Es redzēju, ka mēs kā Dieva ļaudis nevaram būt par daudz uzmanīgi attiecībā uz iespaidu, kādu atstājam; mums jāuzmana katrs vārds. Ja mēs ar vārdiem vai rīcību nostājamies uz ienaidnieka kaujas lauka, tad mēs no sevis aizdzenam svētos eņģeļus un iedrošinām ļaunos eņģeļus pulcēties ap mums. To Tu esi darījis, brāli A., un ar savu nepiesardzīgo, ietiepīgo rīcību esi licis neticīgiem skatīties ar aizdomām uz Sabata turētājiem. Man norādīja uz šādiem vārdiem, attiecinot tos uz Dieva kalpiem: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, Kas Mani sūtījis.” Lūkas 10:16. Kaut Dievs Tev palīdzētu, mans piekrāptais brāli, ieraudzīt pašam sevi tādu, kāds Tu esi, un mīlēt to, ko mīl visa draudze.
Mūsu valstība nav no šīs pasaules. Mēs gaidām, kad no Debesīm uz zemi nāks mūsu Kungs, lai noārdītu visas varas un spēkus un uzceltu savu mūžīgi paliekošo valstību. [361] Zemes spēki ir sakustējušies. Mums nevajag un mēs nevaram gaidīt vienprātību starp tautām virs zemes. Mūsu stāvoklis Nebukadnēcara tēlā ir rādīts ar kāju pirkstiem, kas atšķirti viens no otra un kas veidoti no irstoša materiāla, kas kopā neturēsies. Pravietojums rāda, ka Dieva lielā diena ir tieši pār mums. Tā ļoti steidzas.
Es redzēju, ka mums katrā gadījumā pienākas paklausīt mūsu zemes likumiem, ja tie nerunā pretī augstākajam likumam, kuru Dievs ar balsi dzirdami pasludināja no Sinaja kalna un vēlāk ar Savu pirkstu iegravēja akmens galdiņos “Es likšu Savus baušļus viņu prātā un tos rakstīšu viņu sirdīs un būšu viņiem par Dievu, un viņi Man būs par tautu.” Ebr. 8:10. Kam Dieva baušļi rakstīti sirdī, tie vairāk paklausīs Dievam nekā cilvēkiem un drīzāk gan parādīs nepaklausību visiem cilvēkiem, nekā novirzīsies sāņus kaut vai vismazākajā no Dieva baušļiem. Dieva ļaudis patiesības iedvesmoti un pamācīti, labas sirdsapziņas vadīti dzīvot no ikkatra vārda, kas nāk no Dieva, pieņems Viņa likumu, kas rakstīts viņu sirdī, par vienīgo autoritāti, kuru viņi var atzīt un kurai viņi var paklausīt. Dievišķo likumu gudrība un autoritāte stāv pāri pār visu.
Man rādīja, ka Dieva ļaudis, kas ir viņa īpašums, nevar piedalīties šajā sajukumu karā, jo tas runā pretī katram viņu ticības pamatlikumam. Atrodoties armijā, viņi nevar paklausīt patiesībai un tai pašā laikā paklausīt savu virsnieku prasībām. Tā būtu pastāvīga pāri darīšana sirdsapziņai. Pasaules cilvēkus pārvalda pasaulīgi principi. Neko citu viņi nespēj cienīt. Pasaulīgā gudrība un sabiedriskā doma ietver rīcības pamatlikumus, kas tos pārvalda un liek tiem ievērot taisnīgas rīcības formu. Bet Dieva ļaudis šie motīvi nevar pārvaldīt. Dieva vārdi un Viņa pavēles, kas rakstīti dvēselē, ir gars un dzīvība, un tajos ir spēks, kas pakļauj un spiež paklausīt. Jehovas desmit priekšraksti ir visu taisno un labo likumu pamats. Kas mīl Dieva baušļus, tie saskaņosies ar katru labu attiecīgās zemes [362] likumu. Bet, ja valdnieku prasības runā pretī Dieva likumiem, tad uzstādāms tikai viens jautājums: vai mēs paklausīsim Dievam vai cilvēkiem?
