[219] Šoreiz Pestītājs bija viesis kāda farizeja mielastā. Kristus mēdza pieņemt gan trūcīgo, gan arī bagāto uzaicinājumus un pēc sava ieraduma attiecīgo situāciju izmantoja, lai pasludinātu patiesības mācības. Jūdu tautā reliģiskie svētki bija saistīti ar visiem nacionāla un reliģiska rakstura līksmības brīžiem. Tas viņiem simbolizēja mūžīgās dzīvības svētības. Lielais mielasts, kurā tiem vajadzēja sēdēt kopā ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu, kamēr pagāni stāv ārpusē un ar ilgām uz to visu noskatās, bija temats, pie kura viņi labprāt kavējās. Brīdinājumu un pamācību, ko Kristus patlaban vēlējas sniegt, Viņš attēloja līdzībā par lielo mielastu. Dieva svētības gan tagadnē, gan nākotnē jūdi bija nolēmuši paturēt tikai sev. Tie liedza Dieva žēlastību pagāniem. Ar šo līdzību Kristus parādīja, ka vienlaicīgi arī viņi paši atraida žēlastības ielūgumu — aicinājumu uz Dieva valstību. [220] Viņš parādīja, ka ielūgumam, pret kuru jūdi bija izturējušies nevērīgi, jātiek izsūtītam tiem, kurus viņi nicināja, tiem, kuriem viņi savām drēbēm neļāva pieskarties, it kā tie būtu spitālīgie, no kuriem jāvairās.
Izvēlēdamies viesus savam svētku mielastam, farizejs bija domājis vienīgi par savu labumu. Tāpēc Kristus viņam teica: “Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu, un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ. Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus; un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām.”
Ar šiem vārdiem Kristus atgādināja pamācību, ko Viņš Israēlam bija devis ar Mozus starpniecību. Reliģiskajos svētkos Kungs bija noteicis: “Lai nāk (..) svešinieks un bārenis, un atraitne, kuri mīt tavos vārtos, un lai viņi ēd un paēd.” (5. Moz. 14:29) Šīm sanāksmēm vajadzēja kļūt par uzskatāmām pamācībām Israēlam. Bija paredzēts, ka, izjutuši patiesas viesmīlības prieku, ļaudis arī visa gada gaitā rūpēsies par trūcīgajiem un par tiem, kas zaudējuši tuviniekus. Šiem svētkiem [221] bija arī plašāka nozīme. Garīgās svētības, kas tika dotas Israēlam, nebija paredzētas viņiem vien. Dievs tiem bija devis dzīvības maizi, lai viņi to lauztu un izdalītu pasaulē.
Šo darbu tie nebija darījuši. Kristus vārdi bija pārmetums viņu egoismam. Farizejiem Viņa vārdi bija nepatīkami. Kāds dievbijīga izskata farizejs, cerēdams sarunu ievirzīt citā gultnē, iesaucās: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Šis cilvēks runāja ar lielu pārliecību, ka viņam vieta valstībā ir nodrošināta. Viņa nostāja līdzinās to cilvēku nostājai, kuri priecājas, ka ir glābti Kristū, bet nepilda glābšanas apsolījuma noteikumus. Viņa gars atgādina Bileāma garu, kad tas lūdza: “Manai dvēselei tiktos mirt šo taisno nāvē, un es vēlos, kaut manas pēdējās dienas būtu tādas kā viņiem.” (4. Moz. 23:10) Šis farizejs nedomāja par to, vai ir derīgs Debesīm, bet gan par to, ko viņš Debesīs vēlētos saņemt. Piezīme tika izteikta ar nolūku novērst svētku mielasta viesu domas no temata par viņu praktiskajiem pienākumiem. Viņš domāja, ka pievēršoties tematam par tālā nākotnē gaidāmo taisno cilvēku augšāmcelšanos, tagadējo dzīvi izdosies it kā atstāt pagātnē.
Kristus lasīja šī liekuļa sirdi, un, pagriezies pret to, atklāja klātesošajiem, kādas ir viņu tagadējās priekšrocības un kāda ir to vērtība. Viņš parādīja — lai dalītos nākotnes laimē, zināma daļa tiem ir jādara jau tagad.
“Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu,” Jēzus iesāka. Kad svinību brīdis bija klāt, saimnieks sūtīja kalpu pie ielūgtajiem viesiem ar otru vēsti: “Nāciet, jo tas ir sataisīts.” Taču tie atbildēja ar dīvainu vienaldzību. “Visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: “Es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. [222] Lūdzu, aizbildini mani.” Otrs sacīja: “Es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani.” Trešais teica: “Es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.””
Nevienas atrunas pamatā nebija patiesa vajadzība. Cilvēks, kuram bija jāiet apskatīt savu zemes gabalu, to bija jau nopircis. Neatliekamā vēlēšanās iet to apskatīt liecina, ka visu viņa interesi ir saistījis pirkums. Arī otrajā gadījumā minētie vērši jau bija nopirkti. To aplūkošana bija vienīgi pircēja intereses apmierināšana. Trešais piemērs pat nelīdzinājās attaisnojošam iemeslam. Tas, ka šis gaidītais viesis bija apņēmis sievu, neizslēdza iespēju piedalīties svētku mielastā, jo tādā gadījumā arī sieva tiktu aicināta. Tomēr viņam bija pašam savi plāni un savi prieki, un tie likās aicinošāki nekā svinības, kurās viņš bija solījies ierasties. Šis cilvēks bija iemācījies atrast prieku citā sabiedrībā, ne tajā, kas pulcējās ap svētku nama saimnieku. Viņš nelūdza, lai viņu attaisnotu, un savā noraidījumā pat neizlikās laipns. “Nevaru” bija tikai aizsegs patiesībai “Es negribu iet.”
Visas atrunas liecina par aizņemtību. Šiem gaidītajiem viesiem visu bija pārņēmušas citas intereses. Ielūgums, kuru viņi paši bija apņēmušies pieņemt, tika atlikts, un šī vienaldzība sāpināja augstsirdīgo draugu.
Ar lielo mielastu Kristus simbolizē svētības, kuras tiek piedāvātas ar Evaņģēliju. Ēdiens šajā gadījumā nav nekas cits kā Kristus pats. Viņš ir maize, kas nāk no Debesīm, un no Viņa izplūst pestīšanas straumes. Kunga vēstneši jūdiem bija pasludinājuši Pestītāja atnākšanu; tie bija norādījuši uz Kristu kā “Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku”. (Jāņa 1:29) Ar svētku mielastu, ko Viņš bija sagatavojis, Dievs jūdiem piedāvāja [223] lielāko dāvanu, ko Debesis var sniegt, dāvanu, kuras vērtība nav aprēķināma. Dieva mīlestība bija sagatavojusi šos krāšņos svētkus un nodrošinājusi tos ar neizsmeļamiem avotiem. “Kas ēdīs no šīs maizes,” sacīja Kristus, “tas dzīvos mūžīgi.” (Jāņa 6:51)
Taču, lai pieņemtu ielūgumu uz Evaņģēlija svētku mielastu, viņiem savas pasaulīgās intereses jāpakļauj vienam mērķim — tiem jāpieņem Kristus un Viņa taisnība. Dievs cilvēka dēļ ir atdevis visu; arī cilvēks tiek aicināts kalpošanu Kungam nostādīt augstāk par jebkuru pasaulīgu vai savtīgu apsvērumu. Viņš nevar pieņemt dalītu sirdi. Sirds, kuru pilnīgi pārņēmusi mīlestība uz laicīgām lietām, nevar tajā pašā laikā būt nodevusies Dievam.
Šī mācība domāta visiem laikiem. Mums jāseko Dieva Jēram, kurp vien Viņš iet. Ir jāizvēlas Viņa vadība, un draudzība ar Viņu jāvērtē augstāk par laicīgo draugu sabiedrību. Kristus saka: “Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.” (Mat. 10:37)
Ģimenes lokā laužot dienišķo maizi, Kristus dienās bieži mēdza izteikt frāzi: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā.” Bet Kristus parādīja, cik grūti atrast viesus galdam, kura sagatavošana prasījusi bezgalīgi lielu cenu. Tie, kas klausījās Viņa vārdos, apzinājās, ka ir atstājuši novārtā žēlastības ielūgumu. Laicīgie īpašumi, bagātības un prieki [224] bija pārņēmuši visu. Visi kā viens tie bija izdomājuši šķietami attaisnojošus iemeslus.
