[243] Pēteris bija atnācis pie Kristus ar jautājumu: “Cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Rabīni piedošanu bija ierobežojuši līdz trim reizēm. Pēteris, kā viņam pašam šķita, centās šeit īstenot Kristus mācību, ierobežojumu paplašinot līdz septiņām reizēm — pilnību simbolizējošajam skaitlim. Taču Kristus mācīja, ka mums nekad nevajadzētu pagurt piedošanā. Nevis “septiņas reizes,” Viņš atbildēja, “bet septiņdesmit reiz septiņas.”
Tad Viņš parādīja īsto piedošanas pamatojumu un briesmas, kādas mums draud, ja lolojam sevī nepiedodošu garu. Līdzībā Jēzus pastāstīja, kā ķēniņš izturas pret saviem galminiekiem, kas kārtoja viņa pārvaldes lietas. Dažiem no šiem galminiekiem tika uzticētas lielas naudas summas, kas piederēja valstij. Kad ķēniņš pārbaudīja savu padoto uzticību, pie viņa tika atvests kāds cilvēks, kas savam kungam bija parādā milzīgu summu — desmittūkstoš talantu. Viņam [244] nebija, ko maksāt, un, sekojot paradumam, ķēniņš pavēlēja šo cilvēku pārdot kopā ar visu, kas viņam pieder, lai maksājums tiktu nokārtots. Bet pārbiedētais kalps nometās zemē pie viņa kājām un lūdza, sacīdams: “Cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu.” “Tad Kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida.”
“Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darbabiedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: “Maksā, ko esi parādā!” Tad viņa darbabiedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: “Cieties ar mani, es tev samaksāšu.” Bet viņš negribēja; un nogājis to iemeta cietumā, iekams tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darbabiedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: “Tu, nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darbabiedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?” Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā.”
ajā līdzībā minēti sīkumi, kas vajadzīgi notikuma attēlošanai, bet kuriem nav garīgas nozīmes. Tiem nav jāpievērš uzmanība. Līdzībā tiek ilustrētas vairākas lielas patiesības, un tām mums vajadzētu veltīt savas pārdomas.
Ķēniņa piedošana simbolizē dievišķo piedošanu par visiem grēkiem. Kristu aino ķēniņš, kurš aiz līdzjūtības pret savu kalpu atlaiž tam parādu. Cilvēkam draudēja sods par likuma pārkāpšanu. Pats viņš nespēja sevi glābt, un tādēļ Kristus nāca uz šo pasauli ietērpis savu dievišķību cilvēciskumā un atdeva savu dzīvību, taisnais par netaisnajiem. Viņš sevi atdeva [245] par mūsu grēkiem, un katrai dvēselei Viņš labprāt piedāvā par asinīm pirkto piedošanu. “Tā Kunga rokā ir žēlastība, un Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība.” (Ps. 130:7)
Šī iemesla dēļ mums vajadzētu just līdzi citiem grēciniekiem, kas atrodas līdzīgā stāvoklī. “Ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.” (1. Jāņa 4:11) “Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet,” saka Kristus. (Mat. 10:8)
Kad līdzībā minētais parādnieks lūdza laiku, solīdams: “Cieties ar mani, es tev samaksāšu,” spriedums tika atcelts. Anulēts tika viss parāds. Bet drīz viņam tika dota iespēja sekot sava piedodošā kunga piemēram. Izgājis ārā, viņš satika savu darbabiedru, kurš tam bija parādā nelielu summu. Apžēlotajam kalpam tika atlaists desmittūkstoš talantu liels parāds, bet viņa biedrs tam bija parādā simts denāriju. Tomēr tas, kuram tika parādīta tik liela žēlastība, pret savu darbabiedru izturējās pilnīgi citādi. Parādnieks viņu lūdza tāpat, kā viņš bija lūdzis ķēniņu, taču rezultāts nebija tāds pats. Tam, kuram nupat tika piedots, nebija nedz laipnības pilnas sirds, nedz līdzjūtības. Žēlastība, kas šim cilvēkam tika parādīta, nebija redzama veidā, kādā viņš izturējās pret otru kalpu. Viņš neievēroja lūgumu būt pacietīgam. Nelielā summa, kuru biedrs viņam bija parādā, bija vienīgais, ko nepateicīgais kalps atcerējās. Viņš pieprasīja visu, ko uzskatīja par sev pienākošos daļu un izteica spriedumu, kurš līdzinājās tam, no kura viņš ar tik lielu žēlastību tika atbrīvots.
Cik daudziem šodien ir tāds pats gars! Kad parādnieks savam kungam lūdza žēlastību, viņš īsti neizjuta sava parāda lielumu. Viņš neaptvēra savu bezpalīdzību. Viņš cerēja šo problēmu atrisināt pats. “Cieties ar mani,” viņš teica, “es tev visu nomaksāšu.” Līdzīgi šim cilvēkam daudzi cer Dieva labvēlību izpelnīties ar labiem darbiem. Tie neaptver savu bezpalīdzību. Tie [246] nepieņem Dieva žēlastību, kas ir bezmaksas dāvana, bet savu stabilitāti mēģina nodrošināt ar paštaisnību. Viņu pašu sirdis nav salauztas un pazemotas grēka dēļ, un tie pret citiem izturas nepiedodoši. Viņu [247] pašu grēki pret Dievu salīdzinājumā ar to, ko brāļi tiem nodarījuši, ir kā tūkstoš talantu pret simts denārijiem — gandrīz tikpat kā viens miljons pret vienu, un tomēr tie uzdrošinās nepiedot.
