Lūk. 13:1–9
[212] Kristus savās mācībās brīdinājumu par tiesu saistīja ar lūgumu pēc žēlastības. Viņš teica: “Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” (Lūk. 9:56) “Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jāņa 3:17) Viņa žēlastības misija un tās attiecības ar Dieva taisnību un tiesu attēlotas līdzībā par neauglīgo vīģes koku.
Kristus bija brīdinājis ļaudis par Dieva valstības atnākšanu un asi norājis nezināšanu un vienaldzību. Tie ātri spēja lasīt zīmes debesīs, pēc kurām var prognozēt gaidāmo laiku, bet nesaskatīja laikmetu zīmes, kas skaidri norādīja uz Kristus misiju.
Taču toreiz, tāpat kā tagad, cilvēki labprāt izdara secinājumus, ka viņi ir Debesu mīluļi un ka vēsts, kurā tiem izteikts pārmetums, domāta citiem. Klausītāji pastāstīja Jēzum par kādu notikumu, kas nupat bija izraisījis lielu satraukumu sabiedrībā. Daži no Jūdejas pārvaldnieka Poncija Pilāta pielietotajiem valdīšanas paņēmieniem bija sadusmojuši tautu. [213] Jeruzālemē izcēlās vispārēji nemieri, un Pilāts tos mēģināja apspiest ar varu. Vienā no gadījumiem viņa kareivji iegāja pat tempļa teritorijā un nogalināja dažus galilejiešu svētceļniekus, kas tanī brīdī pienesa upurus. Jūdi šo nelaimi saprata kā tiesas spriedumu par cietušo grēkiem, un tie, kas atstāstīja šo vardarbību, to darīja ar slēptu apmierinājumu. Šie cilvēki uzskatīja — ja nelaime viņus nebija skārusi, tad tā bija zīme, ka viņi ir daudz labāki un ka Dievs pret viņiem izturas labvēlīgāk nekā pret šiem galilejiešiem. Jūdi gaidīja, ka Jēzus nosodīs galilejiešus, par kuriem viņi nešaubījās, ka tie pilnā mērā pelnījuši sodu.
Kristus mācekļi neuzdrīkstējās izteikt savas domas, pirms nebija dzirdējuši sava Skolotāja uzskatus. Viņš tiem jau bija sniedzis skaidras mācības par citu cilvēku raksturu vērtēšanu un atmaksas noteikšanu pēc sava ierobežotā sprieduma. Tomēr arī mācekļi noraudzījās uz Kristu, gaidīdami, ka Viņš šos grēciniekus nosodīs vairāk nekā citus. Izdzirduši atbildi, tie bija ļoti pārsteigti.
Pagriezies pret pūli, Pestītājs sacīja: “Vai jūs domājat, ka šie galilejieši ir bijuši lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilejieši, tāpēc ka tie to cietuši? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā.” Šo satraucošo nelaimes gadījumu nolūks bija likt tiem pazemot savas sirdis un atgriezties no grēkiem. Tuvojās atmaksas negaisa mākoņi, kam drīz bija jānāk pār tiem, kas nav atraduši patvērumu Kristū.
Runājot ar saviem mācekļiem un ļaužu pūli, Jēzus pravietiski ieskatījās nākotnē un redzēja Jeruzālemi karaspēka aplenkumā. Viņš dzirdēja svešinieku soļus, kas maršēja karagājienā pret izredzēto pilsētu, un redzēja tūkstošu tūkstošus, kas aplenkumā iet bojā. Daudzi jūdi, tāpat kā šie galilejieši, tika nogalināti tempļa pagalmā brīdi, kad tie pienesa upurus. Nelaimes, kuras piedzīvoja [214] atsevišķi cilvēki, bija Dieva brīdinājums tautai, kuras vaina bija tikpat liela. “Ja jūs neatgriezīsities no grēkiem,” teica Jēzus, “tad jūs visi tāpat iesit bojā.” Liktenīgā diena vēl neilgu laiku kavējās. Tiem vēl bija laiks apzināties to, kas “pie miera vajadzīgs”.
Tad Jēzus turpināja: “Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīna kalnā, un viņš nāca un meklēja uz viņa augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja dārzniekam: “Redzi, jau trīs gadus es nāku un meklēju augļus uz šī vīģes koka, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi!””
