Mūsu pūlēm pretoties sātana uzbrukumiem jābūt nopietnām un neatlaidīgām. Viņš izlieto savu spēku un visu veiklību un mākslu, mēģinādams mūs novērst no pareizā ceļa. Viņš vēro mūsu iziešanu un ieiešanu, lai atrastu izdevību mums kaitēt vai mūs iznīcināt. Vissekmīgāk viņš strādā tumsā, ievainojot tos, kuri nepazīst viņa viltības. Viņš nevarētu neko iegūt, ja viņa uzbrukuma metodes būtu izprastas. Darba rīki, kurus viņš izlieto, lai panāktu savus nolūkus un pārraidītu savas ugunīgās bultas, bieži vien ir mūsu ģimenes locekļi.
Tie, kurus mēs mīlam, var izteikties un rīkoties nepiesardzīgi, kas var mūs dziļi ievainot. Viņu nodoms nebija to darīt, bet sātans mūsu prātā palielina viņu vārdu un darbu nozīmi un tā izsviež bultu no sava bultu maka, lai mūs sāpinātu un satriektu. Mēs saņemamies, lai turētos pretī tam, kas mums šķiet mūs aizskāris, un, to darot, mēs izaicinām sātana kārdināšanas. Tā vietā, lai lūgtu Dievu pretoties sātana kārdināšanām, mēs pieļaujam, ka mūsu [309] laimi samaitā mēģinājumi aizstāvēt “savas tiesības”. Tā mēs ļaujam sātanam gūt dubultīgu labumu. Mēs ļaujam izpausties savam sarūgtinājumam, un sātans mūs izlieto kā savus aģentus, lai ievainotu un apbēdinātu tos, kuri nebija domājuši mūs ievainot. Vīra prasības sievai reizēm var izlikties nesaprātīgas, bet, mierīgi un bez aizspriedumiem jautājumu apskatot otrreiz, cik vien iespējams, vīram labvēlīgā gaismā, viņa saprastu, ka atsacīšanās pašai no sava ceļa un padošanās vīra spriedumam, pat ja tas runātu pretī viņas jūtām, abus izglābtu no nelaimes un dotu viņiem lielu uzvaru pār sātana kārdināšanām.
Es redzēju, ka ienaidnieks centīsies vai nu izpostīt viņu derīgumu, vai dievbijīgo dzīvi un mēģinās maitāt viņu mieru, kamēr vien viņi dzīvos šinī pasaulē. Tomēr viņa spēks ir ierobežots. Viņš cepli var gan sakarsēt, bet Jēzus un Viņa eņģeļi ir nomodā par uzticīgajiem kristiešiem, lai iznīcinātu tiktu tikai sārņi. Sātana iededzinātajai ugunij nav spēka iznīcināt vai bojāt patieso metālu. Svarīgi ir aizvērt katras iespējamās durvis sātana ienākšanai. Katras ģimenes priekštiesība ir dzīvot tā, lai sātans no nekā, ko viņi saka vai dara, nevarētu gūt iespēju likt vienam otru novilkt zemē. Ikvienam ģimenes loceklim vajadzētu paturēt prātā, ka visiem ir jādara tieši tik daudz, cik viņi spēj darīt, lai stāvētu pretī mūsu viltīgajam ienaidniekam, un ar nopietnām lūgšanām un nepiekāpīgu ticību jāpaļaujas uz Kristus asins nopelna un stipri jāsatver Viņa glābjošais spēks.
Tumsības spēki pulcējas ap dvēseli un aizsedz Jēzu mūsu skatam, un reizēm mēs noskumuši un apmulsuši varam tikai gaidīt, līdz mākoņi izklīdīs. Šie laika sprīži reizēm ir briesmīgi. Liekas, ka zūd cerība un mūs draud pārņemt izmisums. Šajās drausmīgajās stundās jāmācās uzticēties un paļauties vienīgi uz salīdzināšanas nopelnu un visā mūsu bezspēcīgajā necienīgumā jāatsaucas uz krustā sistā un augšāmceltā Pestītāja nopelnu. Tā darot, mēs nekad neaiziesim bojā – [310] nekad! Kad uz mūsu ceļa spīd gaisma, tad nav grūti būt stipram žēlastības spēkā. Bet, lai pacietīgi gaidītu cerībā tad, kad mūs ietin mākoņi un viss ir tumšs, vajadzīga ticība un padevība, kas savu gribu pilnīgi pakļauj Dieva gribai. Mēs pārāk ātri kļūstam mazdūšīgi un nopietni kliedzam, lai pārbaudījumus mums atņemtu, kad vajadzētu karsti lūgt pēc pacietības izturēt un pēc žēlastības uzvarēt.
Bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Mūsu ģimenēs var būt Dieva pestīšana, bet mums tai ir jātic, tai jādzīvo un vajadzīga pastāvīga nepārtraukta ticība un paļaušanās uz Dievu. Mums jāapspiež savs straujums un jāvalda pār vārdiem; un šai ziņā mēs gūsim lielas uzvaras. Ja mēs nevaldām pār saviem vārdiem un savu dabu, tad mēs esam sātana vergi. Mēs esam viņa padotie. Viņš dara mūs par saviem gūstekņiem. Visi griezīgie un nepatīkamie, nepacietīgie un īgnie vārdi ir upuri, kurus mēs pienesam viņa sātaniskajai majestātei. Un tie ir dārgi upuri, daudz dārgāki par katru upuri, ko mēs pienesam Dievam; jo tie iznīcina visas ģimenes mieru un laimi, bojā veselību un beidzot ir par iemeslu mūžīgās laimīgās dzīves zaudēšanai. Mūsu pašu interešu labā Dieva Vārds mums uzliek ierobežojumus. Tie palielina mūsu ģimeņu laimi un visu to laimi, kas ir ap mums. Tie izsmalcina gaumi, svēto spriedumu un sniedz gara mieru un beidzot mūžīgu dzīvību. Zem šiem svētajiem ierobežojumiem mēs pieaugsim žēlastībā un pazemībā, un mums būs viegli runāt pareizi. Pakļauts un uzvarēts tiks dabīgais, nesavaldīgais raksturs. Mūsos mājojošais Glābējs mūs stiprinās katru stundu. Kalpojošie eņģeļi paliks mūsu dzīvokļos un ar prieku nesīs ziņas uz Debesīm par mūsu izaugsmi dievišķīgajā dzīvē, un pierakstītāja eņģeļa ieraksti būs gaiši un laimīgi.
