Kalps, kurš bija ievedis nabagus un aklos, savam saimniekam ziņoja: “Kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir telpas.” “Tad Kungs sacīja kalpam: “Ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.”” Šeit Kristus norāda uz Evaņģēlija darbu ārpus jūdaisma robežām, uz pasaules lielceļiem un ceļmalām.
Paklausīdami šai pavēlei, Pāvils un Barnaba paziņoja jūdiem: “Dieva Vārdu vajadzēja vispirms jums sludināt; bet, kad jūs to atmetat un sevi neturat par mūžīgās dzīvības cienīgiem, lūk, tad mēs griežamies pie pagāniem. Jo tā tas Kungs mums ir pavēlējis: “Es tevi esmu licis par gaismu pagāniem, lai tu būtu par pestīšanu līdz pasaules galam.”” “Pagāni, to dzirdēdami, priecājās un slavēja tā Kunga vārdu un ticēja, cik mūžīgajai dzīvībai bija izredzēti.” (Ap. d. 13:46–48)
Evaņģēlija vēsts, ko pasludināja Kristus mācekļi, bija ziņojums par Viņa pirmo nākšanu uz šo pasauli. Tā cilvēkiem atnesa labo vēsti par glābšanu ticībā Kristum. Tā arī iepriekš norādīja uz Viņa otro atnākšanu godībā, lai atpestītu [227] savus ļaudis, un deva cilvēkiem cerību, ka ticībā un paklausībā tie dalīsies svēto gaismas mantojumā. Šī vēsts ir dota arī šodienas cilvēkiem, un nu tā jau nāk kopā ar paziņojumu, ka tuvu ir Kristus otrā atnākšana. Kristus nākšanas zīmes, kuras Viņš pats bija devis, ir piepildījušās, un, mācoties Dieva Vārdu, mēs uzzinām, ka Kungs jau ir pie durvīm.
Atklāsmes grāmatā Jānis jau iepriekš ir paredzējis Evaņģēlija vēsts pasludināšanu, kurai jānotiek tieši pirms Kristus otrās atnākšanas. Viņš redzēja “eņģeli, laižamies debesu vidū; tam bija mūžīgs Evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām; viņš sauca stiprā balsī: “Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda.”” (Atkl. 14:6,7)
Šim brīdinājumam par tiesu un ar to saistītajām vēstīm pravietojumā seko Cilvēka Dēla atnākšana debess padebešos. Paziņojums par tiesu ir paziņojums par to, ka Kristus otrā atnākšana ir ļoti tuvu. Šo pasludināšanu sauc par mūžīgo Evaņģēliju. Tādējādi sludināšana par Kristus otro atnākšanu un [228] ziņojums par tās tuvumu tiek raksturots kā Evaņģēlija vēsts pamatsastāvdaļa.
Bībele paredz, ka pēdējās dienās cilvēkus būs pārņēmusi tiekšanās pēc pasaulīgiem mērķiem, priekiem un naudas. Tie būs akli pret mūžības realitātēm. Kristus saka: “Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo, tā kā tais dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, iekams plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.” (Mat. 24:37–39)
Tā tas ir arī šodien. Cilvēki steidzas, tiekdamies pēc ieguvumiem un ļaudamies savtībai, it kā nebūtu ne Dieva, ne Debesu, ne nākamās dzīves. Noas dienās brīdinājums par plūdiem tika sūtīts, lai cilvēkus pārsteigtu Viņu ļaunumā un aicinātu atgriezties. Arī vēsts par Kristus drīzo nākšanu ir paredzēta, lai cilvēkus izrautu no visu pārņēmušajām pasaulīgajām lietām. Tā ir domāta, lai modinātu viņu atsaucību pret mūžīgajām realitātēm un lai tie pievērstu uzmanību ielūgumam Kunga mielastā.
Evaņģēlija ielūgumam jātiek pasniegtam visā pasaulē — “visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām”. (Atkl. 14:6) Pēdējai brīdinājuma un žēlastības vēstij ar savu godību jāapgaismo visa pasaule. Tai jāaizsniedz visas ļaužu šķiras — gan turīgie, gan trūcīgie, gan augstas, gan zemas kārtas. “Ej uz lielceļiem un sētmalēm,” saka Kristus, “un spied visus nākt iekšā, lai Mans nams būtu pilns.”