Sakarā ar ilgstošo un progresējošo sacelšanos pret augstāko satversmi un augstākajiem likumiem pār zemi ir izplēties drūms tumsības un nāves līķauts. Zeme smagi vaid zem ilgi sakrājušos noziegumu nastas, un bojā ejošie mirstīgie visās vietās ir spiesti izjust postu, ko sev līdzi nes netaisnības alga. Man rādīja, ka cilvēki veikli un viltīgi ir ieviesuši dzīvē to, ko sātans bija nodomājis, un pirms neilga laika ir dots briesmīgs sitiens. Patiesi var sacīt: “Tiesa stāv no tālienes, jo patiesība ir paklupusi uz ielas un taisnība netiek iekšā,” un “kas atstāj ļaunu, tas paliek par laupījumu”. Dažos brīvajos štatos morāles standarts grimst arvien zemāk un zemāk. Tagad dota izdevība triumfēt cilvēkiem ar zemiskām tieksmēm un samaitātu dzīves veidu. Par saviem valdniekiem viņi izraudzījuši cilvēkus ar zemiem principiem, kas negrib stāties ceļā ļaunumam, ne arī apspiest cilvēku zemās tieksmes, bet dod tām pilnīgu brīvību. Ja tie, kas, dzerot šķidrās indes, izvēlas kļūt līdzīgi zvēriem, būtu vienīgie cietēji, ja vienīgi viņiem vieniem pašiem būtu jāpļauj viņu nepareizās rīcības augļi, tad ļaunums nebūtu tik liels. Tomēr daudziem, ļoti daudziem citu cilvēku grēku dēļ jāpārdzīvo neaprakstāmas ciešanas. Sievām un bērniem, kaut arī nevainīgiem, jātukšo šis rūgtais kauss līdz pat dibenēm.
Bez Dieva žēlastības cilvēkiem patīk darīt ļaunu. Viņi staigā tumsībā, un viņiem trūkst pašsavaldīšanās spēka. Viņi dod pilnu vaļu savām kaislībām, ēstkārei un citām iegribām, līdz pazūd visas smalkākās izjūtas un parādās vienīgi dzīvnieciskās kaislības. Šādiem cilvēkiem vajadzīga kāda augstāka visu pārvaldoša vara, kas spiestu viņus paklausīt. Ja valdnieki nepielieto varu ļaundara iebiedēšanai, tad tas pagrimst līdz lopa līmenim. Zeme kļūst arvien vairāk un vairāk samaitāta.
[363] Pēdējās vēlēšanās daudzi ir apstulboti un rupji piekrāpti, un viņu iespaids izlietots, lai dotu varu cilvēkiem, kas pavērtu ceļu ļaunumam, cilvēkiem, kuri bez mazākā satraukuma skatītos uz posta plūdiem, kuru pamatlikumi ir samaitāti, kas simpatizē dienvidniekiem un kas gribētu saglabāt verdzību, kāda tā ir.
Atbildīgās vietās Ziemeļu armijā atrodas vīri, kas sirdī ir dumpinieki, kas kareivja dzīvību vērtē ne vairāk par suņa dzīvību. Viņi bez dvēseles saviļņojuma var skatīties uz kareivju sakropļošanu, saplosīšanu un uz tūkstošu nāvi. Dienvidu armijas virsnieki pastāvīgi saņem ziņas par Ziemeļu armijas plāniem. Ziemeļu virsniekiem bija sniegtas precīzas ziņas par dumpinieku pārvietošanos un tuvošanos, kuras tomēr neņēma vērā un nonicināja, tāpēc ka informācijas sniedzējs bija melns. Un, nesagatavoti uzbrukumam, savienoto spēki tika pārsteigti un gandrīz iznīcināti, vai arī, kas ir tikpat slikti, daudz nabaga kareivju tika saņemti gūstā, lai ciestu vairāk nekā nāvi.
Ja Ziemeļu armijā būtu bijusi vienprātība, tad šī sacelšanās drīz izbeigtos. Dumpinieki zina, ka viņiem ir līdzjutēji visā Ziemeļu armijā. Vēstures lappuses kļūst arvien tumšākas un tumšākas. Godīgie cilvēki, kuri nav simpatizējuši dumpim vai verdzībai, kas šo sacelšanos izsaukuši, ir piekrāpti. Viņu iespaids ir palīdzējis nodot varu tādu cilvēku rokās, kuru pamatlikumiem viņi pretojušies.
Viss sagatavojas uz lielo Dieva dienu. Laiks vēl mazliet ieilgs, līdz zemes iedzīvotāji būs piepildījuši savu netaisnības kausu, un tad pamodīsies Dieva dusmas, kas tik ilgi ir snaudušas, un šī gaismas zeme dzers Viņa nemīkstinātās dusmības kausu. Dieva postošais spēks atrodas virs zemes, lai plosītu un iznīcinātu. Zemes iedzīvotāji nozīmēti zobenam, badam un mērim.
Ļoti daudz vīru, kam ir vara, ģenerāļi un virsnieki, rīkojas [364] saskaņā ar garu dotajām instrukcijām. Velnu gari, uzdodoties par mirušiem karavīriem un panākumiem bagātiem ģenerāļiem, ir savienojušies ar varasvīriem un vada daudzus viņu gājienus. Viens ģenerālis saņem norādījumus no šiem gariem kāda sevišķa manevra izdarīšanai un tiek iepriecināts ar cerību uz panākumiem. Kāds cits saņem norādījumus, kas stipri atšķiras no pirmajam ģenerālim dotajiem. Reizēm tie, kas paklausa šiem norādījumiem, gūst uzvaru, bet visbiežāk viņiem jāsaduras ar sakāvi.
