Līdzība par vīna kalnu attiecas ne tikai uz jūdu nāciju. Tajā ir ietverta arī mācība mums. Šīs paaudzes draudzi Dievs ir apveltījis ar lielām priekšrocībām un svētībām, un Viņš gaida arī atbilstošu atdevi.
Mēs esam atpirkti par dārgu cenu. Jau no šīs samaksas lieluma vien mēs varam spriest par tās rezultātu. Šai zemei, zemei, kuru slacījušas Dieva Dēla asaras un asinis, ir jānes dārgie paradīzes augļi. Viņa vārdu patiesībām ir jāatklāj sava godība un cēlums Dieva ļaužu dzīvē. Ar viņu starpniecību Kristum jāatklāj savs raksturs un savas valstības principi.
Sātans izvērš pretdarbību Dieva darbam un nepārtraukti mudina cilvēkus pieņemt viņa principus. Dieva izredzētos ļaudis viņš attēlo kā apmātus cilvēkus. Velns ir brāļu apsūdzētājs, un viņa apsūdzības tiek izvirzītas pret tiem, kas dara taisnību. Ar savas tautas starpniecību Kungs vēlas atbildēt uz sātana apvainojumiem, parādot kādi ir rezultāti paklausībai taisnības principiem.
Šiem principiem ir jāparādās gan katra kristieša dzīvē, gan arī ģimenē, draudzē un katrā iestādē, kas dibināta kalpošanai Dievam. Tam visam vajadzētu rādīt, [297] ko iespējams izdarīt pasaules labā. Tiem jābūt Evaņģēlija glābjošo patiesību lieciniekiem. Tie visi ir līdzekļi, kuru uzdevums ir sasniegt cilvēcei nosprausto lielo Dieva mērķi.
Jūdu vadītāji ar lepnumu noraudzījās uz vareno templi un dievkalpojumu iespaidīgajiem rituāliem, taču tur trūka taisnīguma, žēlastības un Dieva mīlestības. Tempļa godība un kalpošanas greznība nevarēja tos darīt patīkamus Dieva acīs, jo vienīgo, kam Viņa skatījumā bija vērtība, tie nepiedāvāja. Tie Kungam nepienesa upurus, kas liecinātu par pazemīgu un satriektu garu. Kad ceremonijas kļūst neskaitāmas un pārspīlēti krāšņas, Dieva valstības principi pazūd. [298] Kad rakstura veidošana tiek atstāta novārtā, kad trūkst dvēseles skaistuma, kad no redzesloka ir pazaudēta dievbijības vienkāršība, — tad lepnums un tieksme izrādīt sevi pieprasa varenas baznīcu celtnes, krāšņus rotājumus un iespaidīgas ceremonijas. Visās šajās lietās Dievs netiek pagodināts. Moderna reliģija, kas sastāv no ceremonijām, izlikšanās un sevis izrādīšanas, Dievam nav pieņemama. Šādi dievkalpojumi neizraisa nekādu Debesu vēstnešu atsaucību.
Dieva skatījumā draudzei ir ļoti liela vērtība. Viņš to vērtē ne pēc ārēji redzamiem sasniegumiem, bet gan pēc patiesās dievbijības, ar ko tā atšķiras no pasaules. Viņš to vērtē pēc locekļu pieaugsmes Kristus atziņā un garīgās pieredzes.
Kristus no sava vīna kalna alkst saņemt svētuma un nesavtības augļus. Viņš meklē mīlestības un labestības principus. Pat viss mākslai pieejamais skaistums nespēj līdzināties tam skaistumam, kuram jāatklājas cilvēkos, kas ir Kristus pārstāvji. Žēlastības atmosfēra, kas apņem ticīgā cilvēka dvēseli, un Svētais Gars, kas darbojas pie prāta un sirds, padara cilvēku par “dzīvības smaržu uz dzīvību”, pavērdams Dievam iespēju svētīt viņa darbu.
Var gadīties, ka kāda draudze ir vistrūcīgākā savā valstī. Varbūt tai nav nekādas ārējas pievilcības; taču, ja tās locekļiem piemīt Kristus rakstura īpašības, tad tiem dvēselē ienāks Viņa prieks. Dievkalpojumos šiem cilvēkiem pievienosies eņģeļi. No aizkustinātām sirdīm kā Dievam tīkams upuris pacelsies slava un pateicība.
