[326]Atrodoties Rūzveltā, N.Y., 1861. gada 3. augustā man rādīja dažādas draudzes un ģimenes. Man atklāja viņu dažādos iespaidus un šo iespaidu drosmi atņemošos rezultātus. Sātans ir izlietojis kā aģentus atsevišķas personas, kas apliecina ticību vienai daļai no tagadējās patiesības, tajā pašā laikā karojot pret otru tās daļu. Tādus viņš var izlietot daudz sekmīgāk nekā tos, kas cīnās pret visu mūsu ticību. Viņa viltīgais gājiens, ieraujot cilvēkus maldos caur daļēji ticīgajiem, ir piekrāpis daudzus un novājinājis un padarījis neskaidru viņu ticību. Tāds stāvoklis ir Ziemeļviskonsinas nodaļās. Daži pieņem vienu vēsts daļu, bet otru atmet. Daži pieņem Sabatu un atmet trešo eņģeļa vēsti; tomēr tāpēc, ka viņi pieņēmuši Sabatu, viņi pieprasa sadraudzību ar tiem, kas tic visai tagadējai patiesībai. Un tad viņi strādā, lai novestu arī citus tajā pat tumšajā stāvoklī, kādā atrodas paši. Viņi nevienam nav atbildīgi. Viņiem ir pašiem sava neatkarīga ticība. Viņiem ir atļauts ietekmēt citus, kaut gan viņiem nevajadzētu dot priekš tam nevienu iespēju, neievērojot viņu pretenzijas par godīgumu.
Godīgas dvēseles redzēs tagadējās patiesības savstarpēji saskanīgo ķēdi. Viņi redzēs tās harmonisko saskaņotību, loceklim ar locekli savienojoties vienā lielā, veselā patiesībā, un viņi to satvers. Tagadējo patiesību nav grūti saprast, un ļaudis, kurus vada Dievs, tiks apvienoti uz šī plašā un stiprā pamata. Dievs nelietos indivīdus ar dažādu ticību, dažādām domām un uzskatiem, kas sašķeltu un izkaisītu. Debesis un svētie eņģeļi strādā, lai vienotu, lai vadītu ticības vienībā, vienā miesā. Sātans tam pretojas un ir apņēmies izkaisīt un sašķelt, un ienest dažādus uzskatus, lai nepiepildītos Kristus lūgšana: “Bet Es nelūdzu par šiem vien, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdu uz Mani ticēs. Lai viņi visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī tie ir viens [327] Mūsos, lai pasaule tic, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jāņa 17:20,21) Jēzus nodoms bija, lai Viņa ļaudīm būtu viena ticība. Ja viens iet uz priekšu, sludinot vienu lietu, un cits, atšķirībā no viņa, sludina ko citu, kā var tie, kas caur viņu vārdiem sāk ticēt, būt viens? Tur valdīs uzskatu un domu dažādība.
Es redzēju, ka, ja Dieva ļaudis Viskonsinā grib iet uz priekšu, tad viņiem jāieņem noteikta nostāja attiecībā uz šīm lietām un jānovērš to ietekme, kas, mācot miesai pretējus uzskatus, rada šķelšanos un nemieru. Tādi ir kā komētas. Liekas, ka viņi izstaro mazliet gaismas, viņi mazliet apliecina patiesību, staigā ar to un tā krāpj nepiedzīvojušus cilvēkus. Sātans dod viņiem savu garu, bet Dievs nav ar viņiem. Viņa Gars tajos nemājo. Jēzus lūdza, lai Viņa mācekļi būtu viens, kā Viņš ir viens ar Tēvu, “lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Dieva patiesībai ticošo, atlikušo vienotība nodod spēcīgu liecību pasaulei, ka viņiem ir patiesība un ka viņi ir Dieva īpašie, izredzētie ļaudis. Šī saskaņa un savienība samulsina ienaidnieku, un viņš ir apņēmies to izjaukt. Tagadējā patiesība, ja tai tic savā sirdī un apstiprina dzīvē, vieno Dieva ļaudis un dod viņiem spēcīgu ietekmi.
Ja ļaudis, kas Viskonsinā tur Sabatu, būtu nopietni centušies un strādājuši, lai saskaņotos ar Kristus lūgšanu, lai būtu viens, kā Viņš ir viens ar Tēvu, tad sātana darbs būtu bijis izjaukts. Ja visi būtu centušies pēc vienotības ar miesu, tad nebūtu izcēlies fanātisms, kas atnesis tik dziļu negodu tagadējās patiesības lietai Ziemeļviskonsinā. Tas ir atraušanās no miesas un oriģinālas, neatkarīgas ticības meklēšanas rezultāts, neņemot vērā visas miesas ticību.
