Atkl. 3:17,18 “Jo tu saki: es esmu bagāts un pārpārēm bagāts un man nekā nevajag; un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams, un nabags, un akls, un kails. Es tev dodu padomu, ka tev no manis jāpērk zelts, kas ugunī ir izdedzināts, lai tu topi bagāts, – un baltas drēbes, lai tu topi apģērbts un tavas kailības kauns nenāk redzams; un svaidi savas acis ar acu zālēm, lai tu vari redzēt.”
Šī persona, kuras seju es pazinu, kad viņu ieraudzīju, man teica, ka esot I. kundze. Es redzēju, ka viņas dzīvi neiezīmēja tā pazemība, kurai vienmēr vajadzētu raksturot Kristus sekotājus. Kad nabaga mirstīgais, lai arī cik augsta būtu viņa ticības apliecība, kļūst taisns pats savās acīs, tad Jēzus viņu atstāj un ļauj viņam pašam sevi piekrāpt. Es redzēju, ka šī sieviete iespaidoja [332] citus, un daži ar viņu apvienojās, lai nostādītu parādīšanas smieklīgā gaismā. Viņiem par visu to būs jāatbild Dievam, jo ir pierakstīts katrs zobgalīgs vārds, kas vērsts pret gaismu, kuru Dievs ir atradis par vajadzīgu darīt zināmu Savā paša izredzētajā veidā.
Man rādīja vēl citu sievieti, kura nav vienā prātā ar ļaudīm, kurus Dievs ved ārā no pasaules. Viņas sirdī nemājo patiesības gars, un viņa čakli ir strādājusi darbu, kas ļoti patīk visa labā ienaidniekam, lai samulsinātu un sajauktu prātus. (Es šo sievieti atpazinu pēdējā sapulces dienā, kad viņa atstāja sapulci pirms tās slēgšanas.) Viņa ir ļoti runīga un vienmēr ir gatava dzirdēt un stāstīt kaut ko jaunu, kavējoties pie lietām, kuras viņa sauc par citu nepareizībām, un viņa runā par saviem ļaunajiem minējumiem. Gaismu viņa dara par tumsu un tumsu par gaismu un, lai aizbildinātos, saka garas lūgšanas. Viņai patīk būt atzinīgi novērtētai, un uzskatītai par taisnu, un viņa dažus tā jau ir pievīlusi. Viņa vēlas mācīt citus un domā, ka Dievs viņu māca vairāk par citiem. Tomēr patiesībai viņas sirdī nav vietas.
Man rādīja vēl nedaudzas citas personas savienojam savu iespaidu ar tām, kuras es jau pieminēju, un viņi visi kopā strādā, cik spēj, lai kādu atrautu no miesas un radītu sajukumu. Šo cilvēku iespaids dara negodu Dieva patiesībai. Jēzus un svētie eņģeļi strādā, lai paceltu un vienotu Dieva ļaudis vienā ticībā, lai tiem visiem būtu viens prāts un viens spriedums. Kamēr viņi tiek vadīti uz ticības vienotību, lai skatītos aci pret aci uz svinīgajām un svarīgajām šī laika patiesībām, sātans darbojas, lai traucētu viņu virzīšanos uz priekšu. Jēzus strādā caur saviem darbarīkiem, lai savāktu un vienotu. Sātans caur saviem darba rīkiem strādā, lai izklīdinātu un radītu domstarpības. “Jo, redzi, Es pavēlēšu un sijāšu Izraēla namu starp visām tautām, kā graudi tiek sijāti sietā, tomēr ne mazākais graudiņš nekritīs zemē.”
Dievs tagad pārbauda Savus ļaudis. Tiek attīstīts raksturs. Eņģeļi sver tikumisko vērtību un [333] uzticīgi pieraksta visus cilvēku bērnu darbus. Starp ļaudīm, kas atzīst Dievu, ir cilvēki ar samaitātām sirdīm, bet viņi tiks pārbaudīti un pierādīti. Jo Dievs, Kas lasa visu cilvēku sirdis, cels gaismā apslēptās tumsības lietas, kur vismazāk viņi to gaida, lai piedauzības akmeņi, kas kavējuši patiesības progresu, var tikt atņemti un lai Dievam būtu tīra un svēta tauta, kas darītu zināmus Viņa likumus un tiesas.
