[284] Līdzībai par diviem dēliem sekoja līdzība par vīna kalnu. Ar pirmo Kristus jūdu skolotājiem sniedza mācību par to, cik svarīga ir paklausība. Ar otru Viņš ainoja bagātās svētības, kas bija dāvātas Israēlam, un tādējādi atklāja, ka Dievs pretendē uz viņu paklausību. Viņš tiem ļāva skatīt Dieva mērķu godību, kuru ar paklausību tie būtu varējuši sasniegt. Atvilcis nākotnes priekškaru, Kristus parādīja, kā, nesasniedzot Viņa mērķus, visa tauta zaudē Viņa svētību un izsauc pār sevi postu.
“Bija namatēvs,” Kristus iesāka otro līdzību, “kas dēstīja vīna kalnu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni un iznomāja to strādniekiem, un pats aizceļoja.”
Šī vīna kalna aprakstu sniedzis ir arī pravietis Jesaja: “Es dziedāšu par savu dvēseles draugu, sava sirds drauga dziesmu par viņa vīna dārzu! Manam sirsnīgajam draugam bija [285] vīna dārzs auglīgā pakalnā. Viņš to apraka, iztīrīja no akmeņiem un apstādīja ar labiem vīna koka stādiem; tā vidū viņš uzcēla torni, izraka vietu vīna spaidam un sagaidīja, ka tas nesīs labus augļus.” (Jes. 5:1,2)
Dārznieks tuksnesī izvēlas zemes gabalu; viņš to iežogo, iztīra, apstrādā un sastāda tajā īpaši izmeklētas vīna stīgas, cerēdams uz bagātu ražu. Viņš cer, ka šis zemes gabals ar savu pārākumu attiecībā pret neapstrādāto tuksnešaini darīs godu savam kopējam, parādīdams viņa darba rūpju un pūļu rezultātu. Tā arī Dievs pasaulē bija izraudzījis tautu, ko Kristum bija paredzēts audzināt un izglītot. Pravietis saka: “Tā Kunga Cebaota vīna dārzs ir Israēla nams, un Jūdas vīri ir stādi, kam pieder Viņa sirds.” (Jes. 5:7) Šai tautai Dievs bija dāvinājis lielas priekšrocības, bagātīgi to svētīdams no savas labestības pārpilnības. Viņš gaidīja, ka tie Viņu pagodinās, nesdami augļus. Tiem bija jāatklāj Viņa valstības principi. Kritušajā, ļaunajā pasaulē viņiem bija jāpārstāv Dieva raksturs.
Kā Kunga vīna kalnam tiem bija jānes augļi, kas pilnīgi atšķirtos no pagānu tautām. Šīs elkus pielūdzošās tautas bija darījušas ļaunus darbus. Vardarbībai un noziegumiem, alkatībai, citu apspiešanai un kukuļņemšanai tika ļauta vaļa bez ierobežojumiem. Izkropļotā koka augļi bija netaisnība, pagrimums un nelaime. Attiecībā pret to asā kontrastā vajadzēja izcelties Dieva dēstītā vīna koka augļiem.
Jūdu tautas privilēģija bija pārstāvēt Dieva raksturu, kā tas tika atklāts Mozum. Atbildēdams uz Mozus lūgšanu: “Rādi man, lūdzams, savu godību!”, Kungs apsolīja: “Es likšu tev iet garām visai savai godībai.” (2. Moz. 33:18,19) “Un tas Kungs gāja viņam garām, un Viņš sauca: “Tas Kungs, Kungs, [286] apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus.”” (2. Moz. 34:6,7) Šādus augļus Dievs gaidīja no savas tautas. Ar raksturu šķīstumu, ar dzīves svētumu, ar žēlsirdību, laipnību un līdzjūtību tiem bija jāparāda, ka “tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina (jeb atgriež [atpakaļ], izmaina — KJV) dvēseli.” (Ps. 19:8)
Ar jūdu tautas starpniecību Dievs vēlējās sniegt svētības citām tautām. Bija sagatavots veids, kā caur Israēlu izplatīt gaismu visā pasaulē. Darīdamas ļaunu, pasaules tautas bija zaudējušas zināšanas par Dievu. Tomēr savā žēlastībā Dievs tās neiznīcināja. Viņš nosprauda mērķi dot tām iespēju iepazīties ar Viņu, izmantojot savas draudzes starpniecību. Kungs izplānoja, ka Viņa tauta atklās tos principus, kas cilvēkā atjaunos Dieva līdzību.