Tāpat notiek arī tagad. Atrunas, ar kurām tika noraidīts ielūgums svinībās, ir tipiski raksturīgas visām atrunām, ar kurām tiek noraidīts Evaņģēlijs. Cilvēki paziņo, ka viņi nevar atļauties apdraudēt savas perspektīvas pasaulē, pievēršot uzmanību Evaņģēlija prasībām. Savas laicīgās intereses tie vērtē augstāk nekā to, kas pieder mūžībai. Tās pašas svētības, kuras tie ir saņēmuši no Dieva, kļūst par barjeru, kas viņus atdala no Radītāja un Pestītāja. Šie cilvēki nevēlas, ka viņus traucē laicīgās lietās, un žēlastības vēstnesim tie atbild: “Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.” (Ap. d. 24:25) Citi kā spēcīgu argumentu min to, ka paklausīšana Dieva aicinājumam radītu problēmas viņu attiecībās sabiedrībā. Viņi paskaidro, ka nevar atļauties būt konfliktā ar saviem radiem un paziņām. Tā šie ļaudis parāda, ka viņi ir tieši tie, par kuriem runā līdzība. Svētku nama Saimnieks šos vājos aizbildinājumus uztver kā nicinājumu pret Viņa ielūgumu.
Cilvēks, kurš teica: “Es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet”, pārstāv lielu ļaužu grupu. Ir daudz tādu, kas savām sievām (vai saviem vīriem) ļauj sevi atturēt no pievēršanās Dieva aicinājumam. Vīrs saka: “Es nevaru izturēties pret pienākumu pēc savas pārliecības, ja mana sieva ir pret to. Viņas ietekmes dēļ tas būtu ārkārtīgi grūti.” Sieva dzird žēlastības aicinājumu: “Nāciet, jo tas ir sataisīts”, bet atbild: “ “Lūdzu, aizbildini mani.” Mans vīrs noraida žēlastības ielūgumu. Viņš saka, ka tam par iemeslu esot viņa darbs. Man jābūt kopā ar vīru, tāpēc es nevaru nākt.” Tā tiek iespaidotas arī bērnu sirdis. Viņi gan vēlētos nākt, bet tie mīl savu tēvu un māti, un, tā kā vecāki neseko Evaņģēlija aicinājumam, tad bērni domā, ka [225] viņi netiks gaidīti. Arī tie atbild: “Aizbildini mani.”
Viņi visi noraida Pestītāja aicinājumu tāpēc, ka baidās no šķelšanās ģimenes lokā. Tie iedomājas, ka, atsakoties paklausīt Dievam, viņi savam namam nodrošina mieru un pārticību, taču tā ir tikai ilūzija. Kas egoismu sēj, tie egoismu arī pļaus. Noraidīdami Kristus mīlestību, viņi noraida vienīgo, kas cilvēka mīlestībai spēj piešķirt šķīstumu un pastāvību. Šie cilvēki ne tikai zaudēs Debesis, bet arī negūs īstu prieku par to, kāpēc Debesis tika upurētas.
Kā stāsta līdzība, svinību rīkotājs, uzzinājis, kā cilvēki ir izturējušies pret viņa aicinājumu, “tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: “Izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kropļus, aklus un tizlus.””
Saimnieks novērsās no tiem, kas bija nicinājuši viņa augstsirdību, un tagad aicināja ļaužu šķiru, kam nebija visa kā papilnam, kam nepiederēja mājas un zemes gabali. Viņš ielūdza tos, kas bija [226] trūcīgi un izsalkuši un kas spētu novērtēt tiem pasniegtās dāsnās dāvanas. “Muitnieki un netikles,” teica Kristus, “drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs.” (Mat. 21:31) Lai arī cik nožēlojama būtu tā sabiedrības daļa, no kuras cilvēki ar nepatiku un nicinājumu novēršas, tā tomēr nav tik zema un nožēlojama, lai Dievs tai nepievērstu uzmanību un nemīlētu to. Kristus ilgojas, lai pie Viņa nāktu rūpju novārdzinātas, nogurušas un nomāktas cilvēciskas būtnes. Viņš ilgojas tām dot tādu gaismu, prieku un mieru, kādu nekur citur nevar atrast. Pret tiem, kas ir grēcinieki šī vārda vistiešākajā nozīmē, ir vērsta Kristus dziļā, nopietnā iejūtība un mīlestība. Viņš sūta savu Svēto Garu, lai tas pār šiem cilvēkiem nolaižas ar sirsnīgu iejūtību, cenzdamies tos vilkt pie sevis.
