[150] “Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem,” Kristus stāstīja līdzību par farizeju un muitnieku. Farizejs iet uz dievnamu Dievu lūgt ne tāpēc, ka viņš justu savu grēcīgumu un vajadzību pēc piedošanas, bet gan tāpēc, ka viņš iedomājas, ka ir taisns, un cer iegūt Dieva labvēlību. Savu lūgšanu viņš uzskata par labu darbu, ar kuru var izpelnīties Dieva atzinību. Turklāt uz citiem šāda rīcība atstāj dziļas dievbijības iespaidu. Viņš cer sev nodrošināt gan Dieva, gan cilvēku labvēlību. Lūgt viņu mudina paša labums.
Šis cilvēks jūsmo par sevi. Tas redzams gan viņa sejā, gan rīcībā, gan lūgšanā. Nošķirdamies no citiem, viņš it kā saka: “Paliec tālāk no manis! Nenāc man klāt, jo es esmu tev par svētu!” (Jes. 65:5) Tā farizejs stāv un lūdz “pie sevis”. Būdams pilnīgi apmierināts ar sevi, viņš domā, ka Dievs un cilvēki uz viņu noraugās ar tādu pašu labpatiku.
Farizejs saka: “Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds, kā citi cilvēki — laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis [151] muitnieks.” Viņš savu raksturu vērtē nevis pēc Dieva svētā rakstura, bet pēc citu cilvēku rakstura. Viņa prāts ir novērsts no Dieva un pievērsts cilvēkiem. Tas arī ir viņa pašapmierinātības noslēpums.
Tā nu šis cilvēks turpina, uzskaitīdams savus labos darbus: “Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.” Farizeja reliģija neskar dvēseli. Viņš netiecas pēc dievišķās līdzības raksturā, pēc mīlestības un iejūtības pilnas sirds. Viņš samierinās ar reliģiju, kas saistīta vienīgi ar dzīves ārēji redzamām izpausmēm. Taisnība, kas šādam cilvēkam pieder, ir viņa paša darba augļi, kurus viņš vērtē pēc cilvēciskiem standartiem.
Katrs, kas paļaujas uz savu taisnību, nicina citus. Kā farizejs vērtē sevi, salīdzinot sevi ar citiem, tā arī citus viņš vērtē, salīdzinot ar sevi. Savu taisnību viņš pretstata citu cilvēku taisnībai, un, jo tie ir sliktāki, jo viņš savās acīs izskatās taisnāks. Bet paštaisnība noved pie citu apsūdzēšanas. “Citus cilvēkus” viņš notiesā kā Dieva likuma pārkāpējus. Līdz ar to farizejs parāda paša sātana, brāļu apsūdzētāja, garu. Šādā garā nav iespējams uzsākt sarunu ar Dievu. Tā viņš aiziet mājās, nesaņēmis dievišķo svētību.
Muitnieks uz dievnamu bija gājis kopā ar citiem lūdzējiem, taču viņš drīz vien nošķīrās no tiem, jo jutās necienīgs pievienoties viņiem lūgšanās. Stāvēdams iztālēm, viņš “neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm” lielās sāpēs un nepatikā pret sevi. Viņš juta, ka bija grēkojis pret Dievu, ka bija grēcīgs un aptraipīts. Nekādu iejūtību muitnieks nevarēja gaidīt arī no tiem, kas bija ap viņu, jo tie uz viņu noraudzījās ar nicinājumu. Šis cilvēks saprata, ka viņam nav nekādu nopelnu, ar ko patikt Dievam, un galējā izmisumā viņš sauca: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” Viņš sevi nesalīdzināja ar citiem. [152] Grēcinieks, vainas apziņas pārņemts, stāvēja tā, it kā Dieva priekšā būtu viens pats. Vienīgā vēlēšanās viņam bija piedošana un miers, vienīgais lūgums — pēc Dieva žēlastības. Viņš arī saņēma svētību. “Es jums saku, viņš nogāja savās mājās attaisnots, labāks par otru,” teica Kristus.
