Pēc līdzības par pazudušo avi Kristus stāstīja citu, sacīdams: “Kura sieva, ja tai ir desmit graši, un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod?”
Austrumos trūcīgo ļaužu mājās mēdza būt viena vienīga istaba, kurai bieži vien nebija logu, un tāpēc tur valdīja tumsa. Istabu slaucīja reti, un, ja uz grīdas nokrita kāds naudas gabals, tad to drīz vien apklāja putekļi un gruži. Lai to varētu atrast, pat dienas laikā bija jāiededzina svece un māja rūpīgi jāizslauka.
[193] Līgavas pūrs parasti sastāvēja no naudas gabaliem, kurus tā rūpīgi glabāja kā dārgumu, lai vēlāk nodotu savām meitām. Viena šāda naudas gabala pazušana tiktu uzskatīta par lielu nelaimi, bet tā atrašana izraisītu līksmību, un līdz ar atradēju priecātos arī kaimiņienes.
“Un, atradusi to,” Kristus turpināja, “tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: “Priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi.” Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.”
Šī līdzība, tāpat kā iepriekšējā, stāsta par zaudējumu, ko ar rūpīgu meklēšanu var atgūt, un tad tas sagādā prieku. Tomēr šīs divas līdzības simbolizē divas dažādas ļaužu grupas. Pazudusī avs zina, ka tā ir pazudusi. Tā ir atstājusi ganu un aploku, un pati vairs nespēj atrast ceļu atpakaļ. Tā tiek simbolizēti tie, kuri saprot, ka viņi ir šķirti no Dieva, kurus ir pārņēmis apjukuma mākonis un kuri tiek pazemoti un spēcīgi kārdināti. Pazudušais grasis simbolizē tos, kuri gan ir pazuduši savos pārkāpumos un grēkos, taču nenojauš savu stāvokli. Viņi ir atsvešinājušies no Dieva, taču viņi to nezina. Viņu dvēseles ir briesmās, bet tie nemaz to neapzinās un [194] neraizējas par to. Šajā līdzībā Kristus māca, ka Dievs savā iejūtībā mīl pat tos, kas pret Viņa prasībām izturas vienaldzīgi. Šos cilvēkus ir jāmeklē, lai varētu atvest atpakaļ pie Dieva.
Avs aizklīda no aploka un pazuda tuksnesī vai kalnos. Grasis bija pazudis mājās. Viņš bija tepat, rokas stiepiena attālumā, tomēr tā atgūšana prasīja rūpīgu meklēšanu.
Šajā līdzībā ir mācība ģimenēm. Mājās bieži valda liela bezrūpība pret ģimenes locekļu dvēselēm. Visā saimē var gadīties kāds, kurš ir atsvešinājies no Dieva, bet cik maz ģimenes attiecībās tiek izjustas raizes, ka varētu tikt zaudēta viena no Dieva uzticētajām dāvanām!
Grasis, kaut arī tas guļ putekļos un gružos, ir un paliek sudraba gabals. Īpašnieks to meklē, jo tam ir vērtība. Tieši tāpat katra dvēsele, lai arī grēka dēļ tā būtu degradējusies, Dieva skatījumā ir dārga. Kā monētai ir valdnieka attēls un uzraksts, tā arī cilvēkam pēc radīšanas sākotnēji bija Dieva līdzība un uzraksts. Kaut arī grēka ietekme to visu ir sabojājusi un padarījusi nespodru, katrā dvēselē vēl ir saglabājušās šī ieraksta pēdas. Dievs šādu dvēseli vēlas atgūt un restaurēt tajā savas taisnības un svētuma tēlu.
Līdzībā sieviete rūpīgi meklē savu pazudušo grasi. Viņa aizdedzina sveci un izslauka māju. Viņa izvāc visu, kas varētu traucēt meklēšanu. Kaut arī pazudusi ir tikai viena monēta, saimniece no savām pūlēm neatlaidīsies, kamēr šī monēta nebūs atrasta. Tā tas ir arī ģimenē — ja viens tās loceklis Dievam ir pazudis, tad viņa atgūšanai vajadzētu pielietot visus iespējamos līdzekļus. Kas attiecas uz visiem pārējiem, tad katram vajadzīga uzmanīga un rūpīga pašpārbaude. Pārbaudiet, kāda ir jūsu praktiskā ikdienas dzīve. Pārliecinieties, vai nav kaut kas nepareizs, kāda jūsu izturēšanās kļūda, kas nostiprina šīs dvēseles nevēlēšanos nožēlot grēkus un atgriezties.
[195] Ja ģimenē ir kāds bērns, kas neapzinās savu grēcīgo stāvokli, tad vecākiem nevajadzētu snaust. Iededziet sveci! Pētiet Dieva Vārdu un tā gaismā mājās visu rūpīgi pārbaudiet, lai saprastu, kāpēc bērns ir pazudis. Lai vecāki paši pārmeklē savas sirdis, lai pārbauda savus tikumus un ieradumus. Bērni ir mantojums no Kunga, un mēs Dieva priekšā esam atbildīgi par to, kā pārvaldām Viņa īpašumu.