Pasaule iet bojā Evaņģēlija trūkuma dēļ. Pasaulē valda Dieva Vārda bads. Maz ir tādu, kas vārdu sludina, nesajaukdami to ar cilvēku tradīcijām. Kaut arī cilvēki tur rokās Bībeli, tie tomēr nesaņem svētības, ko Dievs viņiem tajā ielicis. Dievs aicina savus kalpus, lai tie nes Viņa vēsti ļaudīm. [229] Tiem, kas savos grēkos iet pazušanā, ir jāpasniedz mūžīgās dzīvības vārds.
Pavēlēdams iet uz lielceļiem un sētmalēm, Kristus dod darbu visiem, kuri ir aicināti kalpot Viņa vārdā. Visa pasaule ir darbalauks Kristus vēstnešiem. Viņu klausītāji ir visa cilvēce. Kungs vēlas, lai Viņa žēlastības vēsts sasniedz katru dvēseli.
Lielā mērā tam jātiek paveiktam, strādājot ar katru cilvēku individuāli. Tāda bija Kristus metode. Liela daļa Viņa darba bija personīgas sarunas. Viņš izrādīja cieņu un uzmanību pat tad, ja klausītājs bija tikai viena dvēsele. Bieži no šīs vienas dvēseles vēsti pēc tam saņēma tūkstoši.
Nav jāgaida, ka dvēseles nāks pie mums; mums tās jāsameklē tur, kur viņas ir. Brīdī, kad vārds tiek sludināts no katedras, darbs ir tikai sācies. Ir milzum daudz tādu, kurus Evaņģēlijs nekad neaizsniegs, ja tas netiks tiem aiznests.
Ielūgums uz svētku mielastu vispirms tika sūtīts jūdu tautai, tautai, kurai vajadzēja būt citu ļaužu skolotājai un vadītājai, tautai, kuras rokās bija pravietiskie Rakstu ruļļi ar pareģojumiem par Kristus nākšanu un kurai bija uzticēta simboliskā kalpošana, kas vēstīja par Viņa misiju. Ja priesteri un tauta būtu ņēmuši vērā aicinājumu, tie būtu pievienojušies Kristus vēstnešiem, pasniegdami pasaulei Evaņģēlija ielūgumu. Patiesība tiem tika sūtīta tādēļ, lai viņi tajā dalītos ar citiem. Kad šie ļaudis noraidīja aicinājumu, tad tas tika sūtīts nabagiem, kropliem, tizliem un akliem. Muitnieki un grēcinieki ielūgumu pieņēma. Kad Evaņģēlija aicinājums tiek sūtīts pagāniem, darba plāns paliek iepriekšējais. Vēsts vispirms tiek sniegta “uz lielceļiem” — tātad, cilvēkiem, kas aktīvi piedalās pasaules sabiedriskajā dzīvē, skolotājiem un vadītājiem.
[230] Lai Kunga vēstneši to ievēro! Pie tiem, kas atsevišķām ļaužu grupām ir kā gani avju ganāmpulkā, pie dievišķi ieceltajiem skolotājiem šai vēstij jānāk kā vārdam, kas ir uzmanības vērts. Tos, kuri pieder pie sabiedrības augstākajām aprindām, ir jāmeklē ar iejūtību un draudzību un jāuzskata par brāļiem. Darījumu ļaudis, tie, kam ir uzticēti augsti amati, cilvēki ar lielām izgudrotāju spējām un zinātnisku pieeju, ģeniāli ļaudis, Evaņģēlija skolotāji, kas vēl nav saņēmuši šim laikam aktuālās patiesības — šie visi ir tie, kam aicinājums ir jādzird vispirms. Viņiem ir jāpasniedz ielūgums.
