[307] Līdzība par kāzu drēbēm mūsu priekšā paver vienu no vissvarīgākajām mācībām. Ar kāzām tiek simbolizēta cilvēciskā savienošanās ar dievišķo; kāzu drēbes simbolizē raksturu, kāds jāiemanto visiem, kuri tiks uzskatīti par cienīgiem kāzu viesiem.
Šajā līdzībā, tāpat kā līdzībā par lielo mielastu, tiek ilustrēts Evaņģēlija ielūgums, tas, kā jūdu tauta to noraida, un žēlastības aicinājums pagāniem. Attiecībā uz tiem, kuri noraida ielūgumu, šī līdzība runā par dziļāku apvainojumu un smagāku sodu. Aicinājums ierasties svētkos ir ķēniņa ielūgums. To izsaka kāds, kuram ir spēks un vara. Tas ļoti pagodina saņēmēju. Tomēr šis pagodinājums netiek vērtēts. Ķēniņa vara tiek nicināta. Līdzībā par lielo mielastu pret nama kunga ielūgumu ļaudis izturējās vienaldzīgi, bet šeit uz ķēniņa ielūgumu tiek atbildēts ar apvainojumiem un slepkavošanu. Ļaudis izsmēja Viņa kalpus, izturējās nicinoši un nogalināja tos.
Nama kungs, redzēdams, ka pret viņa ielūgumu tiek izrādīta necieņa, paziņoja, ka neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs viņa mielastu. Tiem, kas nicinoši izturējās [308] pret ķēniņu, ne tikai liedz uzturēties Viņa tuvumā un būt pie Viņa galda, bet piespriež vēl smagāku sodu. “Viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu.”
Abās līdzībās svētku viesi tika atrasti, taču otrā līdzība parāda, ka visiem, kas ierodas uz svētkiem, ir vajadzīga sagatavošanās. Tie, kas nav to darījuši, tiek izraidīti ārā. “Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: “Draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: “Sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.””
Aicinājumu ierasties svētkos bija izplatījuši Kristus mācekļi. Mūsu Kungs vispirms sūtīja divpadsmit mācekļus, bet pēc tam septiņdesmit, un tie sludināja vēsti, ka Dieva valstība ir tuvu klāt pienākusi, aicinādami atgriezties un ticēt Evaņģēlijam. Taču šis aicinājums netika ievērots. Tie, kas bija ielūgti svētkos, neatnāca. Kalpi tika sūtīti vēlreiz, lai teiktu: “Redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti, un viss sagatavots; nāciet kāzās.” Šī ir vēsts, kas tika nesta jūdu tautai pēc Kristus krustā sišanas; taču tauta, kas sevi uzskatīja par Dieva izredzētajiem ļaudīm, noraidīja Evaņģēliju, kas tiem tika nests Svētā Gara spēkā. Daudzi to darīja ar vislielāko izsmieklu. Citus, savukārt, ļoti sakaitināja pestīšanas piedāvājums — piedāvājums piedot to, ka viņi ir atteikušies no godības Kunga, tāpēc tie vērsās pret šīs vēsts nesējiem. “Izcēlās lielas vajāšanas.” (Ap. d. 8:1) Gan vīrieši, gan sievietes tika ieslodzīti cietumos, bet daži Kunga vēstneši, tādi kā Stefans un Jēkabs, tika nogalināti.
Tādā veidā jūdu tauta apstiprināja, ka noraida Dieva žēlastību. [309] Šīs rīcības sekas Kristus jau iepriekš pasludināja līdzībā. Ķēniņš “izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu”. Šie sprieduma vārdi jūdiem piepildījās tad, kad tika izpostīta Jeruzāleme un izklīdināta tauta.
Trešais aicinājums uz svētkiem simbolizē Evaņģēlija pasniegšanu pagāniem. Ķēniņš sacīja: “Kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi, tāpēc ejiet uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat.”
