Kad Kristus stāstīja līdzību par bagāto vīru un Lācaru, daudzi jūdi bija tādā pašā bēdīgā stāvoklī kā bagātais vīrs — tie izmantoja Kunga mantu savu tieksmju apmierināšanai un sagatavoja sev spriedumu: “Tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu.” (Dan. 5:27) Bagātnieks baudīja gan laicīgas, gan garīgas svētības, taču atteicās sadarboties ar Dievu šo svētību izmantošanā. Tā tas bija arī ar jūdu tautu. Kungs jūdus bija padarījis par svētās patiesības avotiem. Viņš tos bija iecēlis par savas žēlastības pārvaldniekiem. [268] Viņš tiem bija devis visas garīgās un laicīgās priekšrocības un aicināja tos dalīties ar citiem šajās svētībās. Viņiem tika dotas īpašas pamācības, kā izturēties pret tiem brāļiem, kas pagrimuši, pret svešiniekiem viņu vārtos un pret trūcīgajiem, kas dzīvo viņu vidū. Tiem nevajadzēja tiekties pēc visa, kas kalpo paša labklājībai; viņiem bija jāatceras tie, kas nonākuši trūkumā, un jādalās ar tiem. Dievs arī apsolīja svētīt viņus atbilstoši viņu mīlestības un žēlastības darbiem. Taču, tāpat kā bagātais vīrs, jūdi neizstiepa palīdzošu roku, lai atvieglotu cilvēces ciešanas un censtos apmierināt tās laicīgās un garīgās vajadzības. Ar lepnu sirdi viņi sevi uzskatīja par izredzētiem Dieva mīluļiem; tomēr tie nekalpoja Dievam un nepielūdza Viņu. Tie paļāvās uz to, ka viņi ir Ābrahāma bērni. “Mēs esam Ābrahāma dzimums,” tie lepni teica. (Jāņa 8:33) Pienākot kritiskajam brīdim, atklājās, ka viņi ir aizgājuši no Dieva un paļāvušies uz Ābrahāmu, it kā viņš būtu Dievs.
Kristus ļoti vēlējās apgaismot jūdu tautas aptumšotos prātus. Viņš tiem teica: “Ja jūs esat Ābrahāma bērni, dariet Ābrahāma darbus! Bet jūs meklējat nokaut Mani, kas jums patiesību esmu runājis, ko Es esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis.” (Jāņa 8:39,40)
Kristus neatzina, ka pēctecība nodrošinātu kādu nopelnu. Viņš mācīja, ka garīgās saites ir pārākas par radniecības saitēm. Jūdi pretendēja uz Ābrahāma pēcteču statusu, taču, nedarīdami Ābrahāma darbus, tie pierādīja, ka nav patiesi Ābrahāma bērni. Kaut arī līdzībā minētais ubags piederēja pie šķiras, ko sabiedrība uzskatīja par zemāko, Kristus uz viņu noraudzījās kā uz tādu, ar kuru Ābrahāms būtu izveidojis visciešāko draudzību.
[269] Bagātais vīrs, kuram piederēja visa dzīvē iespējamā greznība, tomēr bija tik nesaprātīgs, ka Ābrahāms viņam bija Dieva vietā. Ja šis cilvēks būtu novērtējis savas lielās priekšrocības un ļāvis Svētajam Garam veidot viņa prātu un sirdi, tad viņa dzīve būtu kļuvusi pavisam citāda. Tas pats sakāms par tautu, kuru viņš pārstāvēja. Ja šie ļaudis būtu atsaukušies uz dievišķo aicinājumu, tad viņu nākotne būtu pilnīgi atšķirīga. Tie būtu parādījuši, ka patiesi izprot garīgās lietas. Viņu rīcībā bija līdzekļi, kurus Dievs būtu tā vairojis, ka ar tiem pietiktu, lai svētītu un apgaismotu visu pasauli. Taču tauta bija tik tālu aizgājusi no Kunga noteiktās kārtības, ka visa tās dzīve bija izkropļota. Kā pārvaldnieki tie Dieva dotās dāvanas neizmantoja saskaņā ar taisnību un patiesību. Mūžību tie savos aprēķinos neiekļāva, un viņu neuzticības rezultāts bija visas tautas posts.
Kristus zināja, ka, pienākot Jeruzālemes izpostīšanas brīdim, jūdi atcerēsies Viņa brīdinājumu. Tā tas arī bija. Kad Jeruzālemi skāra posts, kad ļaudis pārņēma bads un visu veidu ciešanas, tie atcerējās Kristus vārdus un saprata līdzību. Šīs ciešanas tie bija izsaukuši pār sevi, atteikdamies ļaut Dieva dotajai gaismai apspīdēt pasauli.
