Paštaisnība nav īsta taisnība, un tie, kas balstās uz tās, piedzīvos sekas, ko nes liktenīga maldīšanās. Daudzi šodien apgalvo, ka paklausa Dieva baušļiem, taču viņu sirdī nav Dieva mīlestības, kas tiecas pretī citiem. Kristus tos aicina pievienoties Viņam pasaules glābšanas darbā, bet viņi sevi mierina, sacīdami: “Eju, kungs.” Šie cilvēki neiet. Viņi nesadarbojas ar tiem, kas kalpo Dievam. Viņi ir dīkdieņi. Tāpat kā neuzticīgais dēls, tie dod Dievam nepatiesus solījumus. Slēdzot svinīgu derību ar draudzi, tie ir apņēmušies pieņemt Dieva Vārdu, paklausīt tam un kalpot Dievam, bet viņi to nedara. Vārdos tie sevi sauc par Dieva dēliem, taču ar savu dzīvi un raksturu tie noliedz attiecības ar Dievu. Viņi savu gribu nepakļauj Dievam. Viņi dzīvo melos.
Solījumu paklausīt tie šķietami pilda tad, kad tas neprasa upuri; bet, kad tiek prasīta pašaizliedzība un upuris, kad tie redz paceltu krustu, tie atkāpjas. Līdz ar to pienākuma apziņa pamazām izzūd, un attiecīgais Dieva baušļu pārkāpums kļūst par ieradumu. Iespējams, ka auss vēl dzird Dieva Vārdu, taču garīgās uztveres spējas ir zudušas. Sirds ir apcietināta, bet sirdsapziņa kļuvusi nejūtīga.
Nedomā, ka tāpēc, ka tu neizrādi apņēmīgu [280] naidīgumu pret Kristu, tu Viņam kalpo. Tā mēs savas dvēseles maldinām. Paņemdami sev to, ko Dievs mums ir devis kalpošanai Viņam — lai tas būtu laiks, līdzekļi vai kāda cita no Viņa uzticētajām dāvanām — mēs darbojamies pret Viņu.
Sātans izmanto neapzinīgo, snaudošo vārda kristiešu bezdarbību, lai stiprinātu savus spēkus un iegūtu dvēseles. Daudzi no tiem, kuri domā, ka tomēr stāv Kristus pusē, kaut arī nav tieši iesaistīti kalpošanā Viņam, dod iespēju ienaidniekam pārņemt pozīcijas un gūt panākumus. Nebūdami čakli Kunga strādnieki, atstādami pienākumus neizpildītus un vārdus neizteiktus, tie ir ļāvuši sātanam iegūt varu pār dvēselēm, kuras varētu tikt mantotas Kristum.
Mēs nekādā gadījumā neizglābsimies ar dīkdienību un bezdarbību. Tā nemēdz būt, ka patiesi atgriezies cilvēks dzīvotu bezrūpīgu un neauglīgu dzīvi. Bezmērķīgi dzīvojot un ļaujoties pašplūsmai, nav iespējams nokļūt Debesīs. Tur neieies neviens sliņķis. Ja mēs necīnāmies par ieiešanu valstībā, ja nopietni necenšamies izzināt, kas veido tās likumus, tad mēs neatbilstam attiecīgajām prasībām, lai kļūtu par daļu no tās. Tie, kuri uz zemes atsakās sadarboties ar Dievu, nesadarbosies ar Viņu arī Debesīs. Nebūtu droši viņus tur uzņemt.
Muitnieki un grēcinieki ir daudzsološāki nekā tie, kuri zina Dieva Vārdu, bet atsakās tam paklausīt. Tas, kurš redz, ka ir grēcinieks, kura grēkiem nav aizsega, kurš zina, ka Dieva skatījumā viņš izkropļo savu dvēseli, miesu un garu, tas sāk uztraukties, ka uz mūžīgiem laikiem varētu tikt šķirts no Debesu valstības. Viņš saprot, ka ir slims, un meklē dziedināšanu pie lielā Ārsta, kurš ir sacījis: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) Šīs dvēseles Kungs var izmantot par strādniekiem savā vīna kalnā.
Kristus nenosodīja dēlu, kurš uz kādu laiku atteicās paklausīt tēva rīkojumam, taču Viņš to arī neslavēja. Tā šķira, kas rīkojas līdzīgi pirmajam [281] dēlam un atsakās paklausīt, nav neko pelnījusi ar šādu nostāju. Viņu vaļsirdība nebūtu jāuzskata par tikumu. Ja šo vaļsirdību ar savu svētību apklāj patiesība, tad tā cilvēkus padara par drosmīgiem Kristus lieciniekiem, bet, ja to lieto grēcinieks, kā tas ir šajā gadījumā, tad tā ievaino, izaicina un zaimo. Tas, ka cilvēks nav liekulis, nesamazina viņa grēcīgā stāvokļa realitāti. Kad sirdi skar Svētā Gara pamudinājumi, tad mūsu vienīgā drošība ir nekavējoties atbildēt. Kad atskan aicinājums: “Ej un strādā šodien manā vīna kalnā,” neatraidi šo ielūgumu. “Šodien, kad jūs viņa balsi dzirdēsit, neapcietiniet savas sirdis.” (Ebr. 4:7) Atlikt paklausību uz vēlāku laiku nav droši. Varbūt tu vairs nekad nedzirdēsi ielūgumu.