Ir tādi tēvi un mātes, kas ilgojas strādāt kādā ārzemju misijas laukā; daudzi aktīvi piedalās kristiešu darbā ārpus mājas, bet viņu pašu bērniem Pestītājs un Dieva mīlestība ir sveši. Savu bērnu mantošanu Kristum daudzi vecāki uztic mācītājam vai sabatskolas skolotājam, taču, tā rīkojoties, viņi nevērīgi izturas pret atbildību, ko tiem uzticējis Dievs. Bērnu kristīga audzināšana un izglītošana ir visaugstākais, ar ko vecāki var kalpot Dievam. Tas ir darbs, kurā vajadzīga pacietība un kas visu mūžu prasa rūpīgu, neatlaidīgu piepūli. Atstājot novārtā šo uzdevumu, mēs parādām, ka esam neuzticami pārvaldnieki. Par šādu nevērību Dievs nepieņems nekādas atrunas.
Tomēr tiem, kas vainīgi šādā nolaidībā, tāpēc nav jāzaudē cerība. Sieviete, kurai bija pazudis grasis, meklēja to, kamēr atrada. Tādēļ lai vecāki savā namā darbojas mīlestībā, ticībā un lūgšanās, līdz tie ar prieku var nākt pie Dieva, [196] sacīdami: “Redzi, še esmu es un tie bērni, ko tas Kungs man devis.” (Jes. 8:18)
Šis ir īsts mājas misijas darbs, un tas nāk par labu tiklab tiem, kas to dara, kā arī tiem, kuru labā tas tiek veikts. Ar savu uzticīgo ieinteresētību ģimenes lokā mēs sevi sagatavojam darbam ar Dieva ģimenes locekļiem, ar kuriem, ja vien paliksim uzticīgi Kristum, mēs dzīvosim mūžības laikmetos. Pret saviem brāļiem un māsām Kristū mums vajadzētu izrādīt to pašu interesi, ko mēs izjūtam cits pret citu kā vienas ģimenes locekļi.
Dievs ir paredzējis, ka tas viss mums palīdzēs, strādājot ar vēl daudziem. Mūsu līdzjūtībai padziļinoties un mīlestībai pieaugot, mēs sev visur atradīsim darbu. Dieva lielā cilvēces saime aptver visu pasauli, un ne pret vienu tās locekli nedrīkst izturēties nevērīgi.
Lai arī kur mēs būtu, pazudušais grasis gaida, ka mēs to meklēsim. Vai mēs to darām? Ik dienas mēs satiekamies ar tādiem cilvēkiem, kam nav nekādas intereses par reliģiskām lietām; mēs ar tiem runājam un pie viņiem viesojamies, bet vai izrādām kādu interesi par viņu garīgo labklājību? Vai atklājam tiem Kristu kā Pestītāju, kurš piedod grēkus? Vai aiz siltuma, ko mūsu sirdīs ienesusi Kristus mīlestība, mēs stāstām par šo mīlestību? Ja nē, tad kā ar šīm dvēselēm, ar šīm uz mūžīgiem laikiem pazudušajām dvēselēm mēs satiksimies, kad ar tām kopā būs jānostājas Dieva troņa priekšā?
Kurš gan var noteikt dvēseles vērtību? Ja vēlies to uzzināt, tad aizej uz Ģetzemani un pavēro Kristu šajās sāpju stundās, kad Viņa sviedri pilēja kā lielas asins lāses. Paskaties uz Pestītāju, kas paaugstināts pie krusta. Ieklausies izmisīgajā saucienā: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Marka 15:34) Paskaties uz savainoto galvu, uz sadurto sānu un sadragātajām kājām! Atceries, ka Kristus riskēja ar visu! Mūsu pestīšanas dēļ apdraudētas tika pašas Debesis. Krusta pakājē, atceroties, ka Kristus savu dzīvību būtu atdevis arī par vienu grēcinieku, tu apjautīsi vienas dvēseles vērtību.
[197] Ja tu esi savienojies ar Kristu, tad katru cilvēcisku būtni tu vērtēsi Viņa skatījumā. Pret citiem tu izjutīsi tādu pašu dziļu mīlestību, kādu Kristus ir izjutis pret tevi. Tad tos, par kuriem Viņš miris, tu spēsi mantot un nenoraidīsi; tu tos piesaistīsi un neatteiksi tiem. Neviens nevarētu tikt atgriezts pie Dieva, ja Kristus nebūtu pielicis pūles katra cilvēka labā. Šis individuālais darbs arī ir tas, ar kura starpniecību mēs varam glābt dvēseles. Kad tu redzēsi tos, kas slīd lejup pretī nāvei, tu nesnaudīsi mierīgā vienaldzībā un bezrūpībā. Jo lielāks būs šo cilvēku grēks un jo nožēlojamāks to stāvoklis, jo nopietnākas un dedzīgākas būs tavas pūles viņu atgūšanas dēļ. Tu saskatīsi to vajadzības, kuri cieš, kuri ir grēkojuši pret Dievu un kurus nospiež vainas nasta. Tava sirds līdzjūtībā tieksies pēc viņiem, un tu izstiepsi pret tiem palīdzošu roku. Savas ticības un mīlestības rokās tu tos atvedīsi pie Kristus. Tu viņus uzraudzīsi un iedrošināsi; tavas līdzjūtības un uzticības dēļ tiem būs grūti zaudēt neatlaidību.
Šajā darbā labprāt nāk palīgā visi Debesu eņģeļi. Tā rīcībā, kas cenšas glābt pazudušo, ir visi Debesu resursi. Eņģeļi tev palīdzēs aizsniegt visbezrūpīgākos un visapcietinātākos cilvēkus. Bet tad, kad kāds tiks atvests pie Dieva, priecāsies visas Debesis; serafi un ķerubi aizskars savas zelta kokles, dziedādami slavas dziesmas Dievam un Jēram par Viņu žēlastību un mīlestību pret cilvēku bērniem.
