Lūk. 18:1–8
[164] Kristus bija runājis par laika periodu tieši pirms savas otrās atnākšanas un par briesmām, kas būs jāpiedzīvo Viņa sekotājiem. Ar īpašu nolūku Viņš šim beigu laikam veltīja līdzību “par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt”.
“Kādā pilsētā,” Jēzus iesāka, “dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. Bet tajā pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: “Izlem manu lietu pret manu pretinieku.” Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: “Lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl galā nāks un man sitīs vaigā.” Un tas Kungs sacīja: Vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? Un Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētajiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? Es jums saku, Viņš viņu lietu izlems visai drīz.”
Šeit attēlotajam tiesnesim nav ne cieņas pret taisnību, [165] ne iejūtības pret ciešanām. Atraitne, kas viņu steidzināja ar savu lietu, nepārtraukti tika noraidīta. Tā nāca pie viņa vēl un vēl, taču atkal pret to izturējās ar nicinājumu un aizraidīja no tiesas. Tiesnesis zināja, ka atraitnei ir taisnība un ka ātri vien viņš tai varētu palīdzēt, taču viņš to nedarīja. Tiesnesis gribēja izrādīt savu despotisko varu, un likt šai sievietei veltīgi lūgties viņam sagādāja baudu. Taču sieviete nedz pārtrauca lūgties, nedz zaudēja cerību. Neskatoties uz tiesneša vienaldzību un cietsirdību, viņa neatlaidīgi turpināja nākt un lūgt, līdz tiesnesis beidzot piekrita un nolēma izskatīt viņas lietu. “Lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos,” viņš teica, “tomēr, lai viņa mani nenomocītu, es gribu viņas lietu izlemt.” Lai saglabātu savu reputāciju un neizpaustu sabiedrībā to, cik viņa lēmumi neobjektīvi un netaisni, tiesnesis neatlaidīgās sievietes lietā pasludināja spriedumu.
“Un tas Kungs sacīja: Vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? Un Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētajiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? Es jums saku, Viņš viņu lietu izlems visai drīz.” Kristus šeit novelk asu kontrastu starp netaisno tiesnesi un Dievu. Tiesnesis padevās atraitnes lūgumam vienīgi savu interešu dēļ — lai atbrīvotos no šīs sievietes uzmācības. Pret atraitni viņam nebija ne žēlsirdības, ne iejūtības; viņas nelaime viņam neko nenozīmēja. Cik daudz savādāka ir Dieva attieksme pret tiem, kas Viņu meklē! Ar bezgalīgu līdzjūtību Viņš ieklausās nelaimīgo un trūkumā nonākušo lūgumos.
Sievietei, kura lūdza tiesnesi pasludināt taisnīgu spriedumu, vīrs bija miris. Tā kā nu viņa bija trūcīga un vientuļa, tad tai nebija līdzekļu izpostītā īpašuma atjaunošanai. Arī cilvēks grēkojot zaudē savu savienību ar Dievu. Viņa paša rīcībā nav nekādas iespējas izglābties. Toties Kristū mēs esam tuvu Tēvam. Dieva izredzētie Viņa sirdij ir dārgi. Tie ir tie, kurus no tumsības Viņš ir aicinājis savā brīnišķīgajā gaismā, lai tie Viņu pagodinātu, lai tie kā gaismas avoti spīdētu [166] pasaules tumsībā. Netaisno tiesnesi īpaši neinteresēja atraitne, kas uzmācās ar savām vajadzībām; tomēr, lai tiktu vaļā no žēlās lūgšanās, viņš to uzklausīja un atbrīvoja no viņas pretinieka. Taču Dievs savus bērnus mīl ar bezgalīgu mīlestību.
