[355] Mūsu tautas briesmīgais stāvoklis prasa, lai Dieva ļaudis dziļi pazemotos. Vissvarīgākās jautājums, kam tagad vajadzētu saistīt visu uzmanību, ir: “Vai es esmu sagatavojies Dieva dienai?” Vai es varu izturēt man priekšā esošo pārbaudi?
Es redzēju, ka Dievs savus ļaudis šķīsta un pārbauda. Viņš tos grib tīrīt kā zeltu, līdz sārņi pazūd un viņos atstarojas Viņa attēls. Visiem nav tā pašaizliegšanās gara un tās labprātības panest grūtības un ciest patiesības dēļ, kādu prasa Dievs. Viņu pašu iegribas nav uzvarētas, nav apspiestas, viņi nav pilnīgi nodevušies Dievam, meklējot vislielāko prieku darīt Viņa prātu. Sludinātājiem un ļaudīm trūkst garīguma un patiesas dievbijības. Viss, kas var tikt satricināts, tiks satricināts. Dieva ļaudis tiks ievesti vispārbaudošākajos apstākļos, un tāpēc viņiem stipri, jānostājas, jāiesakņojas un jānopamatojas patiesībā, vai arī viņu kājas noteikti paslīdēs. Ja Dievs ar savu iedvesmojošo klātbūtni iepriecina un uztur dvēseli, tad tie var izturēt, kaut arī ceļš būtu tumšs un ērkšķains. Jo tumsība drīz beigsies, un uz visiem laikiem atmirdzēs patiesā gaisma. Man norādīja uz Jesajas 58, 59:1–15, Jer. 14:10–12. kā uz tādām rakstu vietām, kas apraksta mūsu tautas patreizējo stāvokli. Šīs tautas ļaudis ir atstājuši un aizmirsuši Dievu. Viņi sev ir izvēlējušies [356] citus dievus un ir gājuši paši pa saviem samaitātajiem ceļiem, līdz Dievs no viņiem ir nogriezies. Zemes iedzīvotāji ir minuši kājām Dieva likumu un lauzuši mūžīgo derību.
Man rādīja satraukumu, kas radies mūsu ļaužu vidū sakarā ar “Review” iespiesto rakstu zem virsraksta “Tauta”. Daži to izprata vienādi, citi atkal otrādi. Skaidro paziņojumu sagrozīja un izprata tā, kā rakstītājs nemaz nebija domājis. Viņš ir sniedzis labāko gaismu, kāda viņam tad bija. Bija radusies nepieciešamība kaut ko teikt. Daudzu uzmanība bija pievērsta Sabata turētājiem, tāpēc ka viņi par karu neparādīja nekādu lielu interesi un nepieteicās brīvprātīgajos. Dažās vietās viņus uzskatīja par dumpinieku līdzjutējiem. Bija pienācis laiks darīt zināmas mūsu patiesās domas par verdzību un sacelšanos. Vajadzēja gudri rīkoties, lai novērstu pret Sabata turētājiem izsauktās aizdomas. Mums jārīkojas ar lielu piesardzību. “Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.” (Rom. 12:18) Mēs varam paklausīt šim uzaicinājumam un neupurēt nevienu no savas ticības pamatlikumiem. Sātans un viņa pulki karo pret baušļu turētājiem un strādās, lai viņus nostādītu grūtos apstākļos. Bet viņiem nevajadzētu neapdomības dēļ pašiem sevi tur nostādīt.
Man rādīja, ka dažu rīcība pret minēto rakstu ir bijusi ļoti neapdomīga. Tā kā tas visos jautājumos nesaskanēja ar viņu ieskatiem, tad viņi nevis mierīgi un vispusīgi apsvēra un aplūkoja lietu, bet uztraucās un daži tvēra rokā spalvu, un steigā deva slēdzienus, kas neiztur pārbaudi. Dažu rīcība bija pretrunīga un nesaprātīga. Viņi darīja to, uz ko sātans vienmēr viņus skubina, – viņi ir rīkojušies, vadoties no savām nesavaldītajām jūtām.