Mūsu pestīšanas Vadonis ved savus ļaudis uz priekšu soli pa solim, viņus šķīstot un darot derīgus pārvēršanai, atstājot aiz sevis tos, kas grib atrauties no miesas, kas negrib labprātīgi ļauties vadībai un kas ir apmierināti paši ar savu paša taisnību. “Ja nu gaišums tevī ir tumsība, cik liela būs tumsība pati!” Cilvēks nevar iekrist lielākos maldos, kā padoties pašpaļāvības garam un ticēt, ka stāv pareizi un atrodas gaismā, laikā, kad viņš iet prom no Dieva ļaudīm un kad viņa lolotā gaisma patiesībā ir tumsa.
Ļaužu šķira …, kas pastāvīgi gājusi prom no miesas (draudzes), ir kopusi nepacietīgu un rūgtu garu pret tiem cilvēkiem, kurus Dievs ir lietojis par rīkiem, lai paceltu ļaudis, apvienojot viņus uz vienīgā patiesā pamata. Viņu gars ir vērsies pret Dieva darbu, un viņu iespaids ir apkaunojis Dieva lietu un neticīgo acīs darījis mūsu ticību pretīgu, un licis sātanam līksmoties. Kas staigā draudzes ietvaros un cenšas kalpot Dievam, tos kādu laiku var apgrūtināt un sarūgtināt viņu vidū esošie cilvēki, kas nerīkojas pareizi un kas man rādīti kā paštaisni un farizejiski, bet, ja viņi būs pacietīgi un pazemīgi staigās Dieva priekšā, dedzīgi lūdzot Viņa spēku un Viņa Garu, tad tie ies uz priekšu, bet, kas ir nedroši ticībā, tiks atstāti aizmugurē.
Man rādīja brāli J., un es redzēju, ka Dievam viņa rīcība nepatika. Viņš bija nepastāvīgs, Viņu bija samulsinājuši “Age to Come” (“nākošais laikmets”), un, tā kā starp “Age to Come” [334] teoriju un trešā eņģeļa vēsti nav ne mazākās saskaņas, viņš pazaudēja ticību un mīlestību šai vēstij, un bieža runāšana par to viņu saniknoja. Trešais eņģelis zemes iedzīvotājiem pasludina vissvinīgāko vēsti, un vai lai Dieva izredzētie ļaudis izturas vienaldzīgi pret to un nepievieno savas balsis, liekot atskanēt šim svinīgajam brīdinājumam? Brālis J. ir piekrāpts un krāpj citus. Viņa temats ir bijis svētošanās, lai gan paša sirds atradās nepareizā stāvoklī. Viņa prāts ir bijis dalīts. Viņam nebija enkura, kas to turētu, un viņš tika mētāts šur un tur bez noteiktas ticības. Daudz sava laika viņš ir izlietojis, atstāstot te vienam, te otram dažādas baumas un izdomātus stāstus, lai mulsinātu un satrauktu prātus. Viņš ir daudz runājis par manu vīru un mani, un pret parādīšanām. Viņa stāvoklis izsakāms ar vārdiem: “Pasaki, un mēs teiksim tālāk.” Dievs viņu nav sūtījis uz šādu misiju. Viņš nezin, kam viņš kalpo. Viņu ir izlietojis sātans, lai sajauktu prātus. Visu savu mazo iespaidu viņš ir izlietojis, lai izsauktu aizspriedumus pret trešā eņģeļa vēsti. Ar nepareiziem atstāstījumiem viņš parādīšanas ir attēlojis nepareizā gaismā, un vājas dvēseles, kas nebija nopamatojušās visā tagadējā patiesībā, ir barojušās ar šiem atstāstījumiem un nav saņēmušas tīru barību, kas pamatīgi atsijāta. Viņš ir ticis pievilts attiecībā uz svētošanos. Ja viņš neizmainīs savu nostāju un negribēs pieņemt pamācības un mīlēt doto gaismu, tad Dievs viņu atstās viņa paša ceļam, viņa paša nepilnīgajam spriedumam, līdz viņš savā ticības dzīvē ies bojā un ar savu negudro rīcību kļūs par brīdinājuma zīmi tiem, kas izvēlas iet savus ceļus neatkarīgi no draudzes. Dievs atvērs godīgām dvēselēm acis, lai tas izprot to cilvēku ļauno darbu, kas izklīdina un sašķeļ. Viņš iezīmēs tos, kas izsauc šķelšanos, lai katrs godīgs cilvēks var izbēgt no sātana cilpām.
