus, nevērtēt sevi augstu un darīt savu prātu paļāvīgu, lai ticētu pilnīgām muļķībām, pieņemdami visnejēdzīgākās domas caur tiem, kurus viņi uzskata par saviem mirušajiem draugiem. Sātans tā ir apstulbojis acis un sagrozījis viņu spriešanas spējas, ka viņi nenojauš ļaunumu un izpilda norādījumus, pieņemdami, ka tos dod viņu mirušie draugi, kas tagad ir eņģeļi augstākā sfērā.
Sātans ir izvēlējies visdrošāko un valdzinošāko viltību, kas aprēķināta, lai saistītu to cilvēku jūtas, kas savus mīļos ir guldījuši kapā. Ļaunie eņģeļi pieņem šo mīļoto cilvēku izskatu un atstāsta notikumus, kas saistīti ar viņu dzīvi, un dara tādus darbus, kādus darīja viņu draugi, vēl dzīvi būdami. Tādā kārtā viņi piekrāpj un liek mirušo radiniekiem ticēt, ka viņu mirušie draugi ir eņģeļi, kuri ap viņiem lido un ar viņiem sarunājas. Tos viņi uzskata kā dievus un to vārdiem uz viņiem ir lielāks iespaids nekā Dieva Vārdam. Šie ļaunie eņģeļi, kas pieņem mirušo draugu izskatu, vai nu pilnīgi atmet Dieva Vārdu kā tukšas teikas vai arī, ja tas labāk atbilst viņu nodomam, izvēlas vissvarīgākās daļas, kas liecina par Kristu un rāda ceļu uz Debesīm, un sagroza šos vienkāršos Dieva Vārda paziņojumus, piemērojot tos viņu pašu samaitātajai dabai, lai panāktu dvēseļu bojā eju. Pievēršot pienācīgu uzmanību Dieva Vārdam, visi var pārliecināties, ja vien viņi grib, par šiem dvēseli iznīcinošiem maldiem. Dieva Vārds noteikti paziņo, ka “mirušie nezina it nekā”. Sal. Māc. 9:5,6 “Jo dzīvie zina, ka viņiem jāmirst; bet nomirušie nezina it nekā, viņiem arī vairs nav algas. Bet viņu piemiņa ir aizmirsta un viņu mīlestība, un viņu ienaids, un viņu skaudība jau ir iznīkusi; un tiem nav vairs daļas nemūžam pie nekā, kas notiek pasaulē.”
Piekrāptie mirstīgie pielūdz ļaunos eņģeļus ticēdami, [299] ka tie ir viņu mirušo draugu gari. Dieva Vārds skaidri ziņo, ka mirušiem nav nekādas daļas pie tā, kas notiek zem saules. Spiritisti saka, ka mirušie zina visu, kas notiek pasaulē, ka viņi sazinās ar saviem draugiem virs zemes, sniedz vērtīgus norādījumus un dara brīnumus. Ps. 115:17 “Mirušie Kungu neslavē, ne tie, kas nogrimuši klusumā.” Sātans, pārvērties gaismas eņģelī, strādā ar visu netaisnības pievilšanu. Viņš, kurš varēja pacelt Dieva Dēlu, kas bija darīts mazliet zemāks par eņģeļiem, un likt Viņu uz Dieva nama jumta, kas varēja Viņu novest uz ļoti augstu kalnu, lai Viņam parādītu savu spēku pār cilvēces ģimeni, kura ir daudz vājāka stiprumā un gudrībā par Dieva Dēlu pat pēc tam, kad Viņš uz Sevis bija uzņēmies cilvēcīgo dabu.
Šinī izvirtušajā laikā sātans pārvalda tos, kas atstāj taisnību un uzdrīkstas nostāties uz viņa zemes. Savu spēku viņš pār tiem izlieto satraucošā veidā. Man norādīja uz šiem vārdiem: “Uz to dzenas, ko viņš nav redzējis, velti uzpūsts savā miesas prātā.” Man norādīja, ka daži, apmierinot savu ziņkāri, jaucas ar velnu. Viņi nopietni netic spiritismam un šausmās atrautos no domas būt par mediju. Tomēr viņi riskē un nostājas tur, kur sātans var pie viņiem parādīt savu spēku. Tādi cilvēki nedomā šai lietā dziļi ielaisties; tomēr viņi nezina, ko viņi dara. Viņi uzdrošinās nostāties uz velna zemes un kārdina viņu, lai viņš viņus pārvaldītu. Spēcīgais iznīcinātājs viņus uzskata par savu likumīgu laupījumu un izlieto savu spēku pār viņiem, un tas notiek pret viņu gribu. Kad viņi vēlas paši sevi pārvaldīt, tad viņi to nevar. Viņi atdeva savu prātu sātanam, un viņš neatlaidīs tos brīvībā, bet paturēs savā gūstā. Nekāds spēks nevar atbrīvot šinīs cilpās sasaistītās dvēseles, izņemot vienīgi Dieva spēku, atbildot uz Viņa uzticīgo sekotāju nopietnām lūgšanām. [300]
Vienīgā drošība tagad ir Dieva Vārdā atklātās patiesības meklēšanā, līdzīgi apslēptai mantai. Sabata ievērošana, cilvēka daba un Jēzus liecības ir tās lielās un svarīgās patiesības, kuras ir jāizprot: tās šajos briesmīgajos laikos Dieva ļaudīm līdzināsies enkuram. Bet cilvēces lielākā daļa atmet un nicina Dieva Vārda patiesības un priekšroku dod pasakām. 2. Tes. 2:10,11 “Tādēļ, ka tie patiesības mīlestību nav pieņēmuši, ka taptu glābti! Tādēļ Dievs viņiem sūtīs spēcīgu maldīšanās garu, ka viņi tic meliem.”