Aijovā viņi aizgāja pavisam tālu un iekrita fanātismā. Dedzību un fanātismu viņi iztulkoja kā apzinīgumu. Kad vajadzēja vadīties no saprāta un veselīga sprieduma, [357] viņi atļāva vadīt izjūtām. Savas ticības dēļ viņi bija gatavi kļūt par mocekļiem. Vai visas šīs jūtas viņus vadīja pie Dieva? Vai vadīja uz dziļāku pazemību Viņa priekšā? Vai tas lika viņiem uzticēties Viņa spēkam viņus atbrīvot no grūtā un pārbaudošā stāvokļa, kādā viņi varēja tikt ievesti? Ak, nē! Kad viņiem vajadzēja raidīt lūgšanas Debesu Dievam un paļauties vienīgi uz Viņa spēku, viņi lūdza likumdodošās varas un tika atraidīti. Viņi parādīja savu vājumu un atklāja savu ticības trūkumu. Tas viss tikai kalpoja, lai šo īpatnējo iedzīvotāju šķiru, kur viņiem varētu sagādāt vairāk grūtības tie, kas viņiem nemaz nejūt līdzi.
Daži bija gatavi meklēt kļūdas un sūdzēties par katru izteiktu priekšlikumu. Tikai nedaudzi šajā vispārbaudošākajā laikā bija gudri, lai domātu bez aizspriedumiem un atklāti teiktu, kas jādara. Es redzēju, ka tie, kas izgāja uz priekšu, lai izšķirīgi runātu par atteikšanos paklausīt iesaukšanai armijā, nesaprata, ko viņi saka. Ja tiešām tos iesauktu un, atsakoties paklausīt, viņiem piedraudētu ar cietumu, spīdzināšanu vai nāvi, tad viņi bailēs atkāptos un ieraudzītu, ka nav sagatavojušies šādiem kritiskiem apstākļos. Viņi neizturētu savas ticības pārbaudījumu. Tas, ko viņi domāja esam ticību, bija tikai fanātisma iedoma.
Vismazāk ko teikt būtu bijis tiem, kas vislabāk sagatavojušies vajadzības gadījumā upurēt pat dzīvību, bet nenostāties tur, kur nevarētu Dievam paklausīt. Viņi nebūtu lielījušies. Viņi visu izjustu dziļi, daudz pārdomātu, un viņu nopietnās lūgšanas paceltos uz Debesīm, lūdzot gudrību, kā lai rīkojas, un žēlastību izturēt. Tie, kas jūt, ka, bīstoties Dievu, apzinīgi nevar ņemt dalību šajā karā, būs pavisam mierīgi un pie nopratināšanas vienkārši paziņos to, ko teikt ir viņu pienākums, atbildot jautātājam, liekot saprast, ka pret dumpiniekiem viņiem nav nekādu simpātiju.
[358] Sabata turētāju rindās ir nedaudzi, kas simpatizē vergu turētājiem. Pieņemot patiesību, viņi nav atstājuši visus tos maldus, kurus viņiem vajadzēja atstāt. Viņiem ir nepieciešams vēl pilnīgāks malks no skaidrojošā patiesības avota. Daži sev līdzi paņēmuši vecos, politiskos aizspriedumus, kas nesaskan ar patiesības pamatlikumiem. Viņi joprojām uzskata, ka vergs ir kunga īpašums un ka to nevajadzētu viņam atņemt. Viņi šos vergus pielīdzina lopiem un saka, ka ar verga atņemšanu īpašniekam nodara tādu pat netaisnību, kā atņemot viņam lopus. Man rādīja, ka nav nozīmes tam, cik daudz kungs ir maksājis par cilvēka miesu un cilvēku dvēselēm; Dievs viņiem nav devis nekādas tiesības uz cilvēku dvēselēm, un viņiem nav nekādu tiesību cilvēkus uzskatīt par savu īpašumu. Kristus mira par visas cilvēces ģimeni, kā par balto, tā par melno. Dievs ir radījis par brīvu morāles pārstāvi, kā balto, tā melno. Verdzības iekārta to neatzīst un atļauj cilvēkam rīkoties pret savu līdzcilvēku ar varu, kādu Dievs viņam nekad nav devis un kas pieder vienīgi Dievam. Vergu turētājs uzdrošinājies uzņemties par savu vergu atbildību Dievam, un saskaņā ar to viņš ir atbildīgs par verga grēkiem, nezināšanu un nepilnībām. Viņam būs jādod norēķins par to varu, kādu viņš ir lietojis pret savu vergu. Krāsainās rases ir Dieva īpašums. Vienīgi viņu Radītājs ir viņu Kungs, un tie, kas iedrošinājušies ķēdēm saistīt verga miesu un dvēseli, pazemojot viņu lopam līdzīgā stāvoklī, tie saņems pelnīto algu. Dieva dusmas ir snaudušas, tomēr tās atmodīsies un izliesies bez mīkstinošās žēlastības.