Lai īstenotu šo nodomu, Dievs aicināja Ābrahāmu atstāt savu elku pielūdzēju cilti un lika apmesties uz dzīvi Kanaānā. “Es tevi darīšu par lielu tautu,” Viņš teica, “Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību.” (1. Moz. 12:2)
Ābrahāma pēcteči un visi Jēkaba pēcnācēji tika aizvesti uz Ēģipti, lai šīs lielās un ļaunās nācijas vidū tie atklātu Dieva valstības principus. Jāzepa godīgums un apbrīnojamais darbs, ko viņš veica, glābdams visas ēģiptiešu tautas dzīvību, līdzinājās Kristus dzīvei. Dieva liecinieki bija arī Mozus un daudzi citi.
Izvezdams Israēlu no Ēģiptes, Kungs vēlreiz parādīja savu spēku un žēlastību. Dieva brīnumdarbi, kas atklājās, atbrīvojot tautu no verdzības, un Viņa izturēšanās pret ļaudīm tuksneša ceļojuma laikā sniedza [287] labumu ne tikai viņiem vien. Tām bija jākļūst par labi uzskatāmām mācībām arī apkārtējām tautām. Kungs sevi atklāja kā Dievu, kas ir pārāks par jebkuru cilvēcisku autoritāti un varenību. Zīmes un brīnumi, ko Viņš paveica savas tautas labā, atklāja Viņa varu pār dabu un pār tiem varenajiem, kas dabu pielūdza. Lepno Ēģiptes valsti Dievs pārstaigāja tā, kā Viņš pārstaigās zemi pēdējās dienās. Lielais ES ESMU savu tautu atbrīvoja ar uguni, viesuļvētru, zemestrīci un nāvi. Viņš tos paņēma projām no verdzības zemes. Viņš to vadīja “plašā un briesmīgā tuksnesī, kur bija dzēlīgas čūskas un skarpiji un izkaltušas vietas”. (5. Mozus 8:15) Ļaužu dēļ Viņš “lika izplūst ūdenim no cietās klints” un “deva viņiem Debesu labību”. (5. Mozus 8:15; Ps. 78:24) “Jo,” kā apliecina Mozus, “tā Kunga daļa ir Viņa tauta, Jēkabs ir Viņa nospraustais īpašums. Viņš to atrada tuksnešainā zemē, klajumā, plēsīgu zvēru briesmīgu kaucienu vidū; Viņš to apkampa pasargādams, Viņš to pieņēma pie sevis, Viņš to pasargāja kā acuraugu. Kā ērglis, kas savu perējumu vedina un lidinās pār saviem bērniem, kas izpleš sargādams savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem, tā tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar Viņu.” (5. Mozus 32:9–12) Tā Viņš tos atveda pie sevis, lai tie varētu dzīvot kā Visaugstākā ēnā.
Israēla vadonis tuksneša klejojumos bija Kristus. Dienā Viņš tos vadīja, mākoņa staba apņemts, bet naktī — uguns stabā tīts. Viņš tos pasargāja no briesmām tuksnesī, ieveda apsolījuma zemē un visām tām nācijām redzot, kuras neatzina Dievu, nostiprināja Israēlu kā savu izredzēto īpašumu, kā Kunga vīna kalnu.
Šai tautai tika nodoti Dieva Svētie Raksti, bet apkārt tika uzcelta sēta — Viņa likumu priekšraksti, šie mūžīgie patiesības, taisnības un šķīstuma principi. Paklausībai šiem principiem bija jākļūst par viņu aizsardzību, jo tā [288] tos būtu izglābusi no sevis iznīcināšanas ar grēcīgu rīcību. Apsolītās zemes vidū kā torni vīna kalnā Dievs uzcēla savu templi.
Kristus bija viņu padomdevējs. Kā Viņš bija ar tiem tuksnesī, tā Viņam joprojām vajadzēja būt savas tautas skolotājam un vadonim. Saiešanas teltī un templī Viņa godība mājoja virs žēlastības krēsla. Tautai Viņš nepārtraukti atklāja savas mīlestības bagātības un izrādīja pacietību pret to.
Israēla tautu Dievs vēlējās padarīt par savu slavu un godību. Tiem tika dotas visas garīgās priekšrocības. Dievs ļaudīm neliedza neko, kas varēja labvēlīgi ietekmēt rakstura veidošanos un tos sagatavot par Viņa pārstāvjiem.