Ķēniņa kalpi, izgājuši uz lielceļiem, “atveda, kādus vien atrazdami, ļaunus un labus”. Tā bija jaukta grupa. Dažiem pret svētku organizētāju šeit nebija lielākas cieņas kā tiem, kuri aicinājumu noraidīja. Tā šķira, kas tika ielūgta vispirms, uzskatīja, ka nevar atļauties upurēt nekādu labumu pasaulē, lai ierastos uz ķēniņa svētku mielastu. Arī starp tiem, kuri atsaucās uz ielūgumu, bija daži, kas domāja vienīgi par savu labumu. Viņi bija atnākuši, lai baudītu svētku mielastu, taču nevēlējās pagodināt ķēniņu.
Kad ķēniņš ienāca, lai apskatītu viesus, tad atklājās ikviena cilvēka īstais raksturs. Katram kāzu viesim tika sagādāts kāzu tērps. Šis tērps bija ķēniņa dota dāvana. Uzvilkuši to, viesi izrādīja cieņu pret svētku organizētāju. Taču kāds cilvēks bija ģērbies savās ikdienas drēbēs. Viņš bija atteicies gatavoties, kā to prasīja ķēniņš. Viņš neuzskatīja par vajadzīgu uzvilkt tērpu, kurš tika sagādāts par milzīgu cenu. Tā šis cilvēks apvainoja savu kungu. Uz ķēniņa jautājumu “Kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm?” viņam nebija, ko atbildēt. Viņš bija notiesājis pats sevi. Tad ķēniņš sacīja: “Sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā.”
[310] Ar to, kā ķēniņš pārbauda svētku viesus, tika simbolizēts tiesas darbs. Evaņģēlija svētku viesi ir tie, kuri apliecina, ka kalpo Dievam, tie, kuru vārdi ir ierakstīti Dzīvības grāmatā. Taču ne visi, kas sevi sauc par kristiešiem, ir īsti mācekļi. Pirms tiek samaksāta pēdējā alga, ir jāizlemj, kuri ir sagatavoti taisno mantojuma saņemšanai. Šim lēmumam jātiek izdarītam pirms Kristus otrās nākšanas debesu padebešos, jo, kad Viņš nāks, tad Viņa alga būs līdz ar Viņu, “atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem”. (Atkl. 22:12) Tātad, pirms Viņa nākšanas tiks novērtēts katra cilvēka darbs, un katram Kristus sekotājam tiks piešķirta alga saskaņā ar viņa darbiem.
Debesu pagalmos tiesas izmeklēšanas darbs tiek veikts tad, kad cilvēki vēl mīt virs zemes. Dievs pārbauda visu to ļaužu dzīvi, kuri apliecina, ka ir Viņa sekotāji. Visi tiek vērtēti pēc ierakstiem Debesu grāmatās; pēc viņu darbiem tiek izlemts viņu mūžības liktenis.
Ar kāzu drēbēm līdzībā tiek simbolizēts šķīstais, neaptraipītais raksturs, kādu būs iemantojuši īstie Kristus sekotāji. Draudzei “ir dots tērpties spožā, tīrā audeklā”, “bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma”. Raksti paskaidro, ka spožais audekls “ir svēto taisnības darbi”. (sk. Atkl. 19:8; Ef. 5:27) Tā ir Kristus taisnība, Viņa nevainojamais raksturs, kas ticībā tiek piešķirts visiem, kas Viņu pieņem par savu personīgo Pestītāju.
Nevainības balto tērpu valkāja mūsu pirmvecāki, kad Dievs tos bija ielicis Ēdenes dārzā. Tie dzīvoja pilnīgā saskaņā ar Dieva prātu. Viņi bija pieķērušies savam Debesu Tēvam visā pilnībā. Svētais pāris bija tērpies brīnišķā, liegā gaismā, kura nāca no Dieva. [311] Šis gaismas tērps simbolizēja viņu debešķīgās nevainības garīgo tērpu. Ja tie būtu saglabājuši uzticību Dievam, tad šo tērpu viņi valkātu mūžīgi. Taču, ienākot grēkam, tie pārtrauca savienību ar Dievu, un gaisma, kas tos bija apņēmusi, izzuda. Kaili un apkaunoti tie mēģināja aizstāt Debesu apģērbu ar kopā sašūtu vīģes lapu aizsegu.
