[303] Man rādīja augsto un atbildīgo stāvokli, kādu vajadzētu ieņemt Dieva ļaudīm. Viņi ir zemes sāls un pasaules gaisma, un tiem jāstaigā tā, kā Kristus staigāja. Lielās bēdas viņus pacels augstāk. Pašreizējais laiks ir cīņu un lielu pārbaudījumu laiks. Mūsu Pestītājs saka Atkl. 3:21: “Kas uzvar, tam es došu sēdēt ar Mani uz mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” Atalgojumu nedos visiem, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem, bet tikai tiem, kas uzvar, kā Viņš ir uzvarējis. Mums vajag pētīt Kristus dzīvi un mācīties, ko nozīmē atzīt Viņu pasaules priekšā.
Lai apliecinātu Kristu citu priekšā, vispirms pašiem vajag Viņu atzīt. Neviens nevar patiesi atzīt Kristu, kamēr Viņā nemājo Kristus prāts un gars. Ja dievbijības forma vai patiesības atzīšana vienmēr būtu arī Kristus apliecināšana, tad mēs varētu sacīt, ka plats ir ceļš, kas aizved uz mūžīgo dzīvošanu, un daudz ir, kas to atrod. Mums ir jāizprot, ko nozīmē atzīt Kristu un kādā veidā mēs Viņu aizliedzam. Ir iespējams, ka ar savām lūpām mēs Kristu atzīstam, bet darbos tomēr Viņu aizliedzam. Svētā Gara augļu atklāšana dzīvē ir Viņa atzīšana. Ja mēs no visa esam atteikušies Kristus dēļ, tad mūsu dzīve būs pazemīga, mūsu sarunas debešķīgas un uzvešanās nevainojama. Patiesības spēcīgais šķīstošais iespaids [304] dvēselē un Kristus rakstura atklāšanās dzīvē ir Viņa atzīšana. Ja mūžīgās dzīvības vārdi ir iesēti mūsu sirdī, tad augļi būs taisnība un miers. Mēs Kristu varam aizliegt, dzīvē mīlot ērtības un mīlot sevi, jokojot un ķircinoties un meklējot pasaules godu. Mēs Viņu varam aizliegt savā ārējā izskatā, piemērojoties pasaulei ar lepnu skatu un dārgu tērpu. Tikai pastāvīgā modrībā un neatlaidīgās, gandrīz nepārtrauktās lūgšanās mēs spēsim savā dzīvē parādīt Kristus raksturu, patiesības svētojošo iespaidu. Daudzi Kristu aizdzen no savām ģimenēm ar nepacietīgu un nesavaldīgu garu. Tādiem šinī ziņā kaut kas jāuzvar.
Man rādīja cilvēces ģimenes tagadējo novājināto stāvokli. Paaudze pēc paaudzes ir kļuvusi vājāka, un visāda veida slimības ir nomocījušas cilvēci. Tūkstošiem nabaga mirstīgo ar sakropļotu, slimu ķermeni, satricinātiem nerviem un drūmā noskaņojumā velk nožēlojamu dzīvi. Sātana spēks pār cilvēku ģimeni pieaug. Ja Kungs drīz nenāktu un neiznīcinātu sātana varu, tad nepaietu ilgs laiks, kad iedzīvotāju skaits virs zemes stipri samazinātos.
Man rādīja, ka sātans savu spēku sevišķi izlieto pār Dieva ļaudīm. Daudzus man rādīja šaubu un izmisuma stāvoklī. Miesas vājums atstāj iespaidu uz prātu. Viltīgs un spēcīgs ienaidnieks uzmana mūsu soļus un izlieto savu spēku un veiklību, mēģinot mūs nogriezt no pareizā ceļa. Un pārāk bieži Dieva ļaudis nav modri un tāpēc nesaskata viņa viltīgos nodomus. Viņš strādā ar līdzekļiem, kuri vislabāk viņu pašu noslēpj mūsu skatam, un tā bieži viņš savu mērķi sasniedz.
