Mēs paši esam parādā Dieva bezmaksas žēlastībai visu, kas mums ir. Derībā ietvertā žēlastība ir noteikusi to, ka mēs tiksim pieņemti. Žēlastība Pestītājā ir panākusi mūsu atpirkšanu, mūsu atjaunošanu un mūsu paaugstināšanu par mantiniekiem līdz ar Kristu. Atklāsim šo žēlastību arī citiem!
Pret to, kas maldās, neizturies tā, ka viņš zaudē cerību. Neļauj farizejiskai cietsirdībai ievainot savu brāli. Neļauj savā prātā vai sirdī rasties dzēlīgai zobgalībai. Lai tavā balsī nav jūtama ne mazākā izsmiekla pieskaņa. Ja tu pasaki kādu paštaisnības rosinātu vārdu, ja tu izturies vienaldzīgi, ja liec saprast, ka tev ir aizdomas vai ka tu neuzticies, tad tas var būt par iemeslu dvēseles bojāejai. Lai skartu šī cilvēka sirdi, tam ir vajadzīgs brālis — brālis ar Vecākā Brāļa iejūtīgo sirdi. Liec viņam izjust spēcīgu līdzjūtīgas rokas spiedienu un dzirdēt klusu uzaicinājumu: “Lūgsim Dievu!” Dievs dos bagātīgus piedzīvojumus arī tev. Lūgšana vieno mūs citu ar citu un ar Dievu. Tā atved pie mums Jēzu un pagurušai, apjukušai dvēselei dod jaunu spēku uzvarēt pasauli, cilvēciskās tieksmes un velnu. Lūgšana atvaira sātana uzbrukumus.
Kad kāds novēršas no cilvēciskajām nepilnībām, lai skatītu Jēzu, tad raksturā notiek dievišķa pārveidošanās. Kristus Gars, darbodamies pie sirds, izveido to pēc savas līdzības. Tāpēc velti savas pūles Jēzus paaugstināšanai. Lai gara acis pievēršas “Dieva Jēram, kurš aiznes pasaules grēku”. (Jāņa 1:29 — KJV) Iesaistīdamies šajā darbā, atceries, ka “tas, [251] kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku”. (Jēk. 5:20)
“Ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.” (Mat. 6:15) Nekas nespēj attaisnot nepiedodošu garu. Tas, kurš neiežēlojas par citiem, parāda, ka viņš pats nav saņēmis Dieva piedodošo žēlastību. Dieva piedošana maldos nonākušo sirdi pievelk lielajai Bezgalīgās Mīlestības sirdij. Dvēselē ieplūst dievišķās līdzjūtības straumes, kas pēc tam no šīs vienas dvēseles pāriet uz citām. Laipnība un iejūtība, ko savā lielajā dzīvē atklāja Kristus, būs redzama arī tajos cilvēkos, kas ir saņēmuši Viņa žēlastību. “Bet, ja kādam nav Kristus gara, tas nepieder Viņam.” (Rom. 8:9) Tāds ir atsvešinājies no Dieva un piedzīvos vienīgi mūžīgu atšķirtību no Viņa.
Tas tiesa, šis cilvēks varbūt reiz ir saņēmis piedošanu, taču viņa nežēlības pilnais gars rāda, ka patlaban viņš noraida Dieva piedodošo mīlestību. Tāds pats sevi ir atšķīris no Dieva un ir nonācis atkal tajā pašā stāvoklī, kādā atradās pirms piedošanas. Viņš ir noliedzis savu atgriešanos, un viņa grēki paliek uz viņa paša tā, it kā viņš nemaz nebūtu bijis atgriezies.
Taču šīs līdzības galvenā mācība atrodama kontrastā starp Dieva līdzjūtību un cilvēka cietsirdību, kā arī atziņā, ka Dieva piedodošajai žēlastībai ir jābūt arī mūsu žēlastības mērauklai. “Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darbabiedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?”
Mums netiek piedots tāpēc, ka mēs piedodam, bet tā, kā mēs piedodam. Jebkuras piedošanas pamats ir nepelnītā Dieva mīlestība, taču ar savu attieksmi pret citiem mēs rādām, vai šo mīlestību esam pieņēmuši. Tāpēc arī Kristus saka: “Ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.” (Mat. 7:2)