Dievs vēlas, lai mēs pieminam Viņa labestību un runājam par Viņa spēku. Viņu pagodina slavas un pateicības izpausmes. Viņš saka: “Kas pienes upurim pateicību, tas tur Mani godā.” (Ps. 50:23) Israēla tauta, [299] ceļodama tuksnesī, slavēja Dievu ar garīgām dziesmām. Kunga baušļiem un apsolījumiem tika komponētas melodijas, un svētceļnieki tās dziedāja visā ceļojuma laikā. Arī Kanaānā, kad tie sapulcējās reliģiskajos svētkos, tika pieminēti Dieva brīnumdarbi, un sirsnīga pateicība tika pienesta Viņa vārdam. “Virs zemes tapa zināms” Viņa ceļš, un “visās tautās [Viņa] palīdzība un svētība”. (Ps. 67:3)
Tā tam vajadzētu būt arī tagad. Pasaules tautas pielūdz neīstus dievus. Tās būtu jāatgriež no neīstās pielūgsmes, gan ne ar viņu elku noniecināšanu un nosodīšanu, bet, atklājot kaut ko labāku. Tos jāiepazīstina ar to, cik Dievs ir labs.” “Jūs esat Mani liecinieki,” saka tas Kungs, “ka Es esmu Dievs.”” (Jes. 43:12 — KJV)
Kungs vēlas, lai mēs atzinīgi vērtējam Viņa lielo pestīšanas plānu, lai apzināmies savas augstās Dieva bērnu privilēģijas un staigājam Viņa priekšā paklausībā un sirsnīgā pateicībā. Dievs vēlas, lai mēs ik dienas Viņam kalpojam dzīvības spirgtumā un ar prieku. Viņš ilgojas ieraudzīt mūsu sirdis pārplūstam pateicībā par to, ka mūsu vārdi ir ierakstīti Jēra Dzīvības grāmatā un ka visas savas raizes mēs varam uzticēt Viņam, kurš rūpējas par mums. Viņš aicina mūs līksmoties par to, ka esam Kunga mantinieki, ka Kristus taisnība ir svēto baltās drēbes un par to, ka mums ir svētlaimīgā cerība — Pestītāja drīzā atnākšana.
Patiesi, no sirds pilnības slavēt Dievu ir tikpat saistošs pienākums kā lūgšana. Mums jāparāda pasaulei un visām apzinīgajām Debesu būtnēm, ka mēs vērtējam Dieva apbrīnojamo mīlestību pret kritušo cilvēci un ka mēs gaidām arvien vairāk un vairāk svētības no Viņa nebeidzamās pilnības. Mums daudz vairāk vajadzētu runāt par savas dzīves nozīmīgajām lappusēm. Pēc īpašas Svētā Gara izliešanās mūsu prieks Kungā un mūsu [300] kalpošanas vērtība krietni vien vairotos, ja mēs atkārtoti pieminētu Viņa labestību un apbrīnojamos darbus savu bērnu labā.
Piedzīvojumi dod prettriecienu sātana spēkiem. Tie aizdzen kurnēšanas un sūdzību garu, un kārdinātājs zaudē ietekmi. Tie izkopj tās rakstura īpašības, kas zemes iemītniekus sagatavo Debesu mājokļiem.
Šāda liecība atstās iespaidu uz citiem. Dvēseļu mantošanā Kristum nav iespējams atrast vēl ietekmīgāku paņēmienu kā šis.
Mums jāslavē Dievs ar patiesu kalpošanu, darot visu, kas mūsu spēkos, lai vairotu Viņa vārda slavu. Kungs mums piešķir savas dāvanas, lai mēs tās dotu tālāk un šādi iepazīstinātu pasauli ar Viņa raksturu. Jūdu sadzīvē dāvanas un upuri bija Dieva pielūgsmes galvenās sastāvdaļas. Israēliešiem tika mācīts, ka desmitā daļa no visiem ienākumiem ir jāziedo svētnīcas kalpošanai. Tiem bija jāpienes arī grēku upuri, labprātīgās dāvanas un pateicības upuri. Tādi toreiz bija Evaņģēlija darba uzturēšanas līdzekļi. Dievs no mums nebūt neprasa mazāk par to, ko Viņš prasīja no savas tautas senatnē. Šodien jānotiek lielajam dvēseļu glābšanas darbam. Tam nepieciešamos līdzekļus Dievs ir nodrošinājis ar desmito daļu, dāvanām un ziedojumiem. Viņš ir paredzējis, ka šādi jātiek uzturētai Evaņģēlija kalpošanai. Uz desmito tiesu Viņš pretendē kā uz savu īpašumu, un tā vienmēr ir jāuzskata par svētu daļu, kura jāiemaksā Viņa kasē par labu Viņa lietai. Viņš lūdz arī mūsu labprātīgās dāvanas un pateicības ziedojumus. Tas viss ir jāveltī Evaņģēlija pasludināšanai vistālākajās pasaules daļās.
