Mat. 21:23–32
[272] ““Kādam cilvēkam bija divi dēli; viņš nāca pie pirmā un sacīja: Dēls, ej un strādā šodien manā vīna kalnā. Tas atbildēja un sacīja: Es negribu, taču pēc tam viņš pārdomāja un aizgāja. Un viņš gāja pie otra un sacīja tāpat. Un tas atbildēja un sacīja: Eju, kungs! Bet viņš negāja. Kurš no šiem diviem darīja tēva prātu?” Tie saka: “Pirmais.”” (KJV)
Kalna svētrunā Kristus sacīja: “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: “Kungs! Kungs!” ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mat. 7:21) Patiesuma kritērijs ir nevis vārdi, bet darbi. Kristus nevienam nejautā: “Ko sevišķu jūs sakāt?” bet gan: “Ko sevišķu jūs darāt?” (Mat. 5:47) Liela nozīme ir Viņa vārdiem: “Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!” (Jāņa 13:17) Vārdiem nav nekādas vērtības, ja tos nepavada atbilstoši darbi. Tāda ir mācība, kas sniegta līdzībā par diviem dēliem.
Šo līdzību Kristus stāstīja sava pēdējā Jeruzālemes apmeklējuma laikā [273] pirms nāves. Viņš bija izdzinis no tempļa pircējus un pārdevējus. Viņa balss to sirdis bija uzrunājusi Dieva spēkā. Pārsteigti un izbijušies tie paklausīja Viņa pavēlei, nemaz netaisnojoties un nepretojoties.
Kad bailes bija pārgājušas, priesteri un vecākie, atgriezušies templī, Kristu atrada, dziedinām slimos un mirstošos. Tie dzirdēja līksmas balsis un slavas dziesmas. Bērni, kas bija atguvuši veselību, pašā templī, šūpodami palmu zarus, dziedāja “Ozianna” Dāvida Dēlam. Mazuļu šļupstošās balstiņas izteica slavu varenajam Dziedniekam. Tomēr ar to visu priesteriem un vecākajiem nepietika, lai pārvarētu savus aizspriedumus un skaudību.
Nākamajā dienā, kad Kristus mācīja templī, augstie priesteri un tautas vecākie pienāca Viņam klāt un jautāja: “Kādā varā Tu to dari? Un kas Tev deva tādu varu?”
Priesteri un vecākie bija redzējuši nepārprotamus Kristus spēka pierādījumus. Kad Viņš šķīstīja templi, tie redzēja, kā Viņa seja izstaro Debesu autoritāti. Tie nespēja pretoties spēkam, ar kādu Kristus runāja. Viņa dziedināšanas brīnumdarbos tautas vadoņi jau bija saņēmuši atbildi uz savu jautājumu. Viņš savu neapstrīdamo autoritāti bija apliecinājis. Taču šis nebija tas pierādījums, ko viņi cerēja saņemt. Priesteri un vecākie gaidīt gaidīja, ka Jēzus sevi pasludinās par Mesiju, lai tie varētu ļaunprātīgi pielietot Viņa vārdus un sacelt pret Viņu tautu. Tie vēlējas iznīcināt Kristus ietekmi un nogalināt Viņu.
Jēzus zināja — ja tie nepazina Dievu Viņā un Viņa darbos nesaskatīja dievišķā rakstura pierādījumus, tad tie neticēs arī Viņa paša apgalvojumam, ka Viņš ir Kristus. Ar savu atbildi Viņš izvairījās no jautājuma, ko tie vēlējās iztirzāt un apsūdzību pavērsa pret viņiem pašiem.
[274] “Es arī jums gribu jautāt vienu lietu;” Viņš sacīja, “ja jūs Man to teiksit, tad Es arī jums sacīšu, kādā varā Es to daru: no kurienes bija Jāņa kristības? Vai no Debesīm vai no cilvēkiem?”
Priesteri un vadītāji apmulsa. “Tie apspriedās savā starpā un sacīja: “Ja mēs teiksim: no Debesīm, tad Viņš mums sacīs: kāpēc tad jūs Viņam neticējāt? Bet, ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad mums jābīstas no ļaudīm; jo visi tur Viņu par pravieti.” Un Viņi atbildēja Jēzum un sacīja: “Mēs nezinām.” Tad Viņš sacīja tiem: “Tad arī Es jums nesaku, kādā varā Es to daru.””