Kristus klausītāji nevarēja pārprast, uz ko šie vārdi attiecas. Dāvids savā laikā Israēlu apdziedāja, saukdams to par vīna koku, kas izcelts no Ēģiptes. Jesaja bija rakstījis: “Tā Kunga Cebaota vīna dārzs ir Israēla nams, un Jūdas vīri ir stādi, kam pieder Viņa sirds.” (Jes. 5:7) Paaudzi, pie kuras bija atnācis Pestītājs, simbolizēja vīģes koks Kunga vīna dārzā — jeb vidē, kuru Viņš īpaši aprūpēja un svētīja.
Mērķis, ko Dievs bija nospraudis savai tautai un varenās iespējas, kas tai pavērās, bija atklātas šajos skaistajos vārdos: “Lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas tā Kunga dēstīti Viņam par godu.” (Jes. 61:3) Mirstošais Jēkabs, Svētā Gara iedvesmots, par savu mīļoto dēlu bija teicis: “Augļu koks ir Jāzeps, augļu koks pie avota, kura zari stiepjas mūrim pāri. (..) No tava tēva Dieva nāk tev palīdzība, no Visvarenā, kas tevi ir svētījis ar Debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem.” (1. Moz. 49:22,25) Dievs Israēlu kā jauku vīna koku bija iestādījis pie dzīvības ūdens avotiem. Viņš savu vīna dārzu bija iekārtojis “auglīgā pakalnā”. “Viņš to apraka, iztīrīja no akmeņiem un apstādīja ar labiem vīna koka stādiem.” (Jes. 5:1,2)
[215] Kungs “sagaidīja, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa mazvērtīgas un skābas vīnogas”. (Jes. 5:2) Kristus dienās jūdi dievbijību izrādīja vairāk nekā iepriekšējos laikmetos, taču tad tiem vairāk nekā jebkad agrāk pietrūka Dieva Gara sirsnīgās žēlastības. Vērtīgie Gara augļi raksturā, kas Jāzepa dzīvi padarīja skaistu un patīkamu, vairs nebija saskatāmi jūdu tautā.
Dievs, kuru pārstāvēja Viņa Dēls, bija meklējis augļus, taču neatrada. Israēls bija zemes izsūcējs. Jau šīs tautas eksistence vien bija lāsts, jo tā vīna dārzā aizņēma vietu, kur varēja augt auglīgs koks. Tā laupīja pasaulei svētības, ko Dievs bija paredzējis dot. Citām tautām israēlieši bija nepatiesi liecinājuši par Dievu. Tie ne tikai nederēja Dieva plānam, bet bija tam nopietns šķērslis. Lielā mērā viņu reliģijai bija nepareizs virziens, un pestīšanas vietā tā sagādāja postu.
Līdzībā vīna dārza kopējs neapšauba domu, ka koks, ja tas tā arī paliks neauglīgs, ir jānocērt, taču viņam par šo neražīgo koku ir tāda pati interese kā īpašniekam. Nekas dārza kopējam nesagādātu lielāku prieku kā vīna koka augšana un augļu nešana. Uz īpašnieka vēlēšanos viņš atbild, sacīdams: “Atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu! Varbūt tas turpmāk nesīs augļus.”
Dārznieks neatsakās apkopt pat tik neperspektīvu stādu. Viņš ir gatavs pievērst tam vēl lielāku uzmanību. [216] Viņš tam sagatavos vislabāko vidi un veltīs visu uzmanību.
Vīna dārza īpašnieks un kopējs ir vienoti savā interesē par vīģes koku. Tieši tāpat Tēvs un Dēls bija vienoti savā mīlestībā pret izredzēto tautu. Ar to Kristus saviem klausītājiem lika saprast, ka tiem tiks dotas lielākas iespējas. Visi līdzekļi, ko Dieva mīlestība var sagādāt, tiks izmantoti, lai šo tautu padarītu par taisnības kokiem, kas nes augļus, izplatīdami pasaulē svētību.
Jēzus savā līdzībā nerunāja par dārznieka darba rezultātiem. Šajā vietā stāstījums tika pārtraukts. Nobeigums tika atstāts tai paaudzei, kas klausījās Viņa vārdos. Tiem tika izteikts nopietns brīdinājums: “Bet, ja ne, tad tu to vari nocirst.” No viņiem bija atkarīgs, vai tiks izteikti šie galējie un neatsaucamie vārdi. Dusmības diena bija tuvu. Ar nelaimēm, ko Israēls jau bija piedzīvojis, vīna dārza īpašnieks saudzīgi izteica brīdinājumu, ka neauglīgais koks tiks iznīcināts.