“Jo tā Kunga daļa ir Viņa tauta, Jēkabs ir Viņa nospraustais īpašums. Viņš to atrada tuksnešainā zemē, klajumā, plēsīgu zvēru briesmīgu kaucienu vidū; Viņš to apkampa pasargādams, Viņš to pieņēma pie sevis, Viņš to sargāja kā acuraugu.” (5. Moz. 32:9,10) “Jo tā saka tas Kungs Cebaots: “Viņš Mani sūtījis, lai iegūtu jaunu godu pagānu starpā, kas jūs aplaupīja; jo, kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acuraugam.”” (Cak. 2:12)
Atraitnes lūgums: “Izlem manu lietu...” jeb: “Aizstāvi mani pret manu pretinieku” simbolizē Dieva bērnu lūgšanu. Sātans ir viņu lielais pretinieks. Viņš ir “mūsu brāļu apsūdzētājs,” kurš tos apsūdz Dieva priekšā dienām un naktīm. (Atkl. 12:10) Viņš darbojas nepārtraukti, sagrozīdams un apsūdzēdams, krāpdams un postīdams Dieva tautu. Tad nu šajā līdzībā Kristus saviem mācekļiem arī māca lūgt par atbrīvošanos no sātana un viņa aģentu varas.
Cakarijas pravietojumā skatam atklājas sātana apsūdzētāja darbs un Kristus darbs — stāvēt pretī Viņa ļaužu apsūdzētājam. Pravietis stāsta: “Un tas Kungs man ļāva redzēt augsto priesteri Jozuu stāvam tā Kunga eņģeļa priekšā, un sātans stāvēja viņam līdzās pa labi, lai viņu apsūdzētu. Un tā Kunga eņģelis teica sātanam (jeb “tas Kungs teica sātanam” — KJV): “Tas Kungs lai norāj tevi, sātan! Jā, tiešām, lai liek tev klusēt tas Kungs, kas izredzējis Jeruzālemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta, apdegusi pagale?” Bet Jozuam bija mugurā netīras drēbes, kad viņš stāvēja eņģeļa priekšā.” (Cak. 3:1–3)
Dieva tauta šeit tiek attēlota kā noziedznieks [167] tiesas priekšā. Augstais priesteris Jozua cīnās par svētību savai tautai, kurai ir lielas ciešanas. Kamēr viņš lūdz Dieva priekšā, pa labi no viņa kā apsūdzētājs stāv sātans. Viņš apsūdz Dieva bērnus, attēlodams viņu lietu cik vien iespējams bezcerīgu. Viņš Kungam atklāj šo ļaužu ļaunos darbus un rakstura trūkumus. Viņš uzrāda to vainas un nepilnības, cerēdams, ka Kristus acīs tās izskatīsies tādas, ka Viņš cilvēku lielajā vajadzībā atteiksies palīdzēt. Jozua, šis Dieva tautas pārstāvis, ir ģērbts netīrās drēbēs, un viņu gaida tiesa. Apzinoties savas tautas grēkus, viņam zūd drosme. Sātans viņa dvēselē rada vainas sajūtu, kas pāriet gandrīz pilnīgā bezcerībā. Tomēr viņš stāv kā pazemīgs lūdzējs blakus sātanam, kurš pret viņu ieņēmis kaujas pozīcijas.
Sātans kā apsūdzētājs sāka darboties jau Debesīs. Uz zemes tas ir bijis viņa darbs kopš cilvēka krišanas, un šim viņa darbam īpaša nozīme būs tad, [168] kad tuvosies šīs pasaules vēstures noslēgums. Redzot, ka laika atlicis maz, viņš strādās ar karstāku vēlēšanos krāpt un iznīcināt. Sātans dusmojas, redzot uz zemes tautu, kura, neskatoties uz savu vājumu un grēcīgumu, tomēr respektē Kunga likumu. Viņš bija pārliecināts, ka šie ļaudis neklausīs Dievam. Velns priecājas, ja tie ir necienīgi; katrai dvēselei viņš ir sagatavojis kādu viltību, lai visi iekristu lamatās un būtu šķirti no Dieva. Viņš cenšas apsūdzēt un tiesāt Dievu un visus, kas šajā pasaulē cīnās, lai īstenotu Dieva plānus, strādādami žēlsirdības un mīlestības, līdzjūtības un piedošanas garā.
