[252] Kā jau parasts, Kristum mācot, apkārt pulcējās ne tikai mācekļi. Viņš ar saviem mācekļiem nupat bija runājis par notikumiem, kādos tie drīz tiks iesaistīti. Tiem būs jāizplata patiesības, kuras Kristus viņiem uzticējis, un tā tie nonāks konfliktā ar šīs pasaules valdniekiem. Viņa dēļ tie tiks saukti uz galmu, pie tiesnešiem un ķēniņiem. Viņš tiem bija nodrošinājis gudrību, kuru neviens nevar atspēkot. Jau paša Kristus vārdi, kas aizkustināja sirdis ļaužu pūlī un lika apjukt Viņa viltīgajiem ienaidniekiem, liecināja par iekšēju Gara spēku, ko Viņš bija apsolījis saviem sekotājiem.
Taču bija arī daudz tādu, kas Debesu žēlastību vēlējās saņemt tikai tādēļ, lai sekmētos viņu savtīgie plāni. Tie atzina Kristus apbrīnojamo spēku, kas atklājās, skaidri un saprotami pasniedzot patiesību. Šie ļaudis dzirdēja Viņa sniegtos apsolījumus par gudrību, kad tie uzrunās valdniekus un tiesnešus. Vai Viņš nevarētu piešķirt savu spēku arī pasaulīga labuma iegūšanai?
[253] “Tad kāds no ļaužu pulka sacīja Viņam: “Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.”” Ar Mozus starpniecību Dievs bija devis norādījumus par īpašuma sadalīšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. Vecākais dēls saņēma divreiz lielāku daļu nekā katrs no jaunākajiem dēliem (sk. 5. Moz. 21:17). Šis cilvēks domāja, ka viņa brālis tam ir izkrāpis mantojumu. Ar savām pūlēm tam neizdevās nodrošināt daļu, ko viņš uzskatīja par savu, taču, ja iejauktos Kristus, tad šis cilvēks noteikti iegūtu to, pēc kā tiecās. Viņš bija dzirdējis Kristus ietekmīgos aicinājumus, kā arī farizejiem un rakstu mācītājiem izteiktos nopietnos nosodījumus. Ja tikpat autoritatīvi vārdi tiktu izteikti šim brālim, tad tas neuzdrīkstētos liegt sarūgtinātajam viņa daļu.
Noklausījies Kristus sniegto nopietno pamācību, šis vīrs tomēr atklāja savu noslieci uz savtību. Viņš vērtēja vienīgi tās Kunga spējas, kas varētu kalpot viņa laicīgo mērķu sasniegšanai, taču garīgās patiesības nebija iesakņojušās viņa prātā un sirdī. Šī cilvēka domas koncentrējās ap mantojuma iegūšanu. Jēzus, šis godības Ķēniņš, kurš bija bagāts, bet kurš mūsu dēļ kļuva nabags, atvēra neveiksmīgā mantinieka priekšā dievišķās mīlestības bagātības. Svētais Gars viņu aicināja kļūt par īpašnieku “neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam”. (1. Pēt. 1:4) Šis cilvēks bija redzējis Kristus spēka izpausmes. Nu tam bija izdevība runāt ar lielo Skolotāju, izteikt savas sirds karstāko vēlēšanos. Taču viņš rīkojās tāpat kā Banjana alegorijā1 attēlotais vīrs ar grābekli rokās — tā acis raudzījās vienīgi uz zemi un nepamanīja kroni, kas atradās virs viņa galvas. Tāpat kā burvis Sīmanis, Dieva dāvanu viņš uzskatīja par līdzekli pasaulīgu labumu iegūšanai.
Pestītāja misija virs zemes ātri tuvojās noslēgumam. Viņam bija palikuši vairs tikai daži mēneši, lai pabeigtu to, kādēļ Viņš bija nācis — lai izveidotu [254] savas žēlastības valstību. Tomēr cilvēciskā alkatība vēlējās novērst Viņa uzmanību no darba un uzsākt strīdu par zemes gabalu. Bet Jēzu nebija iespējams atraut no Viņa misijas. Pestītāja atbilde skanēja: “Cilvēk, kas Mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?”