Šādi rīkojas Dieva likuma pārkāpēji kopš Ādama un Ievas nepaklausības dienas. Tie šuj kopā vīģes lapas, lai aizsegtu kailumu, kam par iemeslu ir pārkāpums. Tie valkā pašdarinātu apģērbu — ar darbiem tie cenšas aizsegt savus grēkus un kļūt pieņemami Dieva acīs.
Taču tas viņiem nekad neizdosies. Cilvēks nespēj izveidot neko, kas varētu ieņemt zaudētā nevainības apģērba vietu. Nekādu vīģes lapu apģērbu, nedz parastās ikdienas drēbes nav apvilkuši tie, kas kopā ar Kristu un eņģeļiem apsēžas pie Jēra kāzu mielasta galda.
Vienīgi ar to aizsegu, ko devis Kristus, mēs varam ierasties pie Dieva. Šo aizsegu, savas taisnības drēbes, Kristus uzvilks katrai dvēselei, kas atgriežas un tic. “Es tev došu padomu,” Viņš saka, “pērc no Manis (..) baltas drēbes, lai tu apsegtos, un tava kailuma kauns neatklātos.” (Atkl. 3:18)
Šajās Debesu stellēs darinātajā audumā nav neviena cilvēku veidota pavediena. Kristus savā cilvēciskumā parādīja pilnīgu raksturu, un šo raksturu Viņš piedāvā arī mums. “Visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps.” (Jes. 64:6) Viss, ko varam darīt mēs paši, ir grēka aptraipīts. Dieva Dēls “ir atklājies, lai grēkus atņemtu, un grēku nav Viņā”. Grēks tiek definēts kā “likuma pārkāpums”. (1. Jāņa 3:5,4 — KJV) Bet [312] Kristus bija paklausīgs katrai likuma prasībai. “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī.” (Ps. 40:9) Atrazdamies uz zemes, Viņš saviem mācekļiem sacīja: “Es esmu turējis sava Tēva baušļus.” (Jāņa 15:10) Ar savu paklausību Viņš katram cilvēkam ir radījis iespēju paklausīt Dieva baušļiem. Kad mēs pakļaujamies Kristum, tad mūsu sirdis tiek savienotas ar Viņa sirdi, mūsu griba saplūst ar Viņa gribu, prāts kļūst vienots ar Viņa prātu, domas pieder Viņam; mēs dzīvojam Viņa dzīvi. To tad arī nozīmē apvilkt Viņa taisnības drēbes. Tad, apskatījis mūs, Kungs vairs neredzēs vīģes lapu apģērbu un grēka neglītumu, bet gan savas taisnības drēbes, kas ir pilnīga paklausība Viņa likumam.
Ķēniņš pārbaudīja kāzu mielasta viesus. Uzņemti tika vienīgi tie, kas bija paklausījuši Viņa prasībām un uzvilkuši kāzu apģērbu. Tas pats notiek ar Evaņģēlija svētku viesiem. Visiem ir jāiziet lielā Ķēniņa pārbaude, taču pieņem tikai tos, kas ir uzvilkuši Kristus taisnības drēbes.
Taisnība ir taisna rīcība, un pēc darbiem viņi arī tika vērtēti. Mūsu raksturus atklāj tas, ko mēs darām. Darbi parāda, vai ticība ir patiesa.
Nepietiek, ja mēs ticam, ka Jēzus nav krāpnieks un ka Bībele nav meistarīgi sacerēts izdomājums. Mēs varam ticēt, ka Jēzus ir vienīgais vārds zem debess, kurā cilvēkam lemta glābšana, un tomēr mēs varam ticībā nepieņemt Viņu par savu Pestītāju. Nepietiek, ja ticam patiesības teorijai. Nepietiek, ja apliecinām ticību Kristum un mūsu vārdi tiek reģistrēti draudzes sarakstā. “Kas Viņa baušļus tur, tas paliek Viņā un Viņš tanī, bet no tā mēs noskārstam, ka Viņš paliek mūsos, [313] proti no Gara, ko Viņš mums ir devis.” “No tā mēs noprotam, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus.” (1. Jāņa 3:24; 2:3) Šis ir patiesas atgriešanās pierādījums. Lai kā mēs savu ticību neapliecinātu ar vārdiem, tam nav nekādas vērtības, ja Kristus neatklājas taisnības darbos.
