Israēla bērniem bija paredzēts ieņemt visu teritoriju, kuru Dievs tiem bija nodevis. Tām tautām, kuras atteicās pielūgt patieso Dievu un kalpot Viņam vajadzēja atņemt zemes īpašumu. Taču Dieva nodoms bija tāds, ka, Israēlam atklājot Viņa raksturu, cilvēki tiktu aicināti pie Viņa. Evaņģēlija ielūgums bija jāpasniedz visai pasaulei. Ar upuru kalpošanu Kristum vajadzēja tikt paaugstinātam tautu priekšā, un visi, kas Viņu uzlūko, dzīvotu. Visi, kuri līdzīgi kanaānietei Rahabai un moābietei Rutei atstāja elku kalpību un pievērsās īstā Dieva pielūgsmei, būtu pievienojušies izredzētajai tautai. Israēla tautai vairojoties, tās robežas tiktu paplašinātas, līdz viņu valsts apņemtu visu pasauli.
Dievs vēlējās visas tautas pakļaut saviem žēlastības pilnajiem likumiem. Viņš vēlējās, lai zemi pildītu prieks un miers. Kungs cilvēku bija radījis laimei, un Viņš ilgojas cilvēku sirdis piepildīt ar Debesu mieru. Viņš vēlas, lai ģimenes uz zemes būtu lielās Debesu ģimenes simbols.
Taču Israēls neīstenoja Dieva nodomu. Kungs paziņoja: “Es tevi dēstīju par labu, auglīgu zaru, īstu vīna koku. Ak, kā tu esi pārvērties par svešu meža vīna koka atvasi!” (Jer. 2:21) “Israēls ir tukšs vīna koks, viņš nes augļus sev.” (Hoz. 10:1 — KJV) “Tad nu jūs, Jeruzālemes iedzīvotāji, un jūs, Jūdas vīri, spriediet tiesu starp Mani un manu vīna dārzu! Kas tad Man vēl bija, ko darīt manā vīna dārzā, ko Es nebūtu [291] darījis? Kāpēc Es sagaidīju, ka tas nesīs labus augļus (jeb (..) nesīs vīnogas (..) — KJV), bet tas atnesa negaršīgas vīnogas (jeb meža, indīgas ogas — KJV)? Es jums teikšu, ko Es darīšu ar savu vīna dārzu: Es nojaukšu tā sētu, lai to nogana; Es noārdīšu tā mūri, lai to samin un izmīda. Es to aizlaidīšu postā, to vairs neapgraizīs un neapraks, tā ka tur augs ērkšķi un dadži, Es pavēlēšu mākoņiem, lai tam lietu vairs nedod. (..) Viņš sagaida tiesas un taisnības atziņu viņu vidū, bet, redzi, — izlej asinis; Viņš sagaida taisnīgumu, bet, redzi — atskan vaimanas!” (Jes. 5:3–7)
Ar Mozus starpniecību Kungs savai tautai darīja zināmu, kādas būs neuzticības sekas. Atteikdamies ievērot Viņa derību, tie sev atņems Dieva doto dzīvību, un Viņa svētība vairs nevarēs nākt pār tiem. “Sargies,” teica Mozus, “ka tu neaizmirsti to Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa nolikumus, ko es tev šodien pavēlu. Lai tad, kad tu būsi ēdis un paēdis un sev uzcēlis labus namus, un tur dzīvosi, kad tavi vērši un tavi sīkie lopi būs savairojušies un tavs sudrabs un tavs zelts sāks pie tevis krāties, un viss, kas tev vien pieder, būs vairojies, lai tad tava sirds nelepojas un tu neaizmirsti to Kungu, savu Dievu. (..) Tad nesaki vis savā prātā: “Mans spēks un manu roku stiprums ir man šo labklājību sagādājuši!” (..) Bet, ja tu aizmirsīsi to Kungu, savu Dievu, sekosi citiem dieviem un tiem kalposi un viņu priekšā metīsies zemē, tad es jau šodien apliecinu, ka jūs neglābjami aiziesit bojā! Kā tautas, ko tas Kungs, jums ienākot, iznīcināja, tā arī jūs aiziesit bojā, tāpēc ka jūs neesat klausījuši tā Kunga, sava Dieva balsij.” (5. Mozus 8:11–14,17,19,20)
Šo brīdinājumu Jūdu tauta nebija ievērojusi. Tie aizmirsa Dievu un pazaudēja no redzesloka savu lielo privilēģiju — būt par Viņa pārstāvjiem. Svētības, ko viņi bija saņēmuši, nenesa svētību pasaulei. Visas priekšrocības tie izmantoja sevis pagodināšanai. Dievu ļaudis aplaupīja, [292] nekalpodami Viņam tā, kā Viņš no tiem prasīja, bet citus tie aplaupīja, nevadīdami viņus ticībā un nesniegdami svētu piemēru. Tāpat kā pirmsplūdu pasaules iemītnieki, tie paklausīja katrai savu ļauno siržu iegribai. Tādējādi viņi svētās lietas padarīja par apsmieklu, sacīdami: “Tas ir tā Kunga nams, tā Kunga nams, tā Kunga nams!” (Jer. 7:4) bet tajā pašā laikā nepareizi atklāja Dieva raksturu, apkaunodami Viņa vārdu un aptraipīdami Viņa svētnīcu.