Tāpat lai neviens sevi nemierina ar domu, ka zināmu laiku lolotus grēkus varēs atstāt viegli un ātri. Tā tas nav. Katrs lolotais grēks vājina raksturu un stiprina ieradumu; tā rezultāts ir zaudējumi fiziskajā, prāta un morālajā sfērā. Tu vari atgriezties no ļaunuma, ko esi darījis, un uzsākt taisnus ceļus, taču tava prāta veidojums un tas, ka tu pazīsti ļaunumu, sarežģīs labā un sliktā izšķiršanas spējas. Sātans tev atkal un atkal uzbruks, izmantojot iesakņojušos sliktos ieradumus.
Ar pavēli “Ej un strādā šodien manā vīna kalnā” tiek pārbaudīts katras dvēseles patiesums. Vai būs gan vārdi, gan arī darbi? Vai aicinātais izmantos visas zināšanas, kas tam ir, lai uzticīgi un nesavtīgi strādātu vīna kalna Īpašnieka labā?
Runājot par plānu, kura īstenošanā mums jāiesaistās, padomus sniedz apustulis Pēteris. Viņš raksta: “Žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā! Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar savu godību un brīnuma spēku. Ar to Viņš mums ir dāvinājis dārgus un visai lielus [282] apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķās dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.
Tāpēc pielieciet visas pūles un parādiet savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību.” (2. Pēt. 1:2–7)
Ja tu uzticīgi apstrādā savas dvēseles vīna kalnu, tad Dievs tevi padara par savu darbabiedru. Tad tev būs darbs, kas darāms ne tikai sevis, bet arī citu dēļ. Simbolizēdams draudzi ar vīna kalnu, Kristus nemāca, ka mums būtu jārūpējas vienīgi par saviem draudzes locekļiem. Kunga vīna kalnam ir jāpaplašinās. Kad esam saņēmuši pamācības un Dieva žēlastību, mums vajadzētu dalīties ar citiem zināšanās par to, kā rūpēties par dārgajiem stādiem. Tā mēs Kunga vīna kalnam varam likt izplatīties. Dievs meklē mūsu ticības, mīlestības un pacietības izpausmes. Viņš vēro, vai mēs izmantosim visas garīgās priekšrocības, lai kļūtu par prasmīgākiem Viņa vīna kalna strādniekiem šeit, uz zemes, un varētu ieiet Dieva Paradīzē, šajās Ēdenes mājās, no kurām Ādams un Ieva tika izraidīti pārkāpuma dēļ.
Dievam ir tēva attiecības ar saviem ļaudīm, tāpēc Viņš arī kā tēvs prasa, lai mēs uzticīgi kalpotu. Iedomājies Kristus dzīvi. Būdams cilvēces vadītājs un kalpodams savam Tēvam, Viņš ar savu piemēru parādīja, kāds varētu un kādam vajadzētu būt katram dēlam. Šodien Dievs no cilvēkiem prasa tādu pašu paklausību, kādu Viņam parādīja Kristus. Viņš savam Tēvam kalpoja ar mīlestību, labprātīgi un, būdams brīvs. “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs,” Viņš apliecināja, “un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī.” (Ps. 40:9) Lai paveiktu to darbu, ko darīt Viņš bija nācis, Kristus nevienu upuri neuzskatīja par pārāk lielu un nevienas pūles par pārāk smagām. Divpadsmit gadu vecumā Viņš teica: “Vai nezinājāt, [283] ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?” (Lūk. 2:49) Viņš bija dzirdējis aicinājumu un uzsācis darbu. “Mans ēdiens,” Viņš teica, “ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa 4:34)
Arī mums tā ir jākalpo Dievam. Kalpo tikai tas, kurš līdzinās šim augstākajam paklausības standartam. Visiem, kas vēlas būt Dieva dēli un meitas, sevi jāparāda kā Dieva, Kristus un Debesu eņģeļu darbabiedriem. Tas ir katras dvēseles pārbaudījums. Par tiem, kuri uzticīgi Viņam kalpo, Kungs saka: “Tai dienā, (..) ko Es izraudzīšu, viņiem būs būt Manam paša īpašumam, un Es viņus saudzēšu, kā vīrs saudzē savu dēlu, kas viņam kalpo.” (Mal. 3:17)
Īstenojot savus nodomus, Dieva lielais mērķis ir pārbaudīt cilvēkus, dot tiem iespēju attīstīt raksturu. Tā Viņš atklāj, vai tie ir, vai nav paklausīgi Viņa pavēlēm. Ar labiem darbiem nevar nopirkt Dieva mīlestību; labie darbi rāda, ka mums šī mīlestība ir. Ja mēs padodamies Dieva gribai, tad mēs nestrādāsim tāpēc, lai nopelnītu Dieva mīlestību. Dvēsele to saņems kā bezmaksas dāvanu, un mīlestībā pret Viņu mums būs prieks paklausīt Viņa baušļiem.
Šodien pasaulē ir tikai divas šķiras, un tikai divas tiks atzītas arī tiesā — tie, kuri pārkāpj Dieva likumu, un tie, kuri tam paklausa. Kristus sniedz mērauklu, pēc kuras mēs varam pārbaudīt, vai esam uzticīgi. Viņš saka: “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles (..). Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos. (..) Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdējāt, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis.” “Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.” (Jāņa 14:15–24; 15:10)