“Mēs nezinām.” Šī atbilde bija meli. Taču priesteri pamanīja, kādā situācijā bija nokļuvuši un meloja, lai maskētos. Jānis Kristītājs bija nācis, lai nestu vēsti par To, kura autoritāti Viņi apšaubīja. Viņš bija norādījis uz Jēzu, sacīdams: “Redzi, Dieva Jērs, kas aiznes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29 — KJV) Viņš Viņu bija kristījis, un pēc kristībām, Jēzum lūdzot, Debesis atvērās, un Dieva Gars kā balodis nolaidās uz Viņa, bet no debesīm atskanēja balss: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (Mat. 3:17)
Atcerēdamies, kā Jānis bija citējis mesiāniskos pravietojumus, arī Jēzus kristību ainu, priesteri un vadītāji tomēr nepieļāva domu, ka Jāņa kristības varētu būt no Debesīm. Ja viņi atzītu Jāni par pravieti, kā to uzskatīja ļaudis, kā tad lai viņi noliedz Jāņa liecību, ka Jēzus no Nācaretes ir Dieva Dēls? Tie nevarēja arī teikt, ka Jāņa kristības ir no cilvēkiem, jo ļaudis ticēja, ka Jānis ir pravietis. Tādēļ viņi atbildēja: “Mēs nezinām.”
Tad Kristus stāstīja līdzību par tēvu un diviem dēliem. Kad tēvs gāja pie pirmā dēla un sacīja: “Ej un [275] strādā šodien manā vīna kalnā,” tad tas tūlīt atbildēja: “Es negribu.” Viņš atteicās paklausīt un padevās ļaunajām domām un tieksmēm. Tomēr pēc tam Viņš pārdomāja un paklausīja aicinājumam.
Tad tēvs gāja pie otrā dēla ar tādu pašu rīkojumu: “Ej un strādā šodien manā vīna kalnā.” Šis dēls atbildēja: “Eju, kungs,” bet negāja.
Šajā līdzībā tēvs simbolizē Dievu, bet vīna kalns — draudzi. Divi dēli pārstāv divas ļaužu šķiras. [276] Dēls, kurš atteicās paklausīt pavēlei, sacīdams: “Es negribu,” pārstāvēja tos, kuri dzīvoja, atklāti grēkodami, kuru uzvedība neliecināja par dievbijību; tos, kuri atklāti atteicās uzņemties ierobežojumu un paklausības jūgu, ko uzliek Dieva likums. Taču daudzi no tiem vēlāk atgriezās un paklausīja Dieva aicinājumam. Kad viņus sasniedza Jāņa Kristītāja vēsts: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi,” (Mat. 3:2) tie atgriezās un izsūdzēja savus grēkus.
Ar dēlu, kurš teica: “Eju, kungs,” bet negāja, tika atklāts farizeju raksturs. Tāpat kā šis dēls, jūdu vadītāji bija pašapmierināti un neko nenožēloja. Jūdu nācijas reliģiskā dzīve bija kļuvusi par izlikšanos. Kad Sinaja kalnā Dieva balss pasludināja bauslību, visa tauta apņēmās paklausīt. Tie teica: “Eju, kungs,” bet negāja. Kad Kristus atnāca personīgi, lai ļaudīm parādītu bauslības principus, tad tie Viņu noraidīja. Tā laika jūdu vadītājiem Kristus bija sniedzis bagātīgus savas autoritātes un dievišķā spēka pierādījumus, taču tie, kaut arī tika pārliecināti, tomēr šos pierādījumus nepieņēma. Kristus tiem bija atklājis viņu pastāvīgās neticības cēloni — viņiem nebija tā gara, kurš ved uz paklausību. Reiz Viņš tiem teica: “Jūs ar savu tradīciju atceļat Dieva bausli. (..) Velti tie Mani godā, mācīdami mācības, kas ir cilvēku likumi.” (Mat. 15:6,9 — KJV)
Ļaužu pulkā pie Kristus bija rakstu mācītāji un farizeji, priesteri un varas pārstāvji. Izstāstījis līdzību par diviem dēliem, Kristus saviem klausītājiem uzdeva jautājumu: “Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?” Aizmirsuši par sevi, farizeji atbildēja: “Pirmais.” To viņi pateica, neaptverot, ka tādējādi sev pasludina spriedumu. Tad sprieduma vārdi nāca pār Kristus lūpām: “Patiesi Es jums saku: [277] muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs. Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt.”
