Lūk. 11:1–13
[139] Lai varētu dot mums, Kristus pastāvīgi saņēma no Tēva. “Vārdi, ko jūs dzirdat,” Viņš teica, “nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis.” (Jāņa 14:24) “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu.” (Mat. 20:28) Viņš dzīvoja, domāja un lūdza ne sevis, bet citu dēļ. Pavadījis kopīgas stundas ar Dievu, ik rītus Viņš nesa cilvēkiem Debesu gaismu. Ik dienas Kristus saņēma spirdzinošas Svētā Gara kristības. Jaunās dienas rīta agrumā Kungs Viņu modināja no miega; Viņa dvēsele un lūpas tika svaidītas ar žēlastību, lai to varētu sniegt citiem. Jēzum tika doti vārdi, kas nāk tieši no Debesu pagalmiem, vārdi, kurus Viņš pēc tam īstajā brīdī varēja pateikt nogurušajam un apspiestajam. “Dievs tas Kungs Man ir devis gudru mēli, ka Es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos; Viņš uzmodina Mani ik rītu, Viņš ierosina Manas ausis, lai Es uzmanīgi klausītos kā māceklis,” sacīja Kristus. (Jes. 50:4)
[140] Kristus mācekļus ļoti iespaidoja Viņa lūgšanas un Viņa ieradums sazināties ar Dievu. Kādu dienu, kad mācekļi uz neilgu brīdi bija atstājuši savu Kungu vienu, tie atrada Viņu lūdzam. Jēzus turpināja lūgt balsī un likās, ka Viņš nemaz nav pamanījis savu sekotāju tuvošanos. Mācekļu sirdis bija dziļi aizkustinātas. Kad Viņš beidza lūgt, tie iesaucās: “Kungs, māci mums Dievu lūgt!”
Kā atbildi Kristus atkārtoja savu parauglūgšanu, kuru Viņš bija lūdzis kalna svētrunā. Tad līdzībā Viņš ilustrēja mācību, kuru vēlējās tiem sniegt:
“Kuram jūsu starpā ir draugs, ja viņš pie tā noietu nakts vidū un tam teiktu: mīļais, aizdod man trīs maizes, jo mans draugs no ceļa pie manis ir iegriezies, bet man nekā nav, ko viņam celt priekšā, — un tas no iekšpuses atbildētu un sacītu: neapgrūtini mani; durvis ir jau aizslēgtas, un mani bērni ir jau pie manis gultā; es nevaru celties un tev dot. Es jums saku, ja arī viņš neceltos un nedotu tāpēc, ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag.”
Kristus šeit stāsta par kādu lūdzēju, kas lūdz tādēļ, lai varētu dot tālāk. Šim cilvēkam vajadzīga maize, jo citādi viņš nevar apmierināt nogurušā, vēlā ceļinieka vajadzības. Kaut arī kaimiņš nevēlas, ka to traucē, lūdzējs neatlaižas un turpina lūgt, jo draugam ir jāpalīdz. Beidzot viņa neatliekamā vajadzība tiek apmierināta.
Līdzīgi arī mācekļiem bija jāmeklē Dieva svētības. Paēdinot ļaužu pūli un sniedzot svētrunu par Debesu maizi, Kristus mācekļiem atklāja, ka tiem jābūt Viņa pārstāvjiem. Viņiem bija jādod ļaudīm dzīvības maize. Tas, kurš viņiem bija uzticējis darbu, redzēja, cik bieži viņu ticība tiks pārbaudīta. Bieži viņi nokļūs negaidītās situācijās un aptvers [141] savu cilvēcisko nepilnību. Pie viņiem nāks dvēseles, kas izsalkušas pēc dzīvības maizes, taču tie paši jutīsies nabagi un bezpalīdzīgi. Mācekļiem jāsaņem garīgais uzturs, citādi tiem nebūs, ko dot. Tie nedrīkstēja atlaist nepaēdinātu nevienu dvēseli. Kristus tiem norādīja uz avotu, kur smelties krājumus. Cilvēks, pie kura paciemoties atnāca draugs, neatraidīja viņu, kaut arī bija pusnakts un pavisam nepiemērots laiks. Saimniekam nebija, ko celt galdā, taču viņš aizgāja pie tā, kuram bija ēdiens un neatlaidīgi lūdza, kamēr kaimiņš apmierināja viņa vajadzību. Vai tad Dievs, kurš savus kalpus ir izsūtījis, lai ēdinātu izsalkušos, nepiegādās to, kas vajadzīgs Viņa darbam?