Dārznieki, kas tika iecelti par Kunga vīna kalna pārraugiem, neattaisnoja viņiem parādīto uzticību. Priesteri un mācītāji bija neatbilstoši tautas skolotāji. Tie neievēroja Dieva labestību, žēlastību un to, ka Viņš pretendē uz tautas vadītāju mīlestību un kalpošanu. Šie dārznieki tiecās pēc sava goda. Tie vēlējās piesavināties vīna kalna augļus. Viņus nodarbināja jautājums, kā pievērst sev uzmanību un panākt, ka ļaudis tos ciena.
Israēla vadoņu vaina nelīdzinās vienkārša grēcinieka vainai. Šiem cilvēkiem bija vissvētākie pienākumi pret Dievu. Viņi bija apņēmušies mācīt “Tā saka tas Kungs” un savā praktiskajā dzīvē ievērot stingru paklausību. Taču rīkojās viņi gluži pretēji — izkropļoja Rakstu mācības. Tie uzlika cilvēkiem smagas nastas, piespiezdami pildīt ceremonijas vai uz katra soļa ikdienas dzīvē. Ļaudis dzīvoja nepārtrauktā saspringtībā, jo tie nespēja izpildīt rabīnu noteiktās prasības. Redzēdami, cik neiespējami ir pildīt cilvēku pieņemtos likumus, tie kļuva pavirši arī pret Dieva baušļiem.
Kungs savai tautai bija mācījis, ka Viņš ir šī vīna kalna īpašnieks un ka viss, kas tiem pieder, ir uzticēts, lai tiktu izmantots Kunga izraudzītajiem nolūkiem. Taču priesteri un skolotāji savu svētās kalpošanas darbu veica, nedomādami par to, ka viņu rokās atrodas Dieva īpašums. Tie Viņam pastāvīgi laupīja līdzekļus un spējas, [293] kas tiem bija uzticēti Viņa darba veikšanai. Iekāres un alkatības dēļ tos nicināja pat pagāni. Tā neticīgajai pasaulei tika dots iemesls nepareizi iztulkot Dieva raksturu un Viņa valstības likumus.
Dievs pret savu tautu izturējās pacietīgi kā tēvs. Viņš centās tos pārliecināt gan, parādīdams žēlastību, gan, atņemdams to. Pacietīgi Kungs norādīja uz viņu grēkiem un gaidīja, ka viņi tajos atzīsies. Lai dārzniekiem atgādinātu Dieva prasības, pie tiem tika sūtīti pravieši un vēstneši, pret kuriem tie izturējās neviesmīlīgi — kā pret ienaidniekiem. Dārznieki viņus vajāja un nogalināja. Dievs sūtīja vēl citus vēstnešus, taču tie izrādīja tādu pašu attieksmi kā pirmie ar vienīgo atšķirību, ka viņu naids bija vēl asāks.
Kā pēdējo iespēju Dievs sūtīja savu Dēlu, sacīdams: “Manu Dēlu tie respektēs.” (KJV) Taču pretodamies tie bija kļuvuši atriebīgi un sacīja: “Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu.” Tad šis vīna kalns būs mūsu, un ar tā augļiem mēs varēsim darīt, kā mums tīk.
