Taču mums nav jādomā tikai par lielajiem un apdāvinātajiem cilvēkiem, novēršoties no nabadzīgajām ļaužu šķirām. Kristus saviem vēstnešiem dod norādījumu iet arī pie tiem, kas atrodami ceļmalās un sētmalēs, pie šīs zemes nabadzīgajiem un zemas kārtas ļaudīm. Lielpilsētu pagalmos un šķērsielās, arī vientuļās lauku ceļmalās [233] uzturas gan ģimenes, gan atsevišķi cilvēki. Varbūt tie ir ieceļotāji svešā zemē, kam nav savas draudzes un kam savā vientulībā rodas sajūta, ka Dievs tos ir aizmirsis. Šie cilvēki nesaprot, kas tiem būtu jādara, lai viņi tiktu glābti. Daudzi no tiem ir iestiguši grēkā. Daudziem ir bēdas. Viņus nomāc ciešanas, nabadzība, neticība un bezcerības sajūta. Tie cieš no visām iespējamām fiziskajām un dvēseles slimībām. Tie savās nelaimēs ilgojas atrast mierinājumu, un sātans Viņus kārdina to meklēt iekārē un priekos, kas noved postā un nāvē. Viņš tiem piedāvā Sodomas augļus, kas mutē pārvēršas pelnos. Tā nelaimīgie ļaudis maksā naudu par to, kas nav maize, un atdod savu darbu par to, kas neder uzturam.
Šajos cietējos mums jāsaskata tie, kurus Kristus nāca glābt. Viņš tos aicina: “Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! (..) Klausieties, klausieties uz Mani, tad jums būs daudz laba, ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību! Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele!” (Jes. 55:1–3)
Dievs ir devis īpašu pavēli, lai pievēršam uzmanību svešiniekiem, sabiedrības zemākajiem slāņiem un nelaimīgajām dvēselēm, kuru morālie spēki ir vāji. Daudzi, kas izskatās pilnīgi vienaldzīgi pret reliģiskajām lietām, savā sirdī ilgojas pēc miera un atdusas. Kaut arī tie varbūt ir noslīdējuši līdz pašam grēka bezdibenim, tomēr pastāv iespēja viņus glābt.
Kristus kalpiem arī šajā ziņā ir jāseko Viņa piemēram. Pārceļodams no vienas vietas uz citu, Viņš mierināja cietējus un dziedināja slimos, bet tad pasniedza tiem lielās patiesības par savu valstību. Tāds ir arī Kristus sekotāju darbs. Atvieglojuši fiziskās ciešanas, jūs atradīsit veidus, kā apmierināt arī dvēseles vajadzības. Jūs varat norādīt uz paaugstināto Pestītāju un pastāstīt par [234] lielā Ārsta mīlestību, kuram vienīgajam ir spēks atjaunot cilvēku.
Sakiet nelaimīgajiem cerības zaudējušajiem ļaudīm, kas ir aizgājuši neceļos, ka tiem nav jākrīt izmisumā. Kaut arī tie ir maldījušies un nav veidojuši pareizu raksturu, Dievam tomēr ir prieks viņus atjaunot — jā, tas ir tas pats Viņa pestīšanas prieks. Viņš ar prieku ņem bezcerīgu materiālu, kuru ir izmantojis sātans, un atklāj tajā savu žēlastību. Viņš līksmojas, kad kādu nepaklausīgo var atbrīvot no dusmības, kurai pār to būtu jānāk. Sakiet šiem cilvēkiem, ka katrai dvēselei ir pieejama dziedināšana un šķīstīšana. Viņiem ir paredzēta vieta pie Kunga galda. Kungs gaida, kad varēs tos ielūgt mielastā.
