Lūk. 15:11–32
[198] Līdzības par pazudušo avi, pazudušo grasi un pazudušo dēlu skaidrās kontūrās ieskicē Dieva iejūtīgo mīlestību pret tiem, kas no Viņa aiziet. Kaut arī šie cilvēki ir pagriezuši muguru Dievam, Viņš tos nepamet nelaimē. Viņš ir laipnības un sirsnīgas līdzjūtības pilns pret tiem, kam uzbrūk izveicīgā ienaidnieka kārdinājumi.
Līdzībā par pazudušo dēlu atklājas Kunga izturēšanās pret tiem, kuri reiz ir izjutuši Tēva mīlestību, bet kuri ļāvuši kārdinātājam sevi aizvest gūstā.
“Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: “Tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu! Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi.””
Šo jaunāko dēlu bija nogurdinājuši tēva mājās valdošie ierobežojumi. Viņam šķita, ka tiek ierobežota viņa brīvība. Dēls nepareizi uztvēra tēva mīlestību un rūpes, tāpēc izvēlējās sekot savu tieksmju varai.
[199] Jauneklis pret tēvu neizjūt nekādu pienākumu un neizsaka ne mazāko pateicību; tomēr viņš pretendē uz bērna statusa priekšrocībām, lai iegūtu tēva mantas daļu. Mantojumu, kas tam būtu ticis pēc tēva nāves, viņš vēlas saņemt jau tagad. Viņš ir iekārojis tūlītējas izpriecas, bet par nākotni nedomā.
Saņēmis savu mantojuma daļu, dēls dodas uz “tālu zemi”, projām no tēva mājām. Tā kā nu tam ir daudz naudas un brīvība darīt to, kas pašam patīk, viņš jūtas apmierināts, jo ir piepildījis savas sirds iekāres. Nav neviena, kas varētu teikt: “Tā nedari, jo tas tev pašam nāks par ļaunu; dari tā, jo tā ir pareizi.” Ļauni biedri veicina arvien dziļāku viņa grimšanu grēkā, un tā viņš izšķiež savu mantu, “palaidnīgi dzīvodams”.
Bībele runā par cilvēkiem, kas, “dižodamies ar savu gudrību”, “kļuvuši nelgas” (Rom. 1:22). Tas sakāms arī par šo jaunekli. No tēva egoistiski pieprasīto bagātību viņš izšķiež ar netiklām sievietēm. Jaunības vērtības ir iztērētas. [200] Dārgākie dzīves gadi, prāta spējas, jauneklības gaišās idejas un garīgie centieni — to visu ir aprijušas iekāres liesmas.
Iestājas liels bads, un, nonācis trūkumā, jaunais cilvēks iet par kalpu pie kāda tās zemes pilsoņa, kurš viņu sūta uz lauka ganīt cūkas. Jūdam šāds darbs bija vispazemojošākais un apkaunojošākais. Jauneklis, kurš reiz lielījās ar savu brīvību, nu ir kļuvis par vergu. Viņš atrodas vissliktākajā gūstā — “ar sava grēka valgu” “nesaraujami sasiets”. (Sal. pam. 5:22) Spožums un valdzinājums, kas to pievīla, ir izzudis, un tagad viņš sajūt važu smagumu. Viņš sēž uz lauka šajā bada nomocītajā zemē, kur vienīgie biedri tam ir cūkas, un labprāt ēstu sēnalas, ar kurām baro lopus. No jautrajiem draugiem, kuri pulcējās ap jaunekli, kuri ēda un dzēra par viņa naudu, kad tam visa bija papilnam, nebija palicis neviens, kas viņu atbalstītu. Kur tagad ir uzdzīves prieks? Apklusinājis sirdsapziņu un notrulinājis jūtas, puisis domāja, ka ir laimīgs, taču tagad — nauda iztērēta, izsalkums netiek remdēts, lepnums pazemots, raksturs degradējies, gribasspēks kļuvis vājš un neuzticams, cēlākās jūtas, šķiet, ir mirušas, un viņš ir kļuvis par visnožēlojamāko no mirstīgajiem.