Šis brīdinājums skan līdz pat paaudzei, kurā dzīvojam mēs. Vai arī tu, bezrūpīgā sirds, esi neauglīgs koks Kunga vīna dārzā? Vai drīz par tevi tiks izteikti liktenīgie vārdi? Cik ilgi tu jau esi saņēmis Dieva dāvanas? Cik ilgi tu Viņam esi licis gaidīt pretmīlestību? Ak, kādas priekšrocības tiek sniegtas tev, kurš esi stādīts Viņa vīna dārzā un kuru uzmanīgi aprūpē dārznieks! Cik daudz reižu Evaņģēlija vēsts ir saviļņojusi tavu sirdi! Tu esi pieņēmis Kristus vārdu, formāli tu piederi draudzei, kas ir Viņa miesa, un tomēr nejūti dzīvu savienību ar lielo mīlestības sirdi. Caur tevi neplūst Viņa dzīves strāvojums. Viņa rakstura patīkamās svētības, šie “Gara augļi” nav redzami tavā dzīvē.
[217] Neražīgais koks saņem lietu, saules gaismu, un to aprūpē dārznieks. Tas uzsūc barības vielas no augsnes, taču neražīgie zari vienīgi aizēno dārzu, un šajā ēnā vairs nevar zelt ražīgie augi. Tādējādi Dieva dāvanas, ar kurām tu esi apveltīts, pasaulei nenes svētību. Tu citiem nolaupi svētības, kuras tikai tevis dēļ viņiem nepieder.
Kaut arī neskaidri, tu tomēr aptver, ka esi zemes izsūcējs. Taču savā lielajā žēlastībā Dievs tevi vēl nav nocirtis. Viņš uz tevi neraugās ar aukstu skatienu. Viņš no tevis nenovēršas vienaldzībā, nedz arī atstāj tevi bojāejai. Noskatoties uz tevi, Viņš raud tāpat kā [218] pirms daudziem gadsimtiem Viņš raudāja par Israēlu: “Kā Es lai tevi atstāju, Ēfraim, kā lai Es nododu tevi citu rokās, Israēl? (..) Es esmu par daudz dedzīgs savā žēlastībā, lai Es rīkotos pēc savu dusmu versmes un lai izšķirtos Ēfraimu iznīcināt galīgi. Jo Es esmu Dievs un ne cilvēks. (Hoz. 11:8,9) Iejūtīgais Pestītājs par tevi saka: “Atstāj to vēl šogad, Es to aprakšu un apkopšu.”
Ak, ar kādu nenogurstošu mīlestību Kristus Israēlam kalpoja šajā papildus pārbaudes laikā! Jau piesists krustā, Viņš lūdza: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lūk. 23:34) Arī pēc Jēzus augšāmcelšanās Evaņģēlijs vispirms tika sludināts Jeruzālemē. Tieši tur tika izliets Svētais Gars. Tieši tur pirmā Evaņģēlija draudze atklāja augšāmceltā Pestītāja spēku. Tur liecināja arī Stefans, kura vaigu ļaudis redzēja “līdzināmies eņģeļa vaigam” (Ap. d. 6:15) un kurš šajā vietā atdeva dzīvību. Viss, ko Debesis spēja dot, tika dots. “Kas tad Man vēl bija, ko darīt Manā vīna dārzā, ko Es nebūtu darījis?” saka Kristus. (Jes. 5:4) Tātad — Viņa rūpes un pūles tavā labā ir nevis mazinājušās, bet gan vairojušās. Viņš joprojām saka: “Es, tas Kungs, esmu tā sargs, Es slacinu to vienmēr. Lai neviens to neaizskartu, Es to sargāju dienu un nakti.” (Jes. 27:3)
Varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet, ja ne…
Sirds, kas neatsaucas uz dievišķajiem pamudinājumiem, apcietinās, līdz beigās tā vairs nav spējīga uztvert Svētā Gara ietekmi. Šajā brīdī tad arī piepildās vārdi: “Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi?”
Bet šodien Viņš tevi aicina: “Atgriezies, Israēl, pie tā Kunga, sava Dieva (..). Es griezīšu par labu viņu atkrišanu, Es viņus labprāt mīlēšu (..). Es būšu Israēlam kā rasa, lai viņš ziedētu kā lilija un riestu saknes kā Libanona ciedru koks (..). [Kas mājo viņa ēnā, tie atgriezīsies; tie atspirgs kā labības ceri un augs kā vīna koks (..). (KJV)] Tikai Manī tev jāatrod savi īstie augļi.” (Hoz. 14:2–9)