Tie, kas dodas uz ceļmalām un sētmalēm, atradīs arī kādu citu, pilnīgi atšķirīgu rakstura kategoriju, kam nepieciešama viņu kalpošana. Ir tādi, kas dzīvo pēc tās gaismas, kas viņiem ir, un kalpo Dievam, cik labi vien prot. Tomēr šie ļaudis saprot, ka pie viņiem un pie tiem, kas ir ap viņiem, vēl ir jātiek padarītam lielam darbam. Tie ilgojas pēc lielākām zināšanām par Dievu, taču pagaidām no lielās gaismas ir saskatījuši tikai atblāzmu. Tie ar asarām acīs lūdz Dievu, lai Viņš tiem sūta svētību, kura ticībā saskatāma iztālēm. Daudzas no šīm dvēselēm ir atrodamas apkārtējā lielpilsētu ļaunuma vidū. Ne mazums dzīvo ļoti necilos apstākļos, un tāpēc pasaule tos nepamana. Ir daudz tādu, par kuriem mācītāji un draudzes nezina neko. Tomēr šajās necilajās un nožēlojamās vietās viņi ir Kunga liecinieki. Varbūt šie dievbijīgie ir saņēmuši ļoti maz gaismas un iespējas gūt kristīgas zināšanas un pieredzi, taču trūkumā, badā un aukstumā viņi cenšas palīdzēt citiem. Lai Dieva daudzveidīgās žēlastības namturi atrod šīs dvēseles, apmeklē tās mājās un Svētā Gara spēkā kalpo viņu vajadzībām. Pētiet kopā ar viņiem Bībeli un lūdziet ar viņiem vienkāršībā, uz kādu aicina Svētais Gars. Kristus saviem kalpiem dos vēsti, kas [235] šādai dvēselei būs kā Debesu maize. Vērtīgā svētība tiks nodota no sirds uz sirdi, no ģimenes uz ģimeni.
Līdzībā minētā pavēle: “Spied visus nākt iekšā!” bieži vien tiek pārprasta. To mēdz uzskatīt par pamācību, ka mums citi cilvēki jāpiespiež pieņemt Evaņģēliju. Taču drīzāk tas izsaka ielūguma neatlaidību un iepriekš minēto motīvu spēku. Vedot cilvēkus pie Kristus, Evaņģēlijs nekad neizmanto varu. Vēsts skan: “Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens!” (Jes. 55:1) “Gars un Līgava saka: “Nāc!”(..) Kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atkl. 22:17) Nākt mūs spiež Dieva mīlestības un žēlastības spēks.
Pestītājs saka: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atkl. 3:20) Izsmiekls Viņu neatbaida un draudi nespēj likt novērsties; Viņš nepārtraukti meklē pazudušos, sacīdams: “Kā Es tevi lai atstāju?” (Hoz. 11:8) Kaut arī stūrgalvīga sirds noraida Glābēja mīlestību, Viņš no jauna, ar vēl lielāku apņēmību lūdz: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu.” Viņa mīlestības uzvarošais spēks spiež dvēseles ienākt svētku mielastā. Tad tās, savukārt, Kristum atbild: “Tava žēlastības pilnā laipnība mani paaugstinājusi.” (Ps. 18:36)
Kristus saviem vēstnešiem dāvās to pašu ilgu pilno mīlestību, ko Viņš pats izjūt pret pazudušajiem. Mums nav tikai vienkārši jāsaka: “Nāc!” Ir tādi, kas aicinājumu gan dzird, taču viņu ausis ir par kurlām, lai uztvertu tā nozīmi. Viņu acis ir par aklu, lai pamanītu, ka tiem ir sagatavots kas labs. Daudzi apzinās savu dziļo pagrimumu. Tie saka: “Es neesmu cienīgs, ka man palīdz; liec mani mierā.” Taču darbinieki nedrīkst atkāpties. Sirsnīgā, iejūtīgā mīlestībā satveriet šos satriektos un bezpalīdzīgos. Dodiet viņiem savu drosmi, savu cerību un savu spēku. Ar laipnību skubiniet tos [236] nākt. “Dažus, kas šaubās, apžēlojiet; citus glābiet ar bailēm, raudami tos ārā no uguns.” (Jūd. 22,23 — KJV)