Līdzībā minētais kungs aizturēja nepateicīgo parādnieku “un tam sacīja: “Tu, nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darbabiedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?” Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā.” Un Jēzus piebilda: “Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” Tas, kurš atsakās piedot, līdz ar to atsakās arī no savām cerībām uz piedošanu.
Taču šīs līdzības mācību nevajadzētu pielietot nepareizi. Dieva piedošana nekādā ziņā nemazina mūsu pienākumu Viņam paklausīt. Arī piedošanas gars pret līdzcilvēkiem nemazina taisnības prasību. Lūgšanā, kuru Kristus pasniedza saviem mācekļiem, tika teikts: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” (Mat. 6:12) Ar to Viņš negribēja teikt, ka mūsu grēkus iespējams piedot vienīgi tad, ja mēs no saviem parādniekiem nepieprasām to, kas mums pēc taisnības pienākas. Ja tie nespēj maksāt, tad, kaut arī tās būtu neprātīgas rīcības sekas, viņus nevajadzētu nedz ieslodzīt cietumā, nedz apspiest un pret viņiem pat nevajadzētu bargi izturēties; tomēr līdzība mūs nemāca veicināt izlaidību. Dieva Vārds dara zināmu — ja cilvēks nevēlas strādāt, tad tam nebūs arī ēst (2. Tes. 3:10). Kungs neprasa, lai grūtu darbu strādājošie atbalstītu citu cilvēku dīkdienību. Daudzi šķiež laiku, nepielikdami savas pūles, tā nonākot trūkumā un nabadzībā. Ja viņu aizdevēji šos trūkumus nelabo, tad viss, ko šo cilvēku labā iespējams darīt, ir ielikt bagātību caurā maisā. Tomēr pastāv arī nenovēršama nabadzība, un šiem nelaimīgajiem mums ir jāparāda līdzjūtība un saudzība. [248] Pret citiem vajadzētu izturēties tā, kā līdzīgos apstākļos mēs vēlētos, lai izturas pret mums.
Svētais Gars ar apustuļa Pāvila starpniecību mums piekodina: “Ja nu ir kāda Kristus ieprieca, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildiet manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā, cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Savā starpā turiet tādu pašu prātu, kāds ir Kristū Jēzū . (Fil. 2:1–5)
Tomēr pret grēku nevajadzētu izturēties vieglprātīgi. Kungs mūs nemāca būt iecietīgiem pret savu brāļu ļaunuma izpausmēm. Viņš saka: “Ja tavs brālis grēko, pamāci to.” (Lūk. 17:3) Grēks ir jāsauc īstajā vārdā, un vainīgajam uz to skaidri jānorāda.
Savās pamācībās Timotejam Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, saka: “Uzstājies laikā un nelaikā, norāj, brīdini, paskubini visā pacietībā un visos mācības veidos.” (2. Tim. 4:2) Bet Titam viņš raksta: “Jo daudzi ir nepaklausīgi, pļāpas un maldinātāji (..). Tādēļ atspēko tos it asi, lai tie ticībā kļūst veseli.” (Tit. 1:10–13)
“Ja tavs brālis grēko,” mācīja Kristus, “tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.” (Mat. 18:15–17)
Mūsu Kungs māca, ka sarežģījumi kristiešu starpā ir jāatrisina draudzes robežās. Tos nedrīkst [249] atklāt tādiem, kas nebīstas Dievu. Ja kristietim viņa brālis nodarījis pāri, tad tam nav jāiesniedz sūdzība neticīgajiem laicīgajā tiesā, bet jāseko norādījumiem, ko devis Kristus. Lai šis cilvēks cenšas nevis atriebt sevi, bet meklēt veidu, kā glābt savu brāli. Dievs aizstāvēs to intereses, kuri Viņu mīl un bīstas, tāpēc mēs savu lietu droši varam uzticēt Tam, kurš spriež taisnu tiesu.
Kad netaisnība atkārtojas vēl un vēl, bet vainīgais atzīstas, pārāk bieži gadās, ka cietušais pagurst un sāk domāt, ka nu gan piedošanas mērs ir pilns. Taču Pestītājs ir skaidri atklājis, kā izturēties pret to, kurš kļūdās: “Ja tavs brālis grēko, pamāci to, un, ja viņš nožēlo, piedod viņam.” (Lūk. 17:3) Neizvairies no šī cilvēka kā no tāda, kas nebūtu tavas uzticības cienīgs. “Lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā.” (Gal. 6:1)
Ja tavi brāļi grēko, tad tev viņiem jāpiedod. Kad tie pie tevis nāk, atzīdami savu vainu, tev nevajadzētu pie sevis teikt: [250] “Šķiet, ka viņi tomēr nav pietiekami pazemīgi. Neizskatās, ka tie izjustu savu vainu.” Ar kādām tiesībām tu viņus tiesā, turklāt vēl tā, it kā spētu lasīt viņu sirdis? Dieva Vārds saka: “Ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: “Man ir žēl”, piedod viņam.” (Lūk. 17:3,4) Un ne tikai septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas — tikpat bieži, cik Dievs piedod tev.