Farizejs un muitnieks pārstāv divas lielas grupas, kurās iedalās tie, kas nāk pielūgt Dievu. Pirmie divi pārstāvji bija divi pirmie bērni, kas piedzima šajā pasaulē. Kains sevī bija iedomājies, ka ir taisns, tāpēc pie Dieva nāca tikai ar pateicības upuri. Viņš neizsūdzēja grēku un neatzina nekādu vajadzību pēc žēlastības. Taču Ābels nāca ar asinīm, kas norādīja uz Dieva Jēru. Viņš nāca kā grēcinieks, atzīdams sevi par pazudušu, un viņa vienīgā cerība bija Dieva mīlestība, kas neprasa cilvēka nopelnu. Kungs pieņēma Ābela upuri, bet Kainu un tā upuri Viņš neievēroja. Vajadzības sajūta un atzīšana, ka esam garā nabagi un grēcīgi, ir pats pirmais nosacījums, ja vēlamies, lai Dievs mūs pieņem. “Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.” (Mat. 5:3)
Abas ļaužu grupas, kuras pārstāv farizejs un muitnieks, var mācīties no apustuļa Pētera piedzīvojumiem. Pēteris savu mācekļa gaitu sākumā iedomājās, ka ir stiprs. Tāpat kā farizejs, viņš savās acīs nebija “tāds, kā citi cilvēki”. Vakarā, pirms nonākšanas jūdu varas rokās, Kristus brīdināja savus mācekļus: “Šonakt jūs visi pie Manis apgrēcināsities.” Bet Pēteris ar pārliecību paziņoja: “Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne.” (Marka 14:27 — KJV, 29) Pēteris neapzinājās savas briesmas. Viņu piekrāpa pašpaļāvība. Viņš domāja, ka ir spējīgs pastāvēt kārdinājuma brīdī, taču pēc dažām stundām nāca pārbaudījums, kurā lādēdamies un zvērēdams viņš atteicās no sava Kunga.
Bet tad gaiļa dziedāšana Pēterim atgādināja par Kristus vārdiem. Pārsteigts un izbijies par savu [154] nodarījumu, viņš pagriezās un paskatījās uz savu Kungu. Tajā brīdī Kristus noraudzījās uz Pēteri, un, uztvēris šo skumjo skatienu, kurā varēja redzēt līdzjūtību un mīlestību pret mācekli, Pēteris saprata, kas ar viņu bija noticis. Viņš izgāja ārā un rūgti raudāja. Kristus skatiens bija salauzis viņa sirdi. Pēteris bija nonācis līdz kritiskajam punktam un rūgti nožēloja savu grēku. Savās sāpēs un nožēlā viņš līdzinājās muitniekam, un, tāpat kā muitnieks, arī viņš atrada žēlastību. Kristus skatiens viņam apstiprināja piedošanu.
Nu Pētera pašpaļāvība bija zudusi. Lielīgie apgalvojumi vairs nekad neatkārtojās.
Pēc augšāmcelšanās Kristus trīs reizes pārbaudīja Pēteri. “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?” Viņš vaicāja. Tagad Pēteris sevi vairs neizcēla brāļu vidū. Viņš atsaucās uz To, kurš spēja lasīt sirdi: “Kungs, Tu zini visas lietas; Tu zini, ka es Tevi mīlu.” (Jāņa 21:15,17)
Tad Pēteris saņēma savu uzdevumu. Jaunais darbs bija plašāks un nopietnāks nekā visi, kas viņam līdz šim bija uzticēti. Kristus viņam lika ganīt avis un jērus. Pestītājs viņa pārziņā nodeva dvēseles, par kurām pats bija atdevis savu dzīvību, un līdz ar to deva Pēterim visspēcīgāko pierādījumu un apstiprinājumu, ka viņa stāvoklis tiek atjaunots. Agrāk nemierīgais, lielīgais un pašpaļāvīgais māceklis tagad bija kļuvis paklausīgs un pazemīgs. Nu viņš savam Kungam sekoja, aizliegdams un ziedodams sevi. Viņš dalījās Kristus ciešanās, un, kad Kristus sēdēs uz sava godības troņa, Pēteris dalīsies Viņa godībā.
Ļaunums, kurš bija cēlonis Pētera krišanai un kurš sarāva farizeja attiecības ar Dievu, arī šodien ir atnesis savu postu tūkstošiem cilvēku dzīvē. Nekas nav tik pretdabisks Dievam un tik bīstams cilvēka dvēselei kā lepnums un pašapmierinātība. No visiem grēkiem šis ir visbezcerīgākais un visnedziedināmākais.