Paklausībā Dieva likumam šī tauta būtu kļuvusi par labklājības brīnumu pasaules nāciju priekšā. Tas, kurš tiem spēja dod gudrību un prasmi dažādos amatos, varēja joprojām būt viņu skolotājs un, paklausot Viņa likumiem, tie tiktu paaugstināti un kļūtu cēlāki. Ja ļaudis būtu paklausīgi, tie tiktu pasargāti no tām slimībām, kuras skāra citas tautas, un tiktu svētīti ar enerģiju un prāta spējām. Dievs tiem nodrošināja visas iespējas kļūt par lielāko nāciju virs zemes.
Ar Mozus starpniecību Kristus vistiešākajā veidā bija darījis zināmus Dieva nodomus, un Viņš paskaidroja arī labklājības nosacījumus. “Tu esi tam Kungam, savam Dievam, svēta tauta;” Viņš sacīja, “tevi tas Kungs, tavs Dievs, ir izredzējis, ka tu Viņam piederi par īpašuma tautu starp visām tautām, kas vien ir virs zemes (..). Tad nu tev būs zināt, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir Dievs, kas ir uzticīgs Dievs un kas derību tur un dara žēlastību tiem līdz tūkstošam augumam, kuri Viņu mīl un tur Viņa baušļus (..). Tādēļ sargies un turi Viņa baušļus, [289] Viņa likumus un Viņa tiesas, ko tev šodien pavēlu darīt. Un, ja tu klausīsi šos nolikumus un tos turēsi un pildīsi, tad arī tas Kungs, tavs Dievs, tevi pasargās un turēs derību un žēlastības apsolījumu, ko Viņš ir ar zvērestu apstiprinājis dot taviem tēviem. Un Viņš tevi mīlēs un tevi svētīs, un tevi vairos, un Viņš svētīs tava klēpja augli, un tavas zemes augli, un tavu labību, un tavu vīna sulu, un tavu eļļu, un tavu liellopu atnešanos, un tavu sīklopu vaislu tai zemē, ko Viņš ar zvērestu ir apsolījis dot taviem tēviem. Svētīts tu būsi pār visām tautām (..). Un tas Kungs novērsīs no tevis visādas slimības un visādas ēģiptiešu ļaunas sērgas, ko tu pazīsti.” (5. Mozus 7:6,9,11–15)
Ja ļaudis ievērotu Viņa baušļus, Dievs apsolīja dot tiem vislabākos kviešus un likt no klints izplūst medum. Viņš nodrošinātu tiem ilgu mūžu un parādītu savu pestīšanu.
Nepaklausīdami Dievam, Ādams un Ieva bija zaudējuši Ēdeni, un grēka dēļ tika nolādēta visa zeme. Tomēr, ja Dieva tauta būtu sekojusi Viņa pamācībām, zemē tiktu atjaunota auglība un skaistums. Dievs pats tiem deva norādījumus par augsnes apstrādāšanu, un tiem bija jāsadarbojas ar Viņu zemes atjaunošanā. Tādā veidā visa zeme Dieva pārraudzībā kļūtu par uzskatāmu garīgo patiesību mācību. Kā, paklausot Kunga dotajiem dabas likumiem, zeme nestu dāsnu ražu, tā, ievērojot Viņa morāles likumus, ļaužu sirdis atstarotu Viņa rakstura īpašības. Pat pagāni atzītu to cilvēku pārākumu, kuri kalpo dzīvajam Dievam un pielūdz Viņu.
“Redziet,” sacīja Mozus, “es esmu jums mācījis likumus un tiesu noteikumus, kā tas Kungs, mans Dievs, ir man pavēlējis, lai jūs tos arī tā pildītu tai zemē, uz kuru jūs dodaties, lai to sev iemantotu. Turiet un pildiet tos, jo tā būs jūsu gudrība un [290] lietu izpratne citu tautu acu priekšā, kuras, kad tās dzirdēs visus šos likumus, teiks: “Tiešām, gudri un izpratīgi ļaudis ir šī lielā tauta!” Jo kur ir gan vēl cita kāda liela tauta, kurai Dievs stāvētu tik tuvu kā tas Kungs, mūsu Dievs, mums, tiklīdz mēs Viņu piesaucam? Un kur ir vēl citai lielai tautai tik taisnīgi likumi un tik laba, tiesiska iekārta kā visa šī bauslība, ko es jums šodien lieku priekšā?” (5. Mozus 4:5–8)
