[314] Patiesība ir jāiedēsta sirdī. Tai ir jākontrolē prāts un jāpārvalda jūtas. Raksturam pilnībā jāveidojas dievišķo mācību iespaidā. Katrai Dieva Vārdā rakstītajai zīmītei un rakstu galiņam jātiek īstenotam ikdienā.
Tas, kurš manto dievišķo dabu, saskaņosies arī ar Dieva lielo taisnības standartu — Viņa svētajiem baušļiem. Šī ir mēraukla, pēc kuras Dievs vērtē cilvēku darbus. Šis arī būs rakstura kritērijs tiesā.
Daudzi apgalvo, ka līdz ar Kristus nāvi baušļi ir atcelti; tomēr tā tie nonāk pretrunā ar paša Kristus vārdiem: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus (..). Iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības.” (Mat. 5:17,18) Kristus atdeva savu dzīvību, lai samaksātu par cilvēka izdarītajiem likuma pārkāpumiem. Ja likumu varētu izmainīt, tad Kristum nebūtu bijis jāmirst. Ar savu zemes dzīvi Viņš pagodināja Dieva likumu. Ar savu nāvi Viņš to apstiprināja. Viņš atdeva savu dzīvību par upuri ne tādēļ, lai iznīcinātu Dieva baušļus un radītu zemāku standartu, bet tādēļ, lai tiktu saglabāta taisnība, lai tiktu apliecināta baušļu nemainība, lai tie mūžam stāvētu stingri.
Sātans apgalvoja, ka cilvēkam nav iespējams paklausīt Dieva baušļiem; un tas tiesa, ka savā spēkā mēs to nevaram. Taču Kristus nāca kā cilvēks un ar savu pilnīgo paklausību pierādīja, ka cilvēciskais savienībā ar dievišķo spēj paklausīt jebkuram Dieva priekšrakstam.
“Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam.” (Jāņa 1:12) Cilvēkam nav šādas varas. Tas ir Dieva spēks. Kad dvēsele pieņem Kristu, tā saņem spēku dzīvot Kristus dzīvi.
[315] Dievs no saviem bērniem prasa pilnību. Likums ir Viņa rakstura kopija, un tas ir jebkura rakstura standarts. Šis bezgalīgais standarts tiek atklāts visiem, lai netiktu pieļauta neviena kļūda priekšstatā par cilvēkiem, no kuriem Dievs uzcels savu valstību. Kristus dzīve uz zemes bija pilnīga Dieva likuma izpausme, un, kad tie, kuri sauc sevi par Dieva bērniem, rakstura ziņā kļūs līdzīgi Kristum, tie būs paklausīgi arī Dieva baušļiem. Tad Kungs šiem ļaudīm varēs ļaut būt starp tiem, kuri veido Debesu ģimeni. Tie būs tērpušies godības apņemtajās Kristus taisnības drēbēs, un viņiem būs vieta Ķēniņa mielastā. Viņiem ir tiesības pievienoties ļaužu pulkam, kuri ir mazgāti asinīs.
Cilvēks, kurš svētku mielastā bija ieradies bez kāzu tērpa, simbolizē daudzu mūsdienu cilvēku stāvokli. Tie sauc sevi par kristiešiem un pretendē uz Evaņģēlija svētībām un priekšrocībām, taču nejūt nekādu vajadzību pēc rakstura izmaiņām. Viņi nekad nav izjutuši īstu nožēlu par grēku. Šie cilvēki neaptver savu vajadzību pēc Kristus un neuzticas Viņam. Tie nav uzvarējuši savas mantotās vai izlolotās tieksmes uz ļaunu. Tomēr viņi domā, ka paši ir pietiekami labi, tādēļ tie nevis paļaujas uz Kristu, bet apmierinās ar saviem nopelniem. Svētkos tie ierodas kā vārda klausītāji; viņi nav uzvilkuši Kristus taisnības drēbes.
Daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, ir tikai cilvēciski morālisti. Viņi ir atteikušies no dāvanas, kura vienīgā tos varētu darīt spējīgus pagodināt Kristu, atklājot Viņu pasaulei. Svētā Gara darbs tiem ir svešs. Viņi nav vārda darītāji. Debesu principi, ar kuriem atšķiras tie, kuri ir vienoti ar Kristu, no tiem, kuri ir vienoti ar pasauli, ir kļuvuši gandrīz nesaskatāmi. Tie, kuri sevi sauc par Kristus sekotājiem, vairs nav [316] nošķirti un īpaši ļaudis. Robežlīnija ir neskaidra. Ļaudis pielāgojas pasaulei, tās ieradumiem, paražām un egoismam. Draudze ir sākusi līdzināties pasaulei likuma pārkāpšanā, kaut gan pasaulei būtu vajadzējis sekot draudzei, paklausot likumam. Ikdienā draudze atgriežas pasaulē.
Visi šie cilvēki domā, ka tiks glābti ar Kristus nāvi, taču tajā pašā laikā tie atsakās dzīvot Viņa pašuzupurēšanās dzīvi. Tie cildina par brīvu sniegtās žēlastības bagātības un cenšas sevi aizsegt ar taisnības izskatu, cerēdami noslēpt sava rakstura trūkumus, taču viņu pūlēm Dieva noliktajā dienā nebūs nekādas vērtības.
Kristus taisnība neapklās pat vienu lolotu grēku. Cilvēks savā sirdī var būt likuma pārkāpējs, tomēr, ja tas redzami neizdara nevienu ļaunu darbu, pasaule viņu var uzskatīt par ļoti taisnu. Bet Dieva likums ieskatās sirds noslēpumos. Katra rīcība tiek vērtēta pēc motīviem, kas uz to pamudina. Vienīgi tie, kuri dzīvo saskaņā ar Dieva likuma principiem, pastāvēs tiesā.
Dievs ir mīlestība. Šo mīlestību Viņš ir parādījis, dāvinot Kristu. Kad Dievs atdeva “savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa 3:16), Viņš savam atpirktajam īpašumam neliedza neko. Kungs ar to deva visas Debesis, kur mēs varam smelties spēku un prasmi, lai mūsu lielais ienaidnieks neliktu mums ciest neveiksmi un mūs neuzvarētu. Taču Dieva mīlestība neliek Viņam attaisnot grēku. Viņš to neattaisnoja sātanam; Viņš to neattaisnoja nedz Ādamam, nedz Kainam un neattaisnos arī nevienam citam cilvēku bērnam. Dievs nepievērs acis pret mūsu grēkiem un nepalaidīs garām mūsu rakstura trūkumus. Viņš gaida, ka mēs uzvarēsim Viņa vārdā.
Tie, kuri noraida Kristus taisnības dāvanu, [317] būtībā atsakās no tām rakstura īpašībām, kas tos varētu izveidot par Dieva dēliem un meitām. Tie noraida vienīgo, kas viņus spētu sagatavot ieņemt vietu kāzu mielastā.
Kad ķēniņš jautāja: “Kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm?”, cilvēks zaudēja valodu. Tā tas būs lielajā tiesas dienā. Tagad cilvēki var censties attaisnot savus rakstura trūkumus, bet tajā dienā tie neminēs nevienu attaisnojumu.
Draudzes, kas nes Kristus vārdu, šajā paaudzē bauda vislielākās priekšrocības. Kungs mums ir atklājies arvien spožākā gaismā. Mūsu iespējas ir daudz lielākas, nekā tās bija Dieva ļaudīm senatnē. Mūsu rīcībā ir ne tikai lielā gaisma, kas tika nodota Israēlam, bet arī skaidrāka izpratne par lielo pestīšanu, kas mums dota Kristū. To, kas jūdiem bija sniegts prototipos un simbolos, mēs esam saņēmuši tieši. Viņiem bija Vecās Derības vēsture, bet mums ir gan Vecās, gan Jaunās Derības vēsture. Mums ir pārliecība par Pestītāju, kurš bija atnācis, par Pestītāju, kurš tika piesists krustā, kurš ir augšāmcēlies un no atvērtā Jāzepa kapa pasludinājis: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” Kad mēs atzīstam Kristu un Viņa mīlestību, mūsu vidū ir uzcelta Dieva valstība. Kristus mums tiek atklāts svētrunās un godināts dziesmās. Mūsu priekšā lielā pārpilnībā ir sagatavots garīgais svētku mielasts. Kāzu tērps, kas sagādāts par bezgalīgi lielu cenu, katrai dvēselei tiek piedāvātas bez maksas. Dieva vēstneši mums atklāj Kristus taisnību, taisnošanu ticībā, varenos un dārgos Dieva Vārda apsolījumus, brīvu pieeju Tēvam caur Kristu, Gara dāvāto mieru un stingri pamatotu pārliecību par mūžīgo dzīvību Dieva valstībā. Ko gan vēl Dievs varēja darīt un ko Viņš nav darījis, lai sagatavotu lielo mielastu, šos Debesu svētkus?