Katram cilvēkam ir paredzēts personīgi iesaistīties kalpošanā Dievam. Pieliekot savas pūles, mums ar Viņu jāsadarbojas, lai glābtu pasauli. Kristus pavēle: “Ejiet pa visu pasauli un [301] pasludiniet Evaņģēliju visai radībai” (Marka 16:15) ir dota katram Viņa sekotājam. Visi, kas aicināti Kristus dzīvībā, ir aicināti arī darboties citu cilvēku pestīšanas darbā. Viņu sirdis pukstēs vienā taktī ar Kristus sirdi. Tās pašas ilgas pēc dvēselēm, ko bija izjutis Kristus, būs redzamas arī šajos ļaudīs. Ne visi var izpildīt vienu un to pašu uzdevumu, taču darbs un vieta ir paredzēta katram.
Senatnē Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs un Mozus ar savu laipnību un gudrību, bet Jozua ar savām dažādajām spējām tika iesaistīti kalpošanā Dievam. Mirjamas mūzika, Deboras drosme un dievbijība, Rutes pieķeršanās vīramātei, Samuēla un Elijas paklausība un uzticība un Elīsas mīkstinošā, pakļaujošā ietekme — tas viss bija nepieciešams. Tātad visiem, kam sniegtas Dieva svētības, ir jāatsaucas ar īstu kalpošanu; katrai dāvanai jātiek izmantotai Viņa valstības labā un par godu Viņa vārdam.
Visiem, kuri Kristu pieņem par savu personīgo Pestītāju, ir jāatklāj Evaņģēlija patiesība un tās glābjošais spēks cilvēka dzīvē. Dievs nekad neizvirza prasību, nesniegdams to, kas vajadzīgs tās izpildīšanai. Kristus žēlastībā mēs varam paveikt visu, ko Dievs liek. Ar Dieva ļaužu starpniecību jāatklājas visām Debesu bagātībām. “Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem.” (Jāņa 15:8)
Dievam ir tiesības uz visu zemi kā uz savu vīna kalnu. Tā pieder Viņam, kaut arī patlaban atrodas uzurpatora rokās. Tā ir Viņa īpašums kā pestīšanas, tā arī radīšanas dēļ. Kristus upuris tika pienests pasaules labā. “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu.” (Jāņa 3:16) Ar šo vienu dāvanu cilvēkiem tiek piešķirtas visas pārējās dāvanas. Ik dienas visa pasaule no Dieva saņem svētību. Katrs lietus piliens, katrs saules stars, kas apspīd mūsu nepateicīgo [302] cilvēci, katra lapa, zieds un auglis liecina par Dieva ilgo pacietību un lielo mīlestību.
Bet kas lielajam Devējam tiek dots pretī? Kā cilvēki izturas pret Dieva prasībām? Kam ar savu dzīvi kalpo ļaužu masas? Tie kalpo mantai. Viņu mērķi ir bagātība, stāvoklis sabiedrībā un pasaules prieki. Bagātība tiek iegūta ar laupīšanu — ne tikai ar cilvēka, bet arī ar Dieva aplaupīšanu. Viņa dāvanas cilvēki izlieto, lai apmierinātu savu egoismu. Viss, ko tie spēj sagrābt, tiek pakļauts viņu alkatībai un tieksmēm uz savtīgām izpriecām.
Mūsdienu pasaules grēks ir tas pats grēks, kas atnesa postu Israēlam. Nepateicība Dievam, nevērība pret iespējām un svētībām, Dieva dāvanu pielāgošana savtīgiem nolūkiem — šīs lietas bija tā grēka sastāvdaļas, kurš lika nākt dusmībai pār Israēlu. Tās nes postu pasaulei arī šodien.
Stāvot Eļļas kalnā un noraugoties uz pilsētu, Kristum lija asaras, taču Pestītājs raudāja ne tikai par Jeruzālemi. Tās liktenī Viņš saskatīja pasaules izpostīšanu.
“Ja tu būtu zinājusi, jā, tu, vismaz šajā dienā, tās lietas, kas pieder pie tava miera! Bet tagad tās ir apslēptas tavām acīm.” (Lūk. 19:42 — KJV)
“Šajā dienā.” Diena tuvojas beigām. Žēlastības un iespēju laika noslēgums ir ļoti tuvu. Debesīs sabiezē atmaksas mākoņi. Dieva žēlastības noraidītāji drīz piedzīvos ātru un neatgriezenisku iznīcību.
