Šīs pasaules beigu ainas attēlotas ar turīgā vīra mūža noslēgumu. Bagātais vīrs sevi uzskatīja par Ābrahāma dēlu, taču no Ābrahāma viņu šķīra nepārvarams bezdibenis — nepareizi attīstīts raksturs. Ābrahāms kalpoja Dievam, ticībā un paklausībā sekodams Viņa vārdam. Taču bagātais vīrs bija nevērīgs pret Dievu un pret ciešanu nomāktās cilvēces vajadzībām. Lielais bezdibenis, kas atradās starp viņu un Ābrahāmu, bija nepaklausības bezdibenis. [270] Arī šodien daudzi dodas tajā pašā virzienā. Kaut arī šie cilvēki ir draudzes locekļi, viņi tomēr nav atgriezušies. Tie var piedalīties draudzes dievkalpojumā, tie var dziedāt psalmu “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” (Ps. 42:2), taču ar to viņi sniedz nepatiesu liecību. Dieva skatījumā viņi vairs nav taisni un nav pat labāki par grēciniekiem vārda vistiešākajā nozīmē. Dvēsele, kas tiecas pēc pasaulīgām izpriecām, prāts, kuru ir pārņēmusi mīlestība izrādīt sevi, nevar kalpot Dievam. Tāpat kā līdzībā minētais bagātnieks, šāds cilvēks necenšas cīnīties pret savām iegribām. Viņš vēlas apmierināt savas tieksmes. Viņš izvēlas grēcīgu atmosfēru. Bet tad pēkšņi to paņem nāve, un viņš tiek guldīts kapā ar raksturu, kas dzīves laikā attīstījies sātanisko spēku varā. Kapā viņam vairs nav iespējas kaut ko izvēlēties — vienalga, vai tas būtu labs vai ļauns —, jo brīdī, kad cilvēks mirst, viņa domas iet bojā. (Sk. Ps. 146:4; Sal. māc. 9:5,6)
Kad Dieva balss uzmodinās mirušos, tad šis cilvēks no kapa celsies ar tām pašām tieksmēm un kaislībām, ar tām pašām simpātijām un antipātijām, ar kurām tas bija dzīvojis. Dievs vairs nedarīs nevienu brīnumu un neatjaunos cilvēku, kurš nevēlējās tikt atjaunots, kad tam tika piešķirta katra izdevība un dotas visas iespējas. Savas dzīves laikā viņš neizjuta prieku par Dievu, un kalpošana Viņam tam nesagādāja baudu. Viņa raksturs nav izveidojies saskaņā ar Dievu, un viņš nebūtu laimīgs Debesu ģimenē.
Šodien mūsu pasaulē pastāv paštaisno šķira. Tie nav ierāvēji, tie nav dzērāji un nav arī bezdievji; taču viņi vēlas dzīvot sev, nevis Dievam. Dievs neieņem vietu šo ļaužu domās, tāpēc tie ir uzskatāmi par neticīgajiem. Ja viņiem būtu iespēja ieiet pa vārtiem Dieva pilsētā, tad tiem nevarētu piederēt tiesības uz dzīvības koku, jo, kad viņu priekšā tika atklāti Dieva baušļi ar visām prasībām, ko tie izvirza, šie ļaudis [271] teica: “Nē.” Viņi nav kalpojuši Dievam šeit, tāpēc nebūtu kalpojuši arī nākotnē. Tie nespēja dzīvot Dieva klātbūtnē, tāpēc jebkura cita vieta viņiem liktos labāka nekā Debesis.
Mācīties no Kristus nozīmē saņemt Viņa žēlastību, kas ir Viņa raksturs. Taču tie, kuri nenovērtē un neizmanto dārgās iespējas svētīgos iespaidus, kas tiem sniegti uz zemes, nav sagatavoti, lai piedalītos Debesu svētajā pielūgsmē. Viņu raksturi nav veidoti pēc dievišķās līdzības. Ar savu nevērību tie ir izveidojuši aizu, kuru nekas vairs nevar pārvarēt. Starp viņiem un taisnajiem ir liels bezdibenis.