Tomēr līdzībā pieminētais savtīgais kaimiņš neatbilst Dieva raksturam. Mācība šeit jāgūst ne salīdzinot, bet pretstatot. Egoistisks cilvēks uz neatlaidīgu lūgumu atsaucas tādēļ, lai tiktu vaļā no tā, kurš traucē viņa mieru. Bet Dievs priecājas, ka var dot. Viņš ir pilns līdzjūtības, Viņš ilgojas apmierināt to lūgumus, kuri ticībā nāk pie Viņa. Viņš mums dod, lai mēs varētu pakalpot citiem un tā kļūtu līdzīgi Viņam.
Kristus apsola: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.”
Pestītājs turpina: “Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no Debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?”
Lai stiprinātu mūsu uzticību Dievam, Kristus mums māca Viņu uzrunāt jaunā vārdā, vārdā, kurš [142] saistīts ar cilvēka sirdij vismīļākajām asociācijām. Viņš mums dāvina priekšrocību bezgalīgo Dievu saukt par savu Tēvu. Šis vārds, ar kuru mēs Viņu uzrunājam un ar kuru runājam par Viņu, liecina par mūsu mīlestību un uzticību Viņam, bet no Viņa puses — par apņemšanos un par attiecībām ar mums. Kad mēs to izrunājam, lūgdami pēc Viņa labvēlības un svētībām, tad tas Viņa ausij ir kā mūzika. Lai mēs nedomātu, ka, saucot Viņu šajā vārdā, mēs pārāk daudz uzdrīkstamies, Viņš šo aicinājumu ir atkārtojis vēl un vēl. Viņš vēlas, lai mēs pierastu pie šāda uzrunas veida.
Dievs uz mums noraugās kā uz saviem bērniem. Viņš mūs ir atpircis no bezrūpīgās pasaules un izredzējis, lai mēs kļūtu par ķēnišķās ģimenes locekļiem, par Debesu Ķēniņa dēliem un meitām. Dievs mūs aicina uzticēties Viņam dziļāk un stiprāk, nekā bērns uzticas savam tēvam virs zemes. Vecāki mīl savus bērnus, taču Dieva mīlestība ir lielāka, plašāka un dziļāka nekā spēj būt cilvēka mīlestība. Tā nav aptverama. Ja nu tad virs zemes vecāki prot dot saviem bērniem labas dāvanas, cik gan daudz vairāk mūsu Debesu Tēvs dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?
Ar lūgšanām saistītajās Kristus mācībās vajadzētu rūpīgi iedziļināties. Lūgšanā ir ietverta dievišķa gudrība, un Jēzus pasniegtā ilustrācija parāda principus, kurus vajadzētu saprast visiem. Viņš šeit atklāj patieso lūgšanas garu un māca par neatlaidību, kas nepieciešama, pienesot savus lūgumus Dievam, kā arī apliecina Dieva vēlēšanos uzklausīt un atbildēt uz lūgšanu.
Mūsu lūgšanām nevajadzētu būt egoistiskām prasībām, kas orientētas tikai uz sava labuma iegūšanu. Mums ir jālūdz, lai varētu dot. Kristus dzīves principam jākļūst par mūsu dzīves principu. “Viņu dēļ” — Kristus šeit runā par saviem mācekļiem — “Es svētījos pats, lai arī viņi tiktu svētīti.” (Sk. Jāņa 17:19) Tādai sevis nodošanai, sevis upurēšanai un pakļaušanai Dieva Vārda prasībām, kas bija redzama Kristū, ir jāatklājas arī Viņa kalpu dzīvē. Mūsu misija pasaulē nav kalpot sev un darīt pēc sava prāta; mums [143] jāpagodina Dievs, sadarbojoties ar Viņu grēcinieku glābšanā. Svētības no Dieva mums ir jālūdz tādēļ, lai tās varētu nodot citiem. Spēju iegūt var saglabāt vienīgi dodot. Mēs nevaram pastāvīgi saņemt Debesu bagātības, nenododot tās tiem, kas ir ap mums.