Brālis J. saņēma no vecākā K. nepareizu svētošanās teoriju, kas atrodas ārpus trešās eņģeļa vēsts, un, [335] kur vien to pieņem, tā nonāvē mīlestību uz šo vēsti. Man rādīja, ka vecākais K. atrodas uz bīstamas zemes. Viņš nav savienībā ar trešo eņģeli. Viņš savā laikā ir baudījis Dieva svētības, bet ne tagad, jo viņš nav tās vērtējis un nav mīlējis patiesības gaismu, kas ir spīdējusi pār viņa teku. Viņš sev līdzi ir atnesis metodistu svētošanās teoriju un nostāda to priekšplānā, piešķirot tai vislielāko nozīmi. Un šim laikam domātās svētās patiesības viņš ir darījis mazsvarīgas. Viņš ir sekojis pats savai gaismai un kļuvis arvien tumšāks un tumšāks un arvien tālāk un tālāk gājis prom no patiesības, līdz tai it pavisam mazs iespaids uz viņu. Viņa prātu ir pārvaldījis sātans, un viņš ir sagādājis lielu ļaunumu patiesības lietai Ziemeļviskonsinā.
Šī bija tā svētošanās teorija, kuru māsa G. pieņēma no vec. K. un centās pēc tās dzīvot, kas viņu noveda briesmīgā fanātismā. Ar šo svētošanās teoriju vec. K. ir samulsinājis un sajaucis daudzu cilvēku prātus. Visi, kas to pieņem, lielā mērā pazaudē interesi un mīlestību uz trešā eņģeļa vēsti. Šis uzskats par svētošanos ārēji ir ļoti jauka teorija. Tā it kā nobalsina nabaga dvēseles, kas atrodas tumsā, maldos un lepnumā. Tā viņām piešķir labu kristiešu un svēto izskatu, kad viņu sirdis tomēr ir samaitātas. Tā ir miera un drošības teorija, kas neceļ gaismā ļaunumu, nepārmet un nenorāj nepareizības. Tā tikai nedaudz dziedina Dieva ļaužu meitas vainu, kliedzot: ”Miers, miers, kad miera nav.” Vīri un sievas ar samaitātām sirdīm uzvelk sev svētošanās tērpu un viņus stāda ganāmpulkam par priekšzīmi, kad patiesībā viņi ir sātana strādnieki, kurus viņš izlieto, lai savaldzinātu un ievilinātu godīgas dvēseles kādā sānceļā, lai tās neizjustu trešā eņģeļa pasludināto svinīgo patiesību spēku un to lielo nozīmi.
Vec. K. ir uzlūkots kā priekšzīme laikā, kad viņš Dieva lietai ir tikai kaitējis. Viņa dzīve nav bijusi nevainojama. Viņš nav staigājis saskaņā ar svētajiem Dieva likumiem, [336] vai ar neaptraipīto Kristus dzīvi. Viņa samaitātā daba nav apspiesta, tomēr viņš daudz runā par svētošanos un tādā veidā daudzus pieviļ. Man norādīja uz viņa pagātnes darbiem. Viņš nav ievedis dvēseles patiesībā un nav tās nopamatojis trešā eņģeļa vēstī. Viņš norāda uz svētošanās teoriju kā uz vissvarīgāko jautājumu, bet tanī pašā laikā padara mazsvarīgu kanālu, pa kuru nāk Dieva svētības. “Svētī tos caur Tavu patiesību, jo Tavs Vārds ir patiesība.” Tagadējā patiesība, kas ir šis kanāls, nav ņemta vērā, bet samīta kājām. Cilvēki var kliegt: “Svēts, svēts! Svētošanās, svētošanās! Nodošanās, nodošanās!” tomēr savas dzīves piedzīvojumos viņi var nezināt neko vairāk par to, ko runā, kā grēcinieki ar savām samaitātajām tieksmēm. Dievs drīz vien noraus šo balti nobalsināto tērpu no vārda svētošanos, kuru ir uzģērbuši daži miesas prātam paklausīgi cilvēki, lai slēptu savas dvēseles kroplumu.