Jēzus būtu varējis vienkārši pateikt šim cilvēkam, kāds ir viņa lietas taisnīgs atrisinājums. Viņam šis strīds bija zināms, taču tas izcēlās tādēļ, ka abi brāļi bija alkatīgi. Būtībā Kristus teica: “Mans darbs nav šķirt šāda veida strīdus.” Viņa nākšanai bija cits iemesls — sludināt Evaņģēliju un modināt cilvēkā apziņu par mūžīgajām patiesībām.
Kristus izturēšanās šinī gadījumā ir mācība visiem, kas kalpo Viņa vārdam. Sūtīdams darbā divpadsmit mācekļus, Viņš teica: “Ejot sludiniet un sakiet: “Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.” Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” (Mat. 10:7,8) Tiem nebija jārisina ļaužu laicīgās problēmas. Viņu darbs bija pārliecināt cilvēkus, lai tie izlīgtu ar Dievu. Šajā darbā tad arī slēpās viņu spēks svētīt cilvēci. Vienīgais līdzeklis pret cilvēku grēkiem un bēdām ir Kristus. Vienīgi Viņa žēlastības Evaņģēlijs spēj dziedināt sabiedrības vainas. Gan bagāto netaisnībai pret nabadzīgajiem, gan nabadzīgo naidam pret bagātajiem iemesls ir egoisms, ko iespējams izsakņot vienīgi, pakļaujoties Kristum. Vienīgi Viņš savtīgo grēka sirdi apmaina pret jaunu — mīlestības sirdi. Lai Kristus kalpi sludina Evaņģēliju ar to Garu, kas ir sūtīts no Debesīm, un, tāpat kā Kristus, lai strādā cilvēku labā. Tad cilvēce tiks svētīta un tās dzīves līmenis paaugstināts tādā mērā, kādā tas nebūtu paveicams cilvēciskiem līdzekļiem.
Neveiksmīgā mantinieka problēmu un visus citus līdzīga rakstura strīdus mūsu Kungs nocirta pie pašas saknes, sacīdams: “Uzmaniet un sargieties no mantkārības, jo neviens nedzīvo [255] no tā, ka viņam ir daudz mantas.”
“Un Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: “Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu: es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi [256] uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.””
Līdzībā par neprātīgo bagātnieku Kristus parādīja to ļaužu muļķību, kuri pasauli sev padarīja par visu, kas tiem ir. Minētais cilvēks visas lietas bija saņēmis no Dieva. Saulei tika ļauts apspīdēt viņa zemi, jo tās stari nāk kā pār taisniem, tā pār netaisniem. Arī lietus no debesīm līst gan pār labiem, gan pār ļauniem. Kungs augiem bija licis zelt un laukiem nest ražas pārpilnību. Bagātais vīrs bija neizpratnē, ko gan darīt ar savu ieguvumu. Šķūņi bija pārpildīti, un viņam nebija, kur novietot ražas pārpalikumu. Viņš nedomāja par Dievu, no kura visas šīs svētības bija nākušas. Viņš neaptvēra, ka Dievs to bija padarījis par savu bagātību pārvaldnieku, lai tas palīdzētu trūcīgajiem. Bagātību īpašniekam tika dota brīnišķīgā iespēja kļūt par labdari Dieva rokās, taču viņš rūpējās tikai par savām ērtībām.
Šī bagātā vīra uzmanība tika pievērsta trūcīgo ļaužu, bāreņu, atraitņu, cietēju un citu grūtdieņu stāvoklim; bija daudz vietu, kur varēja izlietot bagātības. Viņš ar vieglu roku būtu varējis atdot daļu savas pārpilnības, un no daudzām mājām būtu pazudis trūkums; daudzi, kas bija izsalkuši, tiktu paēdināti, daudzi kailie — apģērbti, daudzās sirdīs ienāktu prieks, daudzas lūgšanas pēc maizes un apģērba būtu atbildētas, un pret debesīm paceltos slavas dziesmas. Kungs bija uzklausījis trūcīgo ļaužu lūgšanas un savā labestībā rūpējās par nelaimīgajiem (sk. Ps. 68:11). Pārpilnie krājumi, kas bija paredzēti daudzu cilvēku vajadzībām, tika nodoti bagātā vīra rīcībā. Taču viņš aizvēra savu sirdi trūcīgo saucieniem un paziņoja saviem kalpiem: “To es darīšu: es noplēsīšu [257] savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies.”