Cik veiksmīgi šeit attēlots grēcinieka stāvoklis! Kaut arī grēcinieku apņem Dieva mīlestības svētības, tomēr, ja tam ir nosliece pakļauties savām tieksmēm un grēcīgiem priekiem, tad neko viņš nevēlas tik ļoti, kā atšķirtību no Dieva. Līdzīgi nepateicīgajam dēlam viņš kā savu likumīgo daļu no Dieva pieprasa to, kas labs. Viņš to paņem kā pašu par sevi saprotamu un neatmaksā nedz ar pateicību, nedz ar kalpošanu mīlestībā. Kā Kains aizgāja no Kunga un meklēja sev mājvietu, kā izšķērdīgais dēls aizceļoja uz “tālu zemi”, tā grēcinieki meklē laimi atšķirtībā no Dieva (sk. Rom. 1:28).
Lai arī kādas būtu dzīves ārējās izpausmes, tomēr, ja tā ir centrēta sevī, tad tā tiek izšķērdēta. Tas, kurš mēģina dzīvot šķirti no [201] Dieva, izšķiež savu mantu. Viņš izšķērdē savus labākos gadus, izšķiež prāta, sirds un dvēseles spēkus un padara sevi nederīgu mūžībai. Cilvēks, kas aiziet no Dieva, lai kalpotu sev, kļūst par mantas vergu. Prāts, kuru Dievs ir radījis sadraudzībai ar eņģeļiem, degradējas tik zemu, ka kalpo pasaulīgām un mežonīgām lietām. Šis ir tas galamērķis, uz ko tiecas kalpošana sev.
Ja esi izvēlējies šādu dzīvi, tad zini, ka tu izdod naudu par to, kas nav maize, un smagi strādā, lai iegūtu to, kas nesniedz apmierinājumu. Gan tad pienāks stunda, kad tu aptversi savu zemo stāvokli. Būdams vientuļš tālā zemē, tu sajutīsi savu nelaimi un izmisumā iesauksies: “Es nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom. 7:24) Pravieša vārdi izsaka vispārzināmu patiesību: “Tā saka tas Kungs: “Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no tā Kunga! Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs; tam jādzīvo izkaltušajās tuksneša smilšu sloksnēs, neviesmīlīgā klajuma sāļajā zemē.”” (Jer. 17:5,6) Dievs gan “liek [202] savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mat. 5:45), taču cilvēkiem ir atstāta iespēja pašiem izvairīties no saules gaismas un lietus valgmes. Kaut arī Taisnības Saule spīd un žēlastības lietus visiem ir pieejams, aizejot no Dieva, mēs varam joprojām mājot “izkaltušajās tuksneša smilšu sloksnēs”.
Dievs joprojām mīl un ilgojas pēc cilvēka, kurš ir izvēlējies no Viņa aiziet. Viņš šo cilvēku cenšas ietekmēt, lai atvestu atpakaļ Tēva mājās. Neskatoties uz to, cik nožēlojamā stāvoklī bija nokļuvis izšķērdīgais dēls, viņš tomēr nāca “pie atziņas”. Valdzinošais spēks, ko pret viņu bija lietojis sātans, tika salauzts. Jauneklis saprata, ka visas nelaimes bija viņa paša muļķības sekas, un sacīja: “Cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva.” Lai arī cik nožēlojams dēls bija kļuvis, viņš atrada cerību pārliecībā par tēva mīlestību. Šī mīlestība bija tā, kas viņu aicināja mājup. Tāpat Dieva mīlestība ir tā, kas grēciniekam liek atgriezties. “Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos.” (Rom. 2:4) Katru apdraudētu dvēseli apņem zelta važas — dievišķās mīlestības žēlastība un iejūtība. Kungs paziņo: “Es tevi esmu mīlējis ar mūžīgu mīlestību; tādēļ ar mīlošu laipnību Es tevi esmu vilcis.” (Jer. 31:3 — KJV)
Dēls nolemj atzīt savu vainu. Viņš ies pie tēva un teiks tam: “Tēvs, es esmu grēkojis pret Debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.” Taču, atklādams, cik ierobežota ir viņa izpratne par tēva mīlestību, dēls piebilst: “Pieņem mani par vienu no saviem algādžiem.”