Katra Dieva spēka izpausme Viņa tautas labā izraisa sātana skaudību. Katru reizi, kad Dievs ko paveic savā tautā, sātans un viņa eņģeļi ar atjaunotu sparu sagatavo sazvērestību, lai atnestu postu. Viņu kaitina visi, kas par savu spēku izvēlas Kristu. Sātana mērķis ir pamudināt uz ļaunu, bet, kad tas izdevies, visu vainu uzvelt tiem, kas tikuši kārdināti. Viņš norāda uz cilvēku aptraipītajām drēbēm — uz viņu sabojātajiem raksturiem. Viņš piemin Dieva ļaužu vājumu un muļķību, viņu grēkus, kas pauž nepateicību, viņš parāda, ka tie nebūt nelīdzinās Kristum un līdz ar to apkauno savu Pestītāju. To visu velns pasniedz kā argumentu, pamatodams savas tiesības rīkoties pēc savām tieksmēm, viņus iznīcinot. Viņš neatlaidīgi pūlas, cenzdamies iebiedēt dvēseles ar domu, ka viņu stāvoklis ir bezcerīgs, ka viņu nešķīstie traipi nekad nevar tikt nomazgāti. Sātans cer ļaužu ticību tiktāl iznīcināt, ka tie pilnīgi padotos viņa kārdinājumiem un atstātu savu uzticību un piederību Dievam.
Kunga ļaudis paši nespēj atbildēt uz sātana apsūdzībām. Paskatoties uz sevi, tie ir gatavi krist izmisumā. Taču viņi apelē pie dievišķā Aizstāvja. Viņi atsaucas uz Pestītāja nopelniem. Dievs var būt taisns, “taisnodams to, kas tic Jēzum”. (Rom. 3:26) Uzticībā Kunga bērni sauc uz Viņu, [169] lai sātana apvainojumi tiktu apklusināti un viņa viltīgie plāni — izjaukti. “Dod man tiesu pret manu ienaidnieku,” viņi lūdz; un, norādīdams uz lielo argumentu — krustu —, Kristus apklusina nekaunīgo apsūdzētāju.
“Tas Kungs teica sātanam: “Tas Kungs lai norāj tevi, sātan! Jā, tiešām, lai liek tev klusēt tas Kungs, kas izredzējis Jeruzālemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta, apdegusi pagale?” “ Kad sātans Dieva ļaudis cenšas apklāt ar tumsu un satriekt, iejaucas Kristus. Kaut arī tie ir grēkojuši, Kristus viņu vainu un grēkus uzņemas uz sevi. Viņš cilvēci kā degošu pagali ir izrāvis no uguns. Savā cilvēciskajā dabā Viņš ir savienojies ar cilvēku, bet caur savu dievišķo dabu Viņš ir viens ar bezgalīgo Dievu. Līdz ar to iznīcībai lemtajām dvēselēm ir pieejama palīdzība. Pretinieks tiek norāts.
“Bet Jozuam bija mugurā netīras drēbes, kad viņš stāvēja eņģeļa priekšā. Un eņģelis sacīja tiem, kas stāvēja viņa priekšā: “Novelciet viņam netīrās drēbes!” Bet Jozuam tas sacīja: “Redzi, Es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!” Un Viņš pavēlēja: “Uzlieciet viņam galvā tīru cepuri!” Un tie uzlika viņam galvā tīru cepuri un uzvilka viņam svētku drēbes.”” Tad, tā Kunga Cebaota pilnvarots, eņģelis Dieva tautas pārstāvim Jozuam svinīgi apsolīja: “Ja tu staigāsi Manus ceļus un Man kalposi ar šķīstu sirdi, tad tu pārvaldīsi Manu namu un uzraudzīsi Manus pagalmus, un Es tev atļaušu brīvi nākt pie Manis kopā ar tiem, kas še kā sulaiņi stāv Manā priekšā,” — jā, kopā ar eņģeļiem, kas nostājušies ap Dieva troni. (Cak. 3:3–7)
Neskatoties uz Dieva ļaužu trūkumiem, Kristus nenovēršas no saviem rūpju bērniem. Kristus spēj mainīt viņu apģērbu. Viņš novelk netīrās [170] drēbes, uzvelk grēkus nožēlojošajiem ticīgajiem savu taisnības tērpu un Debesu grāmatās iepretī viņu vārdiem ieraksta, ka tiem ir piedots. Visuma priekšā Viņš tos atzīst par savējiem. Šo cilvēku ienaidnieks sātans tiek parādīts kā apsūdzētājs un krāpnieks. Taču Dievs saviem izredzētajiem lems taisnu tiesu.