Pēdējā parādīšanā, kas tika dota Batl-Krīkā, man rādīja, [328] ka daži ir nepareizi nostājušies pret parādīšanām, kas dotas turienes draudzes izveidošanas laikā. Daži no tiem bija Dieva bērni, un tomēr apšaubīja parādīšanas. Citi tām nepretojās, bet arī neuzdrošinājās izšķirīgi par tām nostāties. Daži izturējās skeptiski, un viņiem bija pietiekošs iemesls tā rīkoties. Viltus parādīšanas un fanātiskie gājieni un tiem sekojošie sliktie augļi ir atstājuši iespaidu uz Dieva darbu Viskonsinā, radot neuzticību visam, kas nes parādīšanas vārdu. Visām šīm lietām jātiek izskatītām un ar gudrību atrisinātām. Nevajadzētu nopūlēties ar tiem, kas nekad nav redzējuši, kā tiek dotas parādīšanas, un kuriem nav nekādu personīgu zināšanu par atklāsmju iespaidu. Viņiem nevajadzētu atraut tās priekštiesības un labumu, ko dod draudze, ja viņu kristīgais gājums citādi ir pareizs un ja viņi ir izveidojuši labu, kristīgu raksturu.
Es redzēju, ka daži varētu pieņemt atklātībai zināmās parādīšanas, spriežot par koku pēc tā augļiem. Citi līdzinās šaubīgajam Tomam, viņi nespēj ticēt publicētajām Liecībām, ne arī pieņemt aculiecinieku izteikumus tām par labu. Viņiem pašiem jāredz un par visu jāpārliecinās. Tādus cilvēkus nevajadzētu atstumt. Pret viņiem vajadzētu izturēties ļoti pacietīgi un ar brāļu mīlestību, līdz viņi atrod savu vietu un nopamatojas par vai pret Liecībām. Ja viņi cīnās pret parādīšanām, par kurām viņi nekā nezina, ja viņi savā pretestībā iet tik tālu, ka apstrīd lietas, kurās viņiem nav nekādu piedzīvojumu, un jūtas sarūgtināti, kad tie, kas tic, ka parādīšanas ir no Dieva, runā par tām sanāksmēs un priecājas par pamācībām, kuras nākušas caur parādīšanām, tad draudze var zināt, ka šo cilvēku nostāja nav pareiza. Dieva ļaudīm nevajadzētu verdziski pazemoties un pakļauties, un atteikties no savas brīvības šādu neapmierinātu cilvēku dēļ. Dievs draudzei ir devis dāvanas, lai tā sev gūtu labumu no tām. Ja tie, kas apliecina ticību patiesībai, nostājas pret šīm dāvanām un cīnās pret parādīšanām, tad no viņu iespaida citām dvēselēm draud briesmas, un tad ir laiks [329] strādāt pie šiem cilvēkiem, lai viņu iespaids nenomaldinātu citus vājos.
Dieva kalpiem bija ļoti grūti strādāt N., jo tur bija paštaisna, runīga un nevaldāma cilvēku šķira, kas stājās ceļā Dieva darbam. Uzņemti draudzē, viņi to sarautu gabalos. Viņi nepadotos miesai un nejustos apmierināti, kamēr draudzes pārvaldības groži neatrastos viņu rokās.
Brālis G. centās strādāt ļoti piesardzīgi. Viņš zināja, ka tā grupa, kura pretojās parādīšanām, rīkojās nepareizi, ka viņi īsti neticēja patiesībai, un tāpēc, lai atbrīvotos no šiem traucēkļiem, viņš ierosināja neuzņemt draudzē nevienu, kas netic trešā eņģeļa vēstij un parādīšanām. Tas neļāva ienākt draudzē dažām dārgām dvēselēm, kas nebija cīnījušās pret parādīšanām. Tās neiedrošinājās savienoties ar draudzi, baidīdamās uzticēties lietām, ko viņas neizprata un kurām pilnīgi neticēja. Un tad viņiem blakus nostājās tie, kas bija gatavi šajos apzinīgajos cilvēkos pamodināt aizspriedumus un attēlot stāvokli pēc iespējas sliktākā gaismā. Dažus apbēdināja un aizvainoja draudzes locekļu pieņemtais nosacījums, un, kopš jaunās kārtības ievešanas draudzē, viņu neapmierinātība ir stipri pieaugusi. Viņus pārvaldīja stipri aizspriedumi.