[155] Pētera kritiens nebija pēkšņs, bet gan pakāpenisks. Pašpaļāvība viņu noveda pie uzskata, ka viņš jau ir glābts, un soli pa solim viņš turpināja šo lejupejošo ceļu, kamēr spēja noliegt savu Kungu. Nekad mēs nevaram droši paļauties uz sevi vai justies pasargāti no kārdinājumiem. Tiem, kas pieņem Pestītāju, — lai arī cik patiesa būtu viņu atgriešanās — nekad nevajadzētu mācīt teikt vai justies, ka viņi ir glābti. Tas ir nepareizs virziens. Katram gan vajadzētu mācīt, lai tas uztur sevī cerību un ticību, tomēr pat tad, kad nododamies Kristum un zinām, ka Viņš mūs pieņem, mēs neesam nepieejami kārdinājumiem. Dieva Vārds vēsta: “Daudzi tiks izraudzīti, šķīstīti un tīrīti, un pārbaudīti.” (Dan. 12:10) Vienīgi tie, kuri izturēs pārbaudījumus, saņems dzīvības vainagu. (Jēk. 1:12)
Tiem, kas pieņem Kristu un savā pirmajā pārliecībā saka: “Nu es esmu glābts,” draud briesmas sākt paļauties uz sevi. Tādi cilvēki mēdz aizmirst savu vājumu un pastāvīgo vajadzību pēc dievišķā spēka. Viņi nav sagatavoti pret sātana viltībām un kārdinājuma iespaidā daudzi, tāpat kā Pēteris, iekrīt pašā grēka bezdibenī. Mums šajā ziņā ir dots padoms: “Kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Kor. 10:12) Mūsu vienīgā drošība ir pastāvīga neuzticēšanās sev un atkarība no Kristus.
Pēterim bija nepieciešams uzzināt sava rakstura trūkumus un apzināties vajadzību pēc Kristus žēlastības spēka. Kungs viņu nevarēja izglābt no pārbaudījuma, taču Viņš to būtu varējis izglābt no sakāves. Ja Pēteris būtu vēlējies pieņemt Kristus brīdinājumu, viņš būtu bijis modrs lūgšanu laikā. Viņš būtu gājis, drebot izbailēs, ka viņa kāja neklūp. Tad viņš arī būtu saņēmis dievišķo palīdzību, un sātans nebūtu varējis gūt uzvaru.
Pašapmierinātība bija tā, kas lika Pēterim krist, bet nožēla un pazemošanās — tā, kas no jauna stiprināja viņa soļus. Pētera piedzīvojuma aprakstā katrs nožēlojošs grēcinieks var atrast iedrošinājumu. Kaut arī Pēteris [156] bija izdarījis smagu grēku, viņš netika atstāts. Viņa dvēselē tika ierakstīti Kristus vārdi: “Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.” (Lūk. 22:32) Asajās nožēlas sāpēs šī lūgšana un Kristus mīlestības un iejūtības skatiens viņam deva cerību. Kristus pēc augšāmcelšanās atcerējās Pēteri un deva eņģelim vēsti, ko pasniegt sievām: “Noejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” (Marka 16:7) Grēkus piedodošais Pestītājs pieņēma Pētera nožēlu.
Tā pati līdzjūtība, kas aizsniedza Pēteri, lai viņu izglābtu, tiecas pretī katrai dvēselei, kas kritusi kārdinājumā. Sātans šeit pielieto īpašu viltību — ieved cilvēku grēkā, bet tad atstāj viņu izbijušos un bezpalīdzīgu, tādu, kas baidās meklēt piedošanu. Bet kādēļ gan lai mēs baidītos, ja Dievs ir teicis: “Lai viņš satver Manu spēku, ka viņš var nodibināt mieru ar Mani; un viņš arī nodibinās mieru ar Mani.” (Jes. 27:5 — KJV) Katrai mūsu nepilnībai ir sagatavots nodrošinājums, un katrs stiprinājums tiek izteikts, lai mēs nāktu pie Kristus.