Jānis Kristītājs nāca, sludinādams patiesību, un no viņa sludināšanas grēcinieki tika pārliecināti un atgriezās. Šie Debesu valstībā iegāja pirms tiem, kas savā paštaisnībā pretojās svinīgajam brīdinājumam. Muitniekiem un netiklēm nebija zināšanu, taču šie mācītie vīri zināja patiesības ceļu. Tomēr viņi atteicās iet pa taku, kas aizved uz Dieva Paradīzi. Patiesība, kurai vajadzēja būt tiem par “dzīvības smaržu uz dzīvību”, kļuva par “nāves smaržu uz nāvi”. Jānis kristīja tos, kas bija atklāti grēkojuši un sevi nicināja, bet šie skolotāji bija liekuļi. Viņu pašu stūrgalvīgās sirdis bija par šķērsli tam, lai viņi pieņemtu patiesību. Viņi turējās pretī Dieva Gara pārliecinošajam spēkam. Tie atteicās no paklausības Dieva baušļiem.
Kristus viņiem neteica: “Jūs nevarat ieiet Debesu valstībā”; Viņš parādīja, ka tie paši ir radījuši šķērsli, kurš tiem neļauj ieiet šajā valstībā. Šiem jūdu vadītājiem durvis joprojām bija atvērtas; ielūgums [278] joprojām tika piedāvāts. Kristus viņus ilgojās redzēt pārliecinātus un atgrieztus.
Israēla priesteri un vecākie savu dzīvi pavadīja reliģiskās ceremonijās, kuras tie uzskatīja par pārlieku svētām, lai varētu saistīt ar laicīgu nodarbošanos. Tādēļ viņu dzīve tika uzskatīta par pilnīgi reliģisku. Taču tie savas ceremonijas izpildīja tā, lai cilvēki tās redzētu un lai pasaule tos uzskatītu par dievbijīgiem un svētiem. Radīdami iespaidu, ka ir paklausīgi, tie tajā pašā laikā atteicās paklausīt Dievam. Viņi nebija tās patiesības darītāji, par kuras mācītājiem uzdevās.
Jāni Kristītāju Kristus pasludināja par vienu no lielākajiem praviešiem un parādīja saviem klausītājiem, ka tiem ir bijis pietiekami daudz pierādījumu par Jāni kā Dieva sūtītu vēstnesi. Šī tuksneša sludinātāja vārdiem piemita spēks. Viņš savu vēsti nesa nepiekāpīgi, norādīdams uz priesteru un vadītāju grēkiem un pavēlēdams tiem darīt Debesu valstības darbus. Viņš norādīja uz šo vadoņu grēcīgo nevērību pret Tēva autoritāti, kas izpaudās, atsakoties darīt tiem uzticēto darbu. Viņš nepieļāva ne mazāko kompromisu ar grēku, un daudzi atgriezās no saviem netaisnajiem ceļiem.
Ja jūdu tautas vadītāju ticības apliecinājumi būtu patiesi, tad viņi būtu pieņēmuši gan Jāņa liecību, gan to, ka Jēzus ir Mesija. Taču viņos nebija redzami atgriešanās un taisnības augļi. Pat tie, kurus viņi nicināja, Dieva valstībā aizsteidzās viņiem priekšā.
Dēls, kurš teica: “Eju, kungs,” apliecināja, ka ir paklausīgs, taču laiks parādīja, ka viņa teiktais nav patiesība. Viņam nebija īstas mīlestības pret savu tēvu. Arī farizeji lepojās ar savu svētumu, taču pārbaudot izrādījās, ka tā trūkst. Kad tas bija viņu interesēs, tie bauslības prasības izvirzīja ļoti stingri, bet, kad paklausība tika prasīta no viņiem pašiem, tad ar izsmalcinātu viltību tie izvairījās no Dieva priekšrakstu pildīšanas. Kristus par viņiem teica: “Pēc viņu darbiem nedariet. [279] Jo tie gan māca, bet paši to nedara.” (Mat. 23:3) Šajos tautas vadītājos nebija īstas mīlestības pret Dievu un pret cilvēkiem. Dievs tos aicināja sadarboties ar Viņu pasaules svētīšanas darbā; ar vārdiem tie šo aicinājumu gan pieņēma, tomēr ar savu rīcību atteicās no paklausības. Tie paļāvās uz sevi un lepojās ar to, cik viņi ir labi, taču nostājās pret Dieva baušļiem. Viņi atteicās no darba, kuru Dievs tiem bija devis, un viņu pārkāpumu dēļ Kungs jau gatavojās atstāt nepaklausīgo tautu.