Ja Dieva kalpi ticībā ies kopā ar Dievu, tad Viņš to vēstij piešķirs spēku. Tie būs spējīgi tā atklāt Dieva mīlestību un briesmas, kas draud, ja Viņa žēlastība tiek noraidīta, ka cilvēki būs spiesti pieņemt Evaņģēliju. Kristus paveiktu brīnumus, ja cilvēki darītu to daļu, ko Dievs viņiem uzticējis. Ļaužu sirdīs šodien tiktu panākta tikpat liela izmaiņa kā agrākajās paaudzēs. Džons Banjans1 tika atpestīts no zaimošanas un uzdzīves, bet Džons Ņūtons2 — no vergu tirdzniecības; abi sāka sludināt paaugstināto Pestītāju. Šādus banjanus un ņūtonus varētu atrast arī mūsdienu sabiedrībā. Ar cilvēku starpniecību, kuri sadarbojas ar dievišķajiem sūtņiem, tiks atgriezts ne viens vien nožēlojams sabiedrības izstumtais, kurš pēc tam arī piedalīsies Dieva darbā, atjaunojot Viņa līdzību cilvēkā. Starp tiem, kurus apspīdēs gaismas stari, ir tādi, kam bijušas ļoti ierobežotas iespējas un kas ir gājuši maldu ceļus, jo neko labāku tie nav zinājuši. Kā Caķejam atskanēja Kristus vārdi: “Man šodien jāiegriežas tavā namā” (Lūk. 19:5), tā tie atskanēs arī šiem ļaudīm; tad izrādīsies, ka tiem, kuri tika uzskatīti par rūdītiem grēciniekiem, sirdis ir laipnas kā bērniem, jo Kristus ir apžēlojies un tiem pievērsis uzmanību. Daudzi nāks no dziļākajiem maldiem un grēka, ieņemdami to cilvēku vietu, kam ir bijušas iespējas un priekšrocības, bet kuri tās nav novērtējuši. Šie jaunatnācēji tiks uzskatīti par Dievam dārgiem un izredzētiem; bet, kad Kristus nāks savā valstībā, tie stāvēs līdzās Viņa tronim.
Bet “pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt to, kas runā”. (Ebr. 12:25) Kristus teica: “Neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs Manu mielastu.” Viņi savu uzaicinājumu ir noraidījuši, un nu vairs neviens no tiem netiks aicināts. Noraidīdami Kristu, jūdi apcietināja savas sirdis un nodeva sevi sātana spēkam, tā ka [237] Jēzus žēlastību pieņemt vairs nebija iespējams. Līdzīgi notiek arī tagad. Ja Dieva mīlestība netiek vērtēta un nekļūst par pastāvīgu likumu, kas pakļauj dvēseli un padara to laipnāku, tad esam pilnīgi un galīgi pazuduši. Dievs vairs nevar sniegt lielāku savas mīlestības atklāsmi par to, kuru Viņš jau ir devis. Ja Jēzus mīlestība sirdi nepakļauj, tad mūs nav iespējams aizsniegt ne ar ko.
Ar katru reizi, kad tu atsakies uzklausīt žēlastības vēsti, tu nostiprini savas neticības pozīcijas. Ar katru reizi, kad tu neatver savas sirds durvis Kristum, tev arvien vairāk un vairāk zūd vēlēšanās klausīties Viņu. Tā tu samazini savas izredzes atsaukties uz pēdējo žēlastības aicinājumu. Nepieļauj, ka par tevi tiek rakstīts kā par seno Israēlu: “Ēfraims ir pievienojies elkadievu pielūdzējiem; lai tad viņš arī iet.” (Hoz. 4:17) Nepieļauj, ka Kristus par tevi raud kā par Jeruzālemi: “Cik reižu Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus, bet jūs negribējāt. Redziet, jūsu nams būs atstāts.” (Lūk. 13:34,35)
Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēkiem atskan pēdējā žēlastības vēsts, pēdējais ielūgums. Pavēle: “Ej uz lielceļiem un sētmalēm!” drīz būs sasniegusi savu piepildījumu. Kristus ielūgums tiks pasniegts katrai dvēselei. Vēstneši aicina: “Nāciet, jo tas [svētku mielasts] ir sataisīts.” Debesu eņģeļi joprojām sadarbojas ar starpniekiem virs zemes. Svētais Gars izlieto visus līdzekļus, lai spiestu tevi nākt. Kristus noraugās un gaida, vai neparādīsies kāda zīme, kas liecinātu, ka tavas sirds durvis tiek atbultētas un atvērtas Viņam. Eņģeļi gaida, kad uz Debesīm varēs aiznest ziņu, ka vēl viens pazudis grēcinieks ir atrasts. Debesu pulki gaida un ir jau sagatavojušies uzsākt kokļu spēli un dziedāt līksmības dziesmu par vēl vienu dvēseli, kas pieņēmusi ielūgumu uz Evaņģēlija svētku mielastu.