Reizēm gari šiem vadošajiem vīriem ziņo par notikumiem, kas izraisīsies kaujas laukā, kurā viņi pašlaik grib doties, un pasaka par atsevišķām personām, kas šai kaujā kritīs. Dažreiz notiek, kā šie gari ir pareģojuši, un tas attiecīgajos cilvēkos stiprina ticību garu ziņojumiem. Ir arī jāredz, ka nav tikusi dota pareiza informācija, bet krāpjošie gari tad sniedz izskaidrojumus, kuriem notic. Cilvēki tik ļoti tiek piekrāpti, ka daudzi nenojauš, ka tie ir melu gari, kas viņus ved uz drošu bojāeju.
Lielais vadošais sacelšanās ģenerālis, sātans, pazīst šī kara norisi, un viņš dod norādījumus saviem eņģeļiem, lai tie pieņemtu mirušo ģenerāļu izskatu, atdarinātu viņu ieražas un uzrādītu viņu īpatnējās rakstura iezīmes. Un armijas vadītāji tiešām tic, ka tos vada viņu draugu gari, kritušo karavīru gari un revolūcijas kara tēvu gari. Ja viņi neatrastos zem visstiprākās un savaldzinošākās krāpšanas varas, tad viņi sāktu domāt, ka karotāji, par kuriem viņi tic, ka tie ir no Debesīm, nav labi un panākumiem bagāti karavadoņi vai arī ka viņi ir aizmirsuši tos slavenos piedzīvojumus, kas viņiem bija, dzīvojot virs zemes.
Šajā karā vadošajiem vīriem vajadzēja uzticēties Israēla Dievam un, dodot norādījumus savām armijām, uzticēties vienīgi tam, kas var viņus atbrīvot no ienaidnieka. Bet vairākums vaicā velnu lielkungu un uzticas tam. 5. Mozus 32:16–22 Eņģelis sacīja: “Kā gan lai Dievs dod sekmes šiem ļaudīm? [365] Ja viņi raudzītos uz Viņu un uzticētos Viņam, ja viņi ietu tikai tur, kur Viņš tiem var palīdzēt, saskaņā ar Savu žēlastību, tad Viņš labprāt to darītu.”
Es redzēju, ka Dievs Ziemeļu armiju nenodos pilnīgi dumpinieku rokās, lai ienaidnieks to galīgi iznīcinātu. Man norādīja uz 5. Mozus 32:26–30 “Es varētu teikt: Es viņus izputināšu, Es izdzēsīšu viņu piemiņu starp cilvēkiem, – ja Es nebītos, ka viņu ienaidnieki Mani sadusmotu, ka viņu vajātāji nesaprazdami sacītu: mūsu roka bija tā varenā, un ne jau Tas Kungs visu to darījis. Jo tā ir tauta bez padoma un tiem nav saprašanas. Kaut viņi būtu tik gudri un kaut viņi saprastu, kaut viņi ieraudzītu savu galu. Kā viens var vajāt tūkstošus, un kā divi var likt bēgt desmit tūkstošiem?”
Šajā armijā ir ģenerāļi, kas cenšas darīt visu iespējamo, lai apstādinātu šo briesmīgo sacelšanos un šo nedabīgo karu. Bet virsnieku un vadošo vīru lielākai daļai ir savtīgi mērķi, kas kalpo viņu pašu interesēm. Ikviens meklē sev peļņu, un daudzi uzticīgi, enerģiski kareivji kļūst nedroši un mazdūšīgi. Viņi augstsirdīgi pilda savu pienākumu sadursmēs ar ienaidnieku, tomēr virsnieki pret viņiem izturas rupji. Starp karavīriem ir smalkjūtīgi vīri, kuriem ir labas jūtas un neatkarības gars. Viņi nekad nav raduši dzīvot tik ciešā saskarē ar zemiskiem cilvēkiem, ar kādiem karš viņus savedis kopā, nav raduši pakļauties varmācīgai vadībai, panest apvainojumus un nostādīšanu lopu stāvoklī. Visu to paciest viņiem ir ļoti grūti. Daudziem virsniekiem ir rupjas tieksmes, un, ieliktiem autoritatīvās vietās, viņiem ir iespēja parādīt savu rupjo dabu. Viņi apietas varmācīgi ar saviem apakšniekiem; tāpat kā Dienvidos kungi tiranizē savus vergus. [366] Šo lietu dēļ būs grūti savervēt cilvēkus armijā.