Daži ir bijuši tik neapdomīgi, ka ir izteikušies par labu verdzībai, par principiem, kas nav nākuši no Debesīm, bet kas cēlušies no sātana valsts iekārtas. Šie nemierīgie gari runā un rīkojas tā, ka apkauno [359] Dieva lietu. Es šeit gribu sniegt norakstu no kādas brālim A. (Oswego Co., N.Y.) rakstītās vēstules:
"Man rādīja dažas lietas attiecībā uz Tevi. Es redzēju, ka Tu pats sevi pievil. Tu mūsu ticības ienaidniekiem esi devis izdevību zaimot un izteikt pārmetumus Sabata turētājiem. Ar savu neapdomīgo rīcību Tu esi aizslēdzis ausis dažiem cilvēkiem, kas būtu klausījušies patiesību. Es redzēju, ka mums jābūt gudriem kā čūskām un bez viltus kā baložiem. Tu neesi parādījis ne čūskas gudrību, ne arī baloža bezvainību.
Sātans bija pirmais sacelšanās vadonis. Dievs soda Ziemeļu štatus, ka tie tik ilgi ļāvuši pastāvēt negantajam verdzības grēkam, jo Debesu skatījumā tas ir vistumšākās krāsas grēks. Dievs nav ar Dienvidu štatiem, un Viņš tos beidzot briesmīgi sodīs. Sātans ir katras sacelšanās iedvesmotājs. Es redzēju, ka Tu, brāli A., esi atļāvis saviem politiskajiem principiem izpostīt savu pareizo spriedumu un mīlestību uz patiesību. Tie aprij Tavas sirds patieso dievbijību. Uz verdzību Tu nekad neesi skatījies pareizā gaismā, un Tavi ieskati šajā jautājumā likuši Tev nostāties sacelšanās pusē, kuru izraisījis sātans un viņa pulki. Tavi uzskati par verdzību nevar saskanēt ar šī laika svētajām un svarīgajām patiesībām. Tev jāapspiež Tavi uzskati vai arī jāatsakās no patiesības. Abas šīs lietas nevar kopt un mīlēt viena un tā pati sirds; jo tās savstarpēji atrodas kara stāvoklī.
Tevi ir kūdījis sātans. Viņš Tev nav devis mieru, līdz Tev vajadzēja izteikt savas domas par labu tumsības spēkiem, tādā veidā stiprinot bezdievīgo rokas, kurus Dievs ir nolādējis. Tu savu iespaidu esi atdevis nepareizai pusei, tiem kuri savā dzīves gaitā sēj ērkšķus un stāda postu priekš citiem. Es redzēju, ka Tu savu iespaidu atdevi par labu pazemojošai sabiedrībai – sabiedrībai, kura Dievu ir atstājusi, un Dieva eņģeļi riebumā bēga no Tevis. Es redzēju, ka Tu biji pilnīgi piekrāpts. Ja Tu būtu paklausījis gaismai, [360] kuru Dievs Tev ir devis, ja būtu ņēmis vērā savu brāļu norādījumus un uzklausījis viņu padomu, tad Tu būtu izglābis sevi un nebūtu apvainota Dieva dārgā lieta. Neskatoties uz visu Tev doto gaismu, Tu atklāti esi nostājies par savām domām. Ja Tu neiznīcini to, ko Tu esi darījis, tad Dieva ļaužu pienākums būs atklāti atraut no Tevis savas simpātijas un atteikties no sadraudzības ar Tevi, lai strādātu pretī tam iespaidam, kas izplatīsies pār mums kā pār tautu. Mums jādara citiem zināms, ka mūsu brālībā nav šādu cilvēku, ka mēs ar tiem nestaigāsim kopā draudzes ietvaros.
Tu esi pazaudējis patiesības svētījošo iespaidu. Tu esi pazaudējis sakarus ar Debesu karapulkiem. Tu esi savienojies ar pirmo lielo dumpinieku, un Dieva dusmas ir pār Tevi; jo apkaunota ir Viņa svētā lieta, un patiesība neticīgiem ir padarīta pretīga. Tu esi apbēdinājis Dieva ļaudis un esi nonicinājis Viņa vēstnešu padomu virs zemes, kas strādā kopā ar Dievu un Kristus vietā lūdz dvēseles salīdzināties ar Dievu.