Atstājis cūku ganāmpulkus un sēnalas, jauneklis sāk doties mājup. Aiz vājuma drebēdams un bada nomocīts, viņš neatlaidīgi iet savu ceļu. Viņam nav ar ko apsegt savas skrandas, taču [203] nožēlojamais stāvoklis ir uzvarējis lepnumu, un tas steidzas, lai iegūtu algādža vietu tur, kur viņš reiz bija bērns.
Iziedams pa vārtiem un atstādams tēva mājas, jautrais un bezrūpīgais jauneklis nemaz nenojauta, kādas ilgas un sāpes viņš atstāj tēva sirdī. Dejojot un dzīrojot ar saviem amorālajiem draugiem, tam nenāca prātā ēna, kas bija pārņēmusi viņa māju. Tāpēc arī tagad, kad sāpīgiem un nogurušiem soļiem puisis dodas mājup, viņš nezina, ka kāds gaida un vēro viņa atgriešanos. “Bet, viņam vēl tālu esot,” tēvs jau pazīst sava dēla siluetu. Mīlestībai ir modras acis. Pat grēkā pavadīto gadu postošā ietekme dēlu nespēj apslēpt tēva acīm. “Tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu” ilgā, ciešā un sirsnīgā apskāvienā.
Tēvs nenicina un neizsmej dēla nožēlojamo stāvokli un skrandas. Viņš noņem no saviem pleciem lielo, grezno mēteli un apliek to ap [204] dēla izdilušo augumu, bet jauneklis šņukst nožēlā, sacīdams: “Tēvs, es esmu grēkojis pret Debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.” Piespiedis dēlu cieši pie sāniem, tēvs to ved mājās. Viņam vairs nav iespējas lūgt kalpa vietu. Viņš ir dēls, kuram jātiek pagodinātam ar visu labāko, ko mājas var sniegt, un kuru jāciena un jāapkalpo sulaiņiem un kalponēm.
Tad “tēvs pavēlēja saviem kalpiem: “Atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Un viņi sāka līksmoties.”
Savā nemiera pilnajā jauneklīgumā pazudušais dēls savu tēvu uzskatīja par skarbu un stingru. Cik atšķirīgs dēla priekšstats par tēvu ir kļuvis tagad! Līdzīgi arī tie, kurus apkrāpis sātans, Dievu uzskata par stingru un prasīgu. Tiem šķiet, ka Viņš meklē katru iespēju, lai apsūdzētu un notiesātu, ka Viņš nevēlas pieņemt grēcinieku tik ilgi, kamēr vien pastāv likumīgs iemesls tam nepalīdzēt. Tie iedomājas, ka Dieva likums ir cilvēka laimes ierobežojums, smags jūgs, no kura tie labprāt izvairītos. Taču tie, kuru acis ir atvērusi Kristus mīlestība, uz Dievu raugās kā uz līdzjūtības pilnu personu. Šo cilvēku skatījumā Viņš vairs nav tirāniska un nežēlīga būtne, bet gan līdzinās tēvam, kas ilgojas apskaut savu atgriezušos dēlu. Tad grēcinieks piebalsos dziesminiekam: “Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.” (Ps. 103:13)
Līdzībā nekas nav minēts par to, ka tēvs būtu izsmējis vai nosodījis izšķērdīgā dēla ļauno rīcību. Dēls jūt, ka pagātne ir aizmirsta un piedota, uz visiem laikiem izdzēsta. Arī Dievs saka grēciniekam: “Es izgaisinu tavus pārkāpumus kā miglu un lieku izklīst taviem grēkiem kā mākonim.” (Jes. 44:22) “Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu [205] vairs viņu grēku.” (Jer. 31:34) “Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie tā Kunga, ka tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” (Jes. 55:7) “ “Tanīs dienās un tanī laikā,” tā saka tas Kungs, “meklēs Israēla noziegumu un Jūdas grēkus, bet tie nebūs vairs atrodami.” (Jer. 50:20)