Man rādīja māsas H. gadījumu. Es viņu redzēju sasaistījušos ar kādu māsu, kas sevi apliecināja par ticīgo, bet, kurai bija stipri aizspriedumi pret manu vīru un mani, un, kura nostājās pret parādīšanām. Šis gars viņai lika iemīlēt un kopt katru nepatiesu ziņu, kas attiecās uz mums un parādīšanām, un to viņa stāstīja tālāk māsai H.. Viņa bija rūgta gara pilna pret mani, kaut arī personīgi mani nemaz nepazina. Viņa nepazina manu darbu, tomēr kopa pret mani visļaunākās aizsprieduma jūtas un ir iespaidojusi arī māsu H., un viņas ir savienojušās savās rūgtajās piezīmēs un runās. Persona, kuru man [330] rādīja saistībā ar māsu H., bija stipra rakstura sieviete, dzīves priecīga un sevi augstu vērtējoša. Tā domāja, ka viņas uzskati ir pareizi un ka citiem ir jāpaļaujas uz viņas vārdiem, kaut arī viņas vārdi tikai aptumšoja padomu un tikai atklāja pūķa karapulku garu, karojot pret tiem, kuri tiks savienoti, turot Dieva baušļus un Jēzus liecību.
Kopš māsa H. ir bijusi N., viņa ir nicinoši nostājusies pret parādīšanām un atstāstījusi citiem pa ausu galam dzirdētās baumas, it kā zinātu, ka tās ir patiesas. Viņa nav pretojusies nevienam iespaidam, kas varētu man kaitēt. Viņa nezināja, ka parādīšanas bija no Dieva, viņa personīgi nepazina vienkāršo darba rīku un tomēr apvienojās ar nesvētām personām N., lai ar savu iespaidu nostātos pret mani. Viņi savstarpēji stiprināja viens otru, tīksminoties ar nepareiziem notikumu atstāstījumiem, kas bija nākuši no dažādiem avotiem, atstāstot tos vēl tālāk, un tādā kārtā viņas bija barojušas savus aizspriedumus. Nevar būt nekas kopējs starp viņu garu un tās vēsts garu, kuru Kungs atradis par vajadzīgu dot par labu saviem pazemīgajiem ļaudīm. Gars, kas mājo viņu sirdī, nevar saskaņoties ar gaismu, kas nāk no Dieva.
Daudzas nabaga dvēseles nezina, ko viņas dara. Tās savu iespaidu pievieno sātana spēkiem un palīdz tam viņa darbā. Savā aklajā pretestībā viņas parāda lielu dedzību un nopietnību, it kā tās tiešām kalpotu Dievam, cīnoties pret parādīšanām. Visi, kas vēlas, var iepazīties ar šo parādīšanu augļiem. Septiņpadsmit gadus Dievs atradis par vajadzīgu ļaut tām pastāvēt un sniegt stiprinājumu pret sātana spēku uzmākšanos un pret cilvēcīgo darba rīku iespaidu, kuri palīdzējuši sātanam viņa darbā.
Man rādīja vēl citas sievietes N., kas karoja pret patiesību. Man tika atklāta viena, kas, pieņēmusi dažus patiesības punktus, vairs negāja ne soli tālāk kopā ar Dieva atlikušajiem ļaudīm. Pati sevi viņa vērtēja ļoti augstu [331] un domāja, ka saprot visu patiesību. Pēc savām domām viņa bija gudra, un es viņu redzēju kā tādu, kas pastāvīgi skatās atpakaļ un atsaucas uz kādu vecu piedzīvojumu, tāpēc ka pagātnē bija saņēmusi zināmu daudzumu gaismas, viņa bija kļuvusi uzpūtīga un domāja, ka tai ir bijis pietiekoši gaismas un zināšanu, lai pamācītu visu miesu. Viņas ticība ir nesakarīga un neskaidra. Daudzi no viņas uzskatiem par patiesību ir maldīgi, tomēr viņa ir egoistiska un taisna savā vērtējumā. Viņa ir gatava mācīt, bet negrib tikt pamācīta. Viņa ir nonicinājusi pamācības un laidusi pāri galvai Dieva mācības, kuras Viņš tai devis caur Saviem kalpiem. Es viņu redzēju atsaucamies uz savu taisnību, uz savu nodošanos, uz savu lūgšanām bagāto dzīvi. Līdzīgi farizejiem viņa uzskaitīja savus labos darbus. “Es tev pateicos, Dievs, ka neesmu tāds kā citi cilvēki, laupītāji, netaisni, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divas reizes nedēļā un dodu desmito tiesu no visa sava padoma.” Farizeja lūgšana netika ievērota, bet Kunga līdzjūtību aizkustināja nabaga muitnieks, kas varēja tikai pateikt: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” Viņa lūgšanu pieņēma, kamēr lielīgā farizeja lūgšanu atmeta. “Kas pats paaugstinās, tas tiks pazemots, un, kas pats pazemojas, tas tiks paaugstināts.”