Līdzībā minētais lūdzējs vairākas reizes tika atraidīts, taču viņš no sava nodoma neatteicās. Arī mūsu lūgšanas, šķiet, ne vienmēr tūlīt tiek atbildētas, tomēr Kristus māca, ka mums nevajadzētu pārtraukt lūgt. Lūgšanai nav jāpanāk izmaiņas Dievā; tai ar Dievu ir jāsaskaņo mūs. Kad izsakām Viņam kādu vēlēšanos, tad var gadīties, ka Viņš saskata mūsos nepieciešamību pārbaudīt savas sirdis un nožēlot grēku. Tad Viņš mums liek piedzīvot grūtības un pārbaudījumus, liek mums kļūt pazemīgiem, lai mēs saskatītu to, kas kavē Viņa Svētajam Garam darboties caur mums.
Dieva apsolījumiem pastāv arī noteikumi — lūgšana nevar aizstāt pienākuma pildīšanu. “Ja jūs mīlat Mani,” saka Kristus, “turiet Manas pavēles.” “Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.” (Jāņa 14:15,21) Tie, kas savus lūgumus nes Dieva priekšā, pamatojoties uz Viņa apsolījumiem, bet tajā pašā laikā nepilda ar tiem saistītos noteikumus, sāpina Kungu. Viņi piemin Kristus vārdu kā autoritāti apsolījuma piepildīšanai, taču nedara to, kas parādītu ticību Kristum un mīlestību pret Viņu.
Daudzi ar saviem nodarījumiem ir zaudējuši iespēju, ka Tēvs viņus pieņem. Kad tuvojamies Dievam, mums rūpīgi jāpārbauda sava uzticība. Ja esam nepaklausīgi, tad varētu teikt, ka mēs Kungam atnesam savu čeku, lai Viņš izmaksā skaidru naudu, un tajā pašā laikā nepildām noteikumus, bez kuriem to izdarīt nav iespējams. Mēs atsaucamies uz Dieva apsolījumiem un lūdzam, lai Viņš tos piepilda, kaut arī ar tādu rīcību Viņš apkaunotu savu vārdu.
[144] Apsolījums skan: “Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, — tas jums notiks.” (Jāņa 15:7) Bet Jānis paziņo: “No tā mēs noprotam, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus. Kas saka: “Es esmu Viņu atzinis”, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības. Bet, kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga.” (1. Jāņa 2:3–5)
Viens no pēdējiem baušļiem, ko Kristus deva saviem mācekļiem, ir: “Ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.” (Jāņa 13:34) Vai mēs paklausām šim bauslim? Vai varbūt sevī lolojam asas, nekristīgas rakstura īpašības? Ja kaut kādā veidā esam apbēdinājuši vai sāpinājuši citus, tad mūsu pienākums ir atzīt savu vainu un censties izlīgt. Šī ir pirmā sagatavošanās, kas mums jāveic, lai ticībā nāktu Dieva priekšā un lūgtu Viņa svētību.
Ir vēl kāda lieta, kuru pārāk bieži neievēro tie, kas lūgšanā meklē Kungu. Vai tu esi bijis godīgs pret Dievu? Ar pravieša Maleahija starpniecību Kungs ir teicis šādus vārdus: “Jau kopš savu tēvu laikiem jūs arvien esat novērsušies no Maniem baušļiem un neesat tos ievērojuši. Tad nu atgriezieties pie Manis, un arī Es gribu atgriezties pie jums! — saka tas Kungs Cebaots. — Tad jūs atkal sakāt: “Kā tad mēs lai atgriežamies?” Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: “Kā tad mēs Tevi krāpjam?” — Ar desmito tiesu un (..) ziedojumiem.” (Mal. 3:7,8)