Jūdu varas vīri nemīlēja Dievu, tādēļ arī novērsās no Viņa un noraidīja Viņa ierosinājumus spriest taisnīgi. Dieva mīlētais Dēls Kristus nāca, lai apstiprinātu vīna kalna Īpašnieka tiesības, taču dārznieki pret Viņu izturējās ar izteiktu nicinājumu, sacīdami: “Mēs negribam, ka šis cilvēks valda pār mums.” Tie apskauda Kristus rakstura skaistumu. Pestītāja mācīšanas veids bija nesalīdzināmi pārāks par rabīnu metodēm, un tos biedēja Viņa sekmes. Viņš iebilda tiem, atmaskodams viņu liekulību un parādīdams, kādas būs viņu rīcības neizbēgamās sekas. Tas viņus satracināja. Jūdu garīdzniekus asi šaustīja Kristus pārmetumi, un viņi nespēja klusēt. Tie ienīda augstos [294] taisnības standartus, kurus Viņš nepārtraukti atklāja. Jūdi redzēja, ka Viņa mācības tos nostāda tā, ka tiek atmaskots viņu egoisms, tādēļ tie nolēma Viņu nogalināt. Tie ienīda Viņa patiesuma un dievbijības piemēru, tāpat arī augsto garīgumu, kas atklājās visā, ko Viņš darīja. Visa Kristus dzīve bija pārmetums viņu egoismam, un, kad pienāca pēdējais pārbaudījums, pārbaudījums, kurā paklausība nozīmēja mūžīgo dzīvību, bet nepaklausība — mūžīgo nāvi, viņi atteicās no Israēla Svētā. Kad viņiem tika piedāvāts izvēlēties Kristu vai Barabu, tie kliedza: “Atlaid mums Barabu!” (Lūk. 23:18) Bet, kad Pilāts jautāja: “Ko tad es lai daru ar Jēzu?”, tie nikni kliedza: “Sit Viņu krustā!” (Mat. 27:22) “Vai lai es jūsu ķēniņu situ krustā?” jautāja Pilāts, bet no priesteru un vadoņu puses atskanēja atbilde: “Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!” (Jāņa 19:15) Kad Pilāts mazgāja rokas, sacīdams: “Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm,” priesteri pievienojās neprātīgajam pūlim, paziņodami: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem.” (Mat. 27:24,25)
Tā jūdu vadītāji izdarīja savu izvēli. Viņu lēmums tika ierakstīts grāmatā, ko Jānis redzēja Tā rokā, kurš sēdēja tronī, grāmatā, kuru neviens cilvēks nevarēja atvērt. Visā savā atriebīgajā raksturā šis lēmums viņu priekšā parādīsies tajā dienā, kad grāmatas zīmogus atvērs Lauva no Jūdas cilts.
Jūdu tauta loloja sevī domu, ka viņi ir Debesu mīluļi un ka tie vienmēr tiks pagodināti kā Dieva draudze. Viņi sevi sauca par Ābrahāma bērniem, un viņu labklājības pamati tiem šķita tik stingri, ka tie izaicināja Debesis un zemi, lai tiem atņem viņu tiesības. Taču ar savu neuzticīgo dzīvi tie sagatavojās Debesu sodam un atšķirtībai no Dieva.
Pēc tam, kad līdzībā par vīna dārzu Kristus [295] priesteriem bija atklājis viņu ļaunuma galējo izpausmi, Viņš tiem uzdeva jautājumu: “Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?” Priesteri ar lielu interesi bija klausījušies šo stāstu, un, nenojauzdami, ka tas attiecas uz viņiem pašiem, tie piebalsoja ļaudīm, atbildēdami: “Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīna kalnu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstā laikā.”
Neapzināti tie bija pasludinājuši sev spriedumu. Jēzus paskatījās uz tiem, un no Viņa pētošā skatiena tie noprata, ka Viņš lasa viņu siržu noslēpumus. Jūdu vadoņu priekšā ar nepārprotamu spēku uzplaiksnīja Viņa dievišķība. Tie ieraudzīja dārzniekos savu attēlu un neviļus iesaucās: “To tik ne!”
Nopietni un ar nožēlu Kristus jautāja: “Vai jūs nekad neesat rakstos lasījuši: “Akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs”? Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus. Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to viņš satrieks.”
Kristus Jūdu tautu būtu pasargājis no tās likteņa, ja tie Viņu būtu pieņēmuši. Tomēr skaudība un nenovīdība tos bija padarījusi nesamierināmus. Viņi bija nolēmuši nepieņemt Jēzu no Nācaretes kā Mesiju. Tie bija noraidījuši pasaules Gaismu, tādēļ viņu dzīvi apņēma visdziļākā pusnakts tumsa. Iepriekš pasludinātais liktenis tomēr skāra Jūdu nāciju. Tos iznīcināja viņu pašu karstās un nevaldāmās kaislības. Savās aklajās dusmās tie iznīcināja cits citu. Dumpīgais, [296] stūrgalvīgais lepnums izaicināja romiešu iekarotāju dusmas. Jeruzāleme tika izpostīta, templis — sagrauts drupās, bet tā vieta tika uzarta kā lauks. Jūdas bērni gāja bojā visšausmīgākajā nāvē. Miljoniem cilvēku tika pārdoti verdzībā pagānu zemēs.
Kā tauta jūdi nebija īstenojuši Dieva mērķi, un vīna kalns tiem tika atņemts. Priekšrocības, ko viņi bija ļaunprātīgi izmantojuši, un darbs, pret kuru viņi bija izturējušies nevērīgi, tika uzticēts citiem.