Brāļi ir ieguldījuši līdzekļus patentēti drošos pasākumos un citos uzņēmumos un ir pamudinājuši tur piedalīties arī citus, kas tomēr nespēj panest šādu veikalu darījumu neskaidrības un rūpes. Viņu rūpju nomāktais un pārslogotais prāts nopietni iespaido jau tā slimo ķermeni, un viņi tad padodas mazdūšībai, kas [305] pieaug līdz izmisumam. Viņi zaudē visu uzticību sev un domā, ka Dievs viņus ir atstājis, un vairs neuzdrošinās ticēt, ka Dievs būs viņiem žēlīgs. Šīs nabaga dvēseles netiks atstātas sātana pārvaldībai. Viņi izlauzīs sev ceļu cauri drūmajai tumsai un atkal drebošā ticībā pieķersies Dieva apsolījumiem. Viņš viņus atbrīvos un pārvērtīs viņu raizes un kurnēšanu mierā un priekā. Tomēr man rādīja, ka no pārciestā ir jāmācās un pilnīgi jāatstāj šie drošie patenti un dažādie uzņēmumi. Viņiem nevajadzētu atļauties pat brāļiem viņus pierunāt iepīties šādos uzņēmumos; jo, kad viņu paredzējumi nepiepildīsies, tad tie, cīņai neapbruņoti, iekļūs ienaidnieka kaujas laukā. Līdzekļi, kurus vajadzētu nolikt Dieva mantu namā, lai sekmētu Viņa darbu, ir vairāk nekā pazaudēti, ja viņus iegulda kādā no šiem modernajiem līdzekļu pavairotājiem. Ja kādi, kas sevi atzīst par ticīgajiem, jūtas brīvi piedalīties un spēj darboties šajos patentēti drošajos un citos izgudrojumos, tad viņiem nevajadzētu iet pie brāļiem un darīt viņus par savu darbības lauku, bet lai tie iet pie neticīgajiem. Lai jūsu vārds un jūsu adventista ticības apliecība neievilina jūsu brāļus, kuri savus līdzekļus vēlas svētīt Dievam. Bet ejiet pasaulē un lai savus līdzekļus iegulda šī iedzīvotāju šķira, kas nerūpējas par Dieva darba uz priekšu iešanu.
Man rādīja nepieciešamību atvērt Kungam mūsu māju un siržu durvis. Kad sāksim nopietni strādāt paši sevis un savu ģimeņu labā, tad arī saņemsim Dieva palīdzību. Man rādīja, ka tikai Sabata ievērošana vien un lūgšanas rītos un vakaros nav drošs pierādījums, ka esam kristieši. Visas šīs ārējās formas var stingri ievērot, tomēr var trūkt patiesas dievbijības. Titam 2:14 “Tas pats par mums ir nodevies, ka mūs atpirktu no visas netaisnības un šķīstītu Sev pašam īpašus ļaudis, kas čakli dzītos uz labiem darbiem.” Visiem, kuri sevi atzīst par [306] Kristus sekotājiem, vajadzētu valdīt pašiem pār savu garu, neatļaujoties runāt īgni vai nepacietīgi. Vīram un tēvam vajadzētu aizturēt nepacietīgo vārdu, kuru viņš pašlaik gatavs izteikt. Viņam vajadzētu pētīt savu vārdu iespaidu, lai viņi aiz sevis neatstātu grūtsirdību un nāves dvesmu.
Nespēks un slimības sevišķi iespaido sievietes. Ģimenes laime ļoti atkarīga no sievas un mātes. Ja viņa ir vāja un nervoza un cieš no pārstrādāšanās, tad kļūst arī garīgi nospiesta, jo fiziskais nogurums ļoti ietekmē garīgo stāvokli; un tad viņai pārāk bieži ir jāsaduras ar vēsu atturību no vīra puses. Ja viss neiet tieši tik patīkami, kā viņš to vēlētos, tad vīrs vaino sievu un māti. Viņš pats gandrīz pilnīgi nepazīst viņas rūpes un nastas un ne vienmēr zina, kā parādīt viņai savu līdzjūtību. Viņš neaptver, ka pats palīdz lielajam ienaidniekam tā iznīcinošajā darbā. Ticot Dievam, viņam vajadzētu pacelt savu karogu pret sātanu; tomēr liekas, ka viņš ir kļuvis akls pats pret savām un pret sievas interesēm. Viņš pret viņu izturas vienaldzīgi. Viņš neapzinās, ko dara. Viņš strādā tieši pretī savai laimei un iznīcina arī savas ģimenes laimi. Sieva pagurst un nododas mazdūšībai. Cerība un prieks ir zuduši. Viņa mehāniski pilda savus ikdienas darbus, jo saprot, ka tie ir jāpadara. Viņas prieks un drosmes trūkums ir izjūtams visā ģimenes lokā. Visās Sabata turētāju rindās ir ļoti daudz šādu nelaimīgu ģimeņu. Eņģeļi nes šīs apkaunojošās ziņas uz Debesīm, un pierakstītājs eņģelis visu atzīmē.
