Dzīve, kurā tiek godā turēta bijība Kunga priekšā, nav skumju un drūmuma pārņemta. Atšķirtība no Kristus ir tā, kas sejai liek noskumt un dzīvei pārvērsties par nopūtu pilnu svētceļojumu. Tie, kurus ir pārņēmis lepnums un patmīlība, nejūt vajadzību pēc dzīvas, personīgas savienības ar Kristu. Sirds, kas nav kritusi uz Klints, ir lepna, ka nav sašķīdusi drumstalās. Cilvēkiem patīk tāda reliģija, kas atnes godu. Tie vēlas iet pa pietiekami platu ceļu, lai varētu paņemt līdzi savas īpašības. Patmīlība, tieksme pēc popularitātes un pagodinājuma no sirds izslēdz Pestītāju, taču bez Viņa dzīve ir drūma un skumja. Kristus, kas mājo dvēselē, ir prieka avots. Šī Dieva Vārda pamatdoma ir iepriecinājums visiem, kas Viņu pieņem.
“Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: “Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.” (Jes. 57:15)
Mozus Dieva godību redzēja tad, kad viņš bija paslēpies klints spraugā. Tad, kad mēs paslēpsimies pāršķeltajā Klintī, Kristus mūs aizsegs ar savu caururbto roku, un mēs dzirdēsim, ko Kungs saka saviem kalpiem. Tāpat kā Mozum, Kungs mums atklāsies kā “apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus”. (2. Moz. 34:6,7)
Pestīšanas darbs nes tādas sekas, par kurām [163] cilvēkam ir grūti pat iedomāties. “Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Kor. 2:9) Kad grēcinieku ir pievilcis Kristus spēks, kad viņš tuvojas paaugstinātajam krustam un zemojas tā priekšā, tad top jauns radījums. Viņam tiek dota jauna sirds. Jēzū Kristū šis cilvēks kļūst par jaunu radījumu. Izrādās, ka svētums neko vairāk neprasa. Jo Dievs pats “taisno to, kas tic Jēzum”. (Rom. 3:26) “Bet kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī apskaidrojis.” (Rom. 8:30) Lai arī cik liels nebūtu grēka radītais kauns un degradācija, tomēr daudz lielāks ir gods un paaugstinājums, ko spēj panākt glābjošā mīlestība. Cilvēciskās būtnes, kuras cīnās par dievišķās līdzības iemantošanu, dāsni tiek apveltītas ar Debesu mantnīcas dārgumiem un izcilu spēku, kas tos paaugstinās pāri pat pār eņģeļiem, kuri nekad nav krituši.
“Tā saka tas Kungs, Israēla Pestītājs, Viņa Svētais, nicinātai dvēselei, novārtā liktai tautai (..): “Ķēniņi to redzēs un piecelsies, un labieši un valdnieki zemosies tā Kunga dēļ, jo Viņš ir uzticīgs, Israēla Svētā dēļ, kas tevi izredzējis.”” (Jes. 49:7)
“Jo katru, kas pats paaugstinās, to pazemos, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”