Zināms darbs ir jāveic arī turīgo vidū. Viņos ir jāpamodina atbildības sajūta, jo tiem ir uzticētas Debesu dāvanas. Šiem cilvēkiem jāatgādina, ka Viņiem ir jāsniedz atskaite Tam, kurš tiesās dzīvos un mirušos. Turīgajam ir vajadzīgs tavs darbs, kas paveikts ar mīlestību un dievbijību. Pārāk bieži viņš paļaujas uz savu bagātību un nejūt briesmas. Viņa gara acis jāpievērš lietām, kam ir nezūdoša vērtība. Šim cilvēkam ir vajadzīga atziņa par patiesā, labā spēka autoritāti, kas saka: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mat. 11:28–30)
Ar tiem, kas, pateicoties savai izglītībai, turībai vai profesijai, pasaulē ieņem augstu stāvokli, reti kāds uzsāk personīgu sarunu par dvēselei svarīgām tēmām. Daudzi kristiešu darbinieki vilcinās tuvoties šiem sabiedrības slāņiem, taču tam tā nevajadzētu būt. Ja kāds cilvēks slīktu, tad tādēļ vien, ka tas ir jurists, tirgotājs vai tiesnesis, mēs vis nestāvētu līdzās un neskatītos, kā viņš iet bojā. Ja mēs redzētu, ka cilvēki drāžas uz kraujas pusi, mēs tos nekavējoties censtos atturēt, lai arī kāds būtu viņu stāvoklis sabiedrībā vai profesija. Tāpat mums nevajadzētu vilcināties brīdināt cilvēkus par dvēselei draudošajām briesmām.
[231] Nevienu nevajadzētu atstāt novārtā tādēļ, ka viņš nepārprotami ir aizņemts ar pasaules lietām. Daudzi, kuri ieņem augstu sabiedrisko stāvokli, ir skumji un vīlušies. Viņi ilgojas pēc miera, kura tiem nav. Pat visaugstākajās sabiedrības aprindās netrūkst tādu, kas ir izsalkuši un izslāpuši pēc pestīšanas. Daudzi saņemtu palīdzību, ja Kunga darbinieki nāktu tieši pie viņiem ar laipnību un Kristus mīlestībā sasildītu sirdi.
Evaņģēlija vēsts sekmes nav atkarīgas no runas mākslas, iespaidīgas liecības vai dziļi nopamatotiem argumentiem. Tās ir atkarīgas no vēsts vienkāršības un atbilstības dvēselēm, kas izsalkušas pēc dzīvības maizes. “Kas man jādara, lai es tiktu glābts?” — lūk, tā ir dvēseles vajadzība.
[232] Ir tūkstošiem tādu, kurus var aizsniegt visvienkāršākajā un pieticīgākajā veidā. Visintelektuālākos, tos, kas tiek uzskatīti par pasaules visapdāvinātākajiem cilvēkiem, bieži vien atspirdzina vienkāršie vārdi, kurus izrunā kāds, kurš mīl Dievu un kurš par šo mīlestību spēj runāt tikpat dabiski kā pasaules ļaudis runā par tām lietām, kas viņus visvairāk interesē.
Bieži vien vārdi, kas ir labi sagatavoti un pārdomāti, gūst tikai nelielu ietekmi. Savukārt patiesai, godīgai Dieva bērna runai, kas izteikta dabiskā vienkāršībā, ir vara atslēgt to siržu durvis, kas ilgi bijušas slēgtas Kristum un Viņa mīlestībai.
Tas, kurš strādā Kristus labā, lai atceras, ka viņam nav jādarbojas savā spēkā. Lai šis cilvēks satver Dieva troni ar ticību, ka glābšana ir Viņa varā. Lai viņš cīnās ar Dievu lūgšanā un tad strādā ar spējām, ko Dievs tam devis. Tad kā ietekmes spēks tiks sūtīts Svētais Gars. Šim lieciniekam līdzās ies eņģeļi, kas darbosies pie cilvēku sirdīm.
Ja vadītāji un skolotāji Jeruzālemē būtu pieņēmuši patiesību, ko nesa Kristus, par kādu varenu misijas centru tad būtu kļuvusi viņu pilsēta! Atkritušais Israēls būtu atgriezies. Kungam tiktu sapulcināts liels karapulks. Un cik strauji tie būtu varējuši aiznest Evaņģēliju uz visām pasaules daļām! Tāpat arī tagad — ja ietekmīgās personas un tie, kam ir lielas spējas, tiktu mantoti Kristum, cik liels darbs tad tiktu paveikts, paceļot kritušos, sapulcinot sabiedrības izstumtos un tālu izplatot pestīšanas vēstis. Tad ātri vien tiktu pasniegti ielūgumi un Kunga mielastam viesi būtu saaicināti.