Vīram ģimenes dzīvē vajadzētu parādīt dziļu interesi. Sevišķi maigi viņam vajadzētu izturēties pret nespēcīgās sievas izjūtām. Viņš spēj aizvērt durvis daudzām slimībām. Laipnība, priecīgi un iedrošinoši vārdi atstās lielāku iespaidu nekā visdziedinošākās ārsta zāles. Šādā veidā izmisušas un mazdūšīgas sirdis saņems drosmi, un laime un saules gaisma, ko ģimenē ienesīs [307] laipna rīcība un iedrošinoši vārdi, desmitkārtīgi atlīdzinās visas pūles. Vīram vajadzētu atcerēties, ka daudzas viņa bērnu audzināšanas nastas gulstas uz mātes un ka bērna prāta veidošana prasa no viņas daudz pūļu. Šim apstāklim vajadzētu izraisīt vīra vismaigākās jūtas un ierosināt viņu censties atvieglot sievas nastas. Tam vajadzētu sievu iedrošināt paļauties uz viņa dziļo mīlestību un vērst viņas prātu uz Debesīm, kur atrodams spēks un miers un beidzot dusa visiem nogurušajiem. Viņam nevajadzētu nākt mājās ar apmākušos seju, bet gan ar savu klātbūtni ģimenē ienest saules gaismu un iedrošināt savu sievu lūkoties uz augšu un ticēt Dievam. Vienprātīgi viņi var pieķerties Dieva apsolījumiem un ienest ģimenē Viņa bagātās svētības. Nelaipnība, sūdzēšanās un dusmas aizslēdz Jēzum dzīvokļa durvis. Es redzēju, ka Dieva eņģeļi lidos projām no mājas, kurā atskan nepatīkami vārdi, valda slikts garastāvoklis un ķildas.
Man arī rādīja, ka bieži liela kļūda ir sievas pusē. Viņa nepieliek nepārtrauktas pūles, lai valdītu pār sevi un padarītu savu māju laimīgu. Viņai bieži ir slikts garastāvoklis un nevajadzīga sūdzēšanās. Vīrs atnāk no darba noguris un satraukts, un gaišu, iedrošinošu vārdu vietā viņam jāsastopas ar apmākušos seju. Viņš ir tikai cilvēks, viņa jūtas pret sievu atsalst, viņš pazaudē mīlestību uz savu māju, viņa ceļš kļūst tumšs, un drosme iznīkst. Viņš atsakās no savas pašcieņas un nevērtē godu, ko Dievs grib, lai viņš saglabātu. Vīrs ir ģimenes galva, kā Kristus ir draudzes Galva; un katra sievas rīcība, kas mazina vīra iespaidu un atņem viņam šo cienīgo un atbildīgo stāvokli, Dievam ir nepatīkama. Sievas pienākums ir pakļaut savas vēlēšanās un savu gribu vīra gribai. Abiem savstarpēji ir jāpakļaujas, tomēr Dieva Vārds kā pārāku izceļ vīra spriedumu. Pakļaušanās tam, kuru viņa izvēlējusies par savu padomdevēju un aizsargātāju, [308] sievas cieņu nesamazinās. Vīram vajadzētu uzturēt savu stāvokli ģimenē visā lēnprātībā, bet noteikti. Daži ir jautājuši: ”Vai man vienmēr vajag pašam sevi uzmanīt un izjust pienākumu sevi savaldīt?” Man rādīja, ka mūsu priekšā ir liels darbs pārbaudīt pašiem savu sirdi un ļoti rūpīgi sevi sargāt. Mums vajadzētu mācīties pazīt savas kļūdas un tad sargāties šajos punktos. Mums pilnīgi jāpārvalda mūsu pašu gars. “Kas ne vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spēcīgs arī savaldīt visu miesu.” Gaisma, kas spīd uz mūsu takas, un patiesība, kas pati ieteic sevi mūsu sirdsapziņai, vai nu notiesās un iznīcinās mūsu dvēseli vai arī to svētīs un pārveidos. Mēs dzīvojam pārāk tuvu pārbaudes laika noslēgumam, lai apmierinātos ar paviršu darbu. Tā žēlastība, kuru līdz šim mēs uzskatījām par pietiekošu, mūs tagad neuzturēs. Mūsu ticībai jābūt pieaugušai, un mums jākļūst līdzīgākiem Kristum rīcībā, izturēšanās veidā un raksturā, lai varētu izturēt un sekmīgi atsist sātana kārdināšanas. Dieva žēlastība ir pietiekoša katram Kristus sekotājam.