Šī cilvēka mērķi nebija augstāki kā “kustonim, kuru vienkārši nokauj”. (Ps. 49:21). Viņš dzīvoja tā, it kā nebūtu ne Dieva, ne Debesu, [258] ne nākamās dzīves; tā, it kā viss, kas tam ir, piederētu viņam vien, un viņš nebūtu parādā ne Dievam, ne cilvēkiem. Šāda bagātnieka stāvokli ir ilustrējis dziesminieks, rakstīdams: “Bezprāši saka savā sirdī: “Dieva nevaid.”” (Ps. 14:1)
Šis cilvēks bija dzīvojis un plānojis, domādams tikai par sevi. Viņš redz, ka tam ir bagātīgi krājumi nākotnei; vienīgais, ko viņam tagad atliek darīt — novietot tos šķūņos un priecāties par sava darba augļiem. Bagātais zemkopis uzskata, ka viņš ir vairāk mīlēts nekā citi un ka sekmes ir viņa paša nopelns. Vietējie iedzīvotāji to godā kā cilvēku ar labām spriešanas spējām un kā turīgu pilsoni. Jo “cilvēki tevi slavēs, kad tu sev darīsi labu”. (Ps. 49:18 — KJV; latv. t. 49:19)
Taču “šīs pasaules gudrība ir Dieva priekšā ģeķība”. (1. Kor. 3:19) Kamēr bagātais raugās nākotnē uz līksmības gadiem, Kungam ir pavisam citādi plāni. Neuzticīgajam pārvaldniekam pienāk vēsts: “Tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli.” Šo prasību vairs nevar samaksāt ar naudu. Ar viņa uzkrāto bagātību nebija iespējams nopirkt sprieduma izpildes atlikšanu. Tas, kādēļ viņš bija grūti strādājis visu mūžu, vienā mirklī zaudēja jebkādu vērtību. “Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?” Īpašnieks zaudē varu pār plašajiem laukiem un pilnajām klētīm. “Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs.” (Ps. 39:7)
Bagātais vīrs nebija nodrošinājies ar vienīgo lietu, kurai tagad būtu vērtība. Dzīvodams tikai sev, tas noraidīja dievišķo mīlestību, kas no viņa būtu izplūdusi līdzjūtībā pret cietiem cilvēkiem. Tā viņš bija atteicies no dzīvības. Jo Dievs ir mīlestība, bet mīlestība ir dzīvība. Izdarot izvēli, šis cilvēks bija devis priekšroku laicīgajām, nevis garīgajām vērtībām, tāpēc kopā ar zemes lietām tam arī jāiet bojā. “Cilvēks, kas dzīvo godībā un tomēr bez dziļāka ieskata lietu būtībā, ir līdzīgs kustonim, kuru vienkārši nokauj.” (Ps. 49:21)
“Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav [259] bagāts Dievā.” Šī ilustrācija paliek spēkā visos laikos. Ir iespējams savos plānos ietvert vienīgi pašlabumu, ir iespējams sakrāt bagātību, ir iespējams uzcelt lielus un augstus namus, kā to darīja senās Bābeles cēlāji, bet nav iespējams uzcelt tik augstu mūri un tik stiprus vārtus, lai pa tiem nevarētu iekļūt likteņa vēstneši. Ķēniņš Belsacars dzīroja savā pilī un slavēja “savus zelta un sudraba, vara un dzelzs, koka un akmens dievekļus”. Taču Neredzamā roka uz sienas uzrakstīja liktenīgos vārdus, bet pils vārtos jau bija dzirdami ienaidnieka karaspēka soļi. “Tanī pašā naktī kaldēju ķēniņš Belsacars tika nogalināts,” un uz viņa troņa apsēdās svešs valdnieks. (sk. Dan. 5:30)
Dzīvot sev nozīmē iet bojā. Iekāre, šī vēlēšanās iegūt labumu sev, atšķir dvēseli no dzīvības avota. Paņemt, saraust sev — tas ir sātana gars. Kristus gars ir — dot, upurēt sevi citu labā. “Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.” (1. Jāņa 5:11,12)
Tādēļ Viņš brīdina: “Uzmaniet un sargieties no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tā, ka viņam ir daudz mantas.”