[318] Debesīs kalpojošie eņģeļi paziņo: kalpošanu, kas mums bija uzticēta, mēs esam paveikuši. Mēs atvairījām ļauno eņģeļu karapulku. Cilvēku dvēselēs mēs likām iespīdēt spožai gaismai, atsaukdami viņu atmiņās Dieva mīlestību, kas izpaužas Jēzū. Viņu skatienus mēs pievērsām Kristus krustam. Ļaužu sirdis tika dziļi aizkustinātas, kad tie apjauta grēku, kurš Dieva Dēlu bija piesitis krustā. Viņi tika pārliecināti. Viņi saskatīja soļus, kas jāsper, lai atgrieztos; viņi sajuta Evaņģēlija spēku; viņu sirdis atmaiga, kad tie ieraudzīja Dieva mīlestības jaukumu. Viņi skatīja Kristus rakstura skaistumu. Taču daudzu dēļ tas viss bija veltīgi. Tie neatteicās no saviem ieradumiem un rakstura. Tie nenovilka savas uz zemes darinātās drānas un neuzvilka Debesu apģērbu. Viņu sirdis padevās iekārei. Saistības ar pasauli viņi mīlēja vairāk nekā savu Dievu.
Diena, kad tiks izpildīts galīgais lēmums, būs nopietna un svinīga. Apustulis Jānis to redzēja pravietiskā atklāsmē un apraksta šādi: “Tad es redzēju lielu, baltu goda krēslu un To, kas tanī sēdēja; no Viņa vaiga bēga zeme un debess, un tiem nebija, kur palikt. Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir Dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem.” (Atkl. 20:11,12)
Dienā, kad cilvēki vaigu vaigā stāvēs mūžības priekšā, atskats pagātnē būs skumjš. Visa dzīve kļūs redzama tieši tāda, kāda tā ir bijusi. Tad pasaules prieki, bagātība un gods tiem vairs neliksies tik svarīgi. Cilvēki redzēs, ka vērtība ir vienīgi tai taisnībai, ko tie bija nicinājuši. Viņi redzēs, ka savus raksturus tie ļāvuši veidot sātana kārdinājumiem. Drānas, ko tie bija izvēlējušies, ir simbols, kas apliecina viņu uzticību pirmajam lielajam [319] atkritējam. Nu viņi redzēs savas izvēles rezultātus. Tagad tie sapratīs, ko nozīmē pārkāpt Dieva baušļus.
Pēc tam vairs nebūs pārbaudes laika, kurā varētu sagatavoties mūžībai. Kristus taisnības drēbes mums ir jāuzvelk šajā dzīvē. Tā ir mūsu vienīgā iespēja izveidot savus raksturus un darīt tos derīgus tām mājām, kuras Kristus ir sagatavojis tiem, kas paklausa Viņa baušļiem.
Mūsu pārbaudes laiks paiet ātri. Tā noslēgums ir tuvu. Mēs tiekam brīdināti: “Bet sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk.” (Lūk. 21:34) Sargies, ka tā tevi nepārsteidz nesagatavotu! Uzmanies, lai ķēniņa svētku mielastā tu netiktu atrasts bez kāzu tērpa.
“Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat.” “Svētīgs, kas ir nomodā un kas tur savas drēbes gatavībā, lai tam nebūtu jāstaigā kailam, un nebūtu redzams viņa kauns.” (Mat. 24:44; Atkl. 16:15)
