Mūsu laiks pieder Dievam. Viņam pieder katrs mirklis, un mums ir uzticēts nopietns pienākums to izlietot Viņam par godu. Ne par vienu no dotajiem talantiem Viņš neprasīs tik stingru atskaiti kā par laiku.
Laika vērtība nav aprēķināma. Kristus par dārgu uzskatīja katru mirkli, un šādai attieksmei vajadzētu būt arī mums. Dzīve ir pārāk īsa, lai izniekotu laiku. Mūsu rīcībā ir tikai dažas pārbaudes dienas, kurās jāsagatavojas mūžībai. Mums nav tik daudz laika, lai to varētu vienkārši izšķiest, tik daudz laika, lai to izlietotu savtīgām izpriecām, tik daudz laika, lai ļautos grēkam. Raksturi nākotnei, nemirstīgajai dzīvei ir jāveido tagad. Tieši tagad mums ir jāsagatavojas izmeklēšanas tiesai.
Cilvēki tik tikko sāk dzīvot, kad tiem jau tuvojas nāve, un pasaules nepārtrauktā darba pūles beidzas tukšumā, ja vien netiek iegūtas patiesas atziņas par mūžīgo dzīvību. Cilvēks, kurš laiku uzskata par savu darbadienu, sagatavo sevi neiznīcīgam mājoklim un nemirstīgai dzīvei. Labi, ka šāds cilvēks ir dzimis.
Mums ir dots padoms maksimāli izmantot laiku. Izšķiestu laiku nekad vairs nevar atgūt. Mēs nevaram atsaukt atpakaļ pat vienu mirkli. Vienīgais veids, kā varam atgūt zaudēto, ir darīt visu iespējamo tajā laikā, kas mums vēl atlicis, sadarbojoties ar Dievu Viņa lielajā pestīšanas plānā.
Ar cilvēku, kas rīkojas šādi, notiek rakstura pārmaiņa. Viņš kļūst par Dieva dēlu, par karaliskās ģimenes locekli, par Debesu Ķēniņa bērnu. Viņš ir gatavs kļūt par biedru eņģeļiem.
[343] Tagad ir mūsu laiks darbam citu cilvēku pestīšanas labā. Daži domā, ka, ziedodami naudu Kristus darbā, tie ir darījuši visu, kas no viņiem prasīts; dārgais laiks, kurā tie būtu varējuši Viņam kalpot, paiet neizmantots. Aktīvi piedalīties kalpošanā Dievam ir visu to cilvēku pienākums, kuriem to atļauj spēks un veselība. Visiem ir jāpieliek savas pūles dvēseļu mantošanā Kristum. To nevar aizstāt naudas ziedojumi.
Katram mirklim ir sekas mūžībā. Mums jābūt kā kareivjiem, kas jebkurā brīdī ir gatavi kalpot. Patlaban radusies izdevība runāt dzīvības vārdu kādai garīgā trūkumā nonākušai dvēselei otrreiz var netikt piedāvāta. Varbūt Dievs šim cilvēkam pateiks: “Šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli” (Lūk. 12:20), un mūsu nevērības dēļ viņš nebūs gatavs. Kā lielajā tiesas dienā mēs sniegsim atskaites Dievam?
Dzīve ir pārāk nopietna, lai nodotos laicīgām un pasaulīgām lietām un nebeidzamā vāveres ritenī dzītos pēc tā, kas salīdzinājumā ar mūžības svarīgumu ir niecība. Tomēr Dievs mūs ir aicinājis kalpot arī dzīves laicīgajās jomās. Čaklums šajā darbā ir tikpat pilnvērtīga patiesas reliģijas sastāvdaļa kā pielūgsme. Bībele ne ar vienu vārdu neatbalsta dīkdienību. Dīkdienība ir vislielākais lāsts, no kā cieš mūsdienu pasaule. Katrs cilvēks, kas tiešām ir atgriezies, būs arī čakls darbinieks.
No pareizas laika izmantošanas ir atkarīgs tas, cik veiksmīgi spēsim iegūt zināšanas un izglītot prātu. Nabadzībai, necilai izcelsmei vai nelabvēlīgiem apkārtējiem apstākļiem nav jābūt par iemeslu tam, ka netiek izkopts intelekts. Tev pietiek, ja izmantosi katru izdevīgu brīdi. Īsi acumirkļi, kuri maz pamazām tiek izšķiesti bezmērķīgās sarunās, rīta stundas, kas bieži vien tiek pazaudētas gulšņājot, laiks, kas tiek pavadīts tramvajā vai vilcienā, vai, gaidot vilcienu [344] stacijā, brīži, kad jāuzkavējas pirms ēdienreizēm vai jāgaida kāds cilvēks, kas kavējas uz tikšanos — ja šajā laikā rokās būtu grāmata un tas tiktu izlietots mācoties, lasot vai rūpīgi pārdomājot, kas gan netiktu paveikts! Noteikts mērķis, neatlaidīga piepūle un rūpīga laika ekonomija cilvēkiem dos spējas iegūt zināšanas un disciplinēt prātu, kas savukārt tos sagatavos gandrīz jebkuram ietekmīgam stāvoklim un derīgam darbam.
Katra kristieša pienākums ir izkopt ieradumu būt kārtīgam, strādāt pamatīgi un rīkoties ātri. Tūļībai nav attaisnojoša iemesla nevienā darbā. Ja kāds pastāvīgi strādā, bet darbs netiek un netiek padarīts, tad tas nozīmē, ka šis darbs netiek veikts no sirds un ka tajā īsti nav iesaistīts prāts. Tam, kurš ir lēns un kurš strādā neproduktīvi, vajadzētu saprast, ka šie ir trūkumi, kas jālabo. Šādam cilvēkam ir jāizmanto savs prāts un jāplāno, kā izlietot laiku, lai sasniegtu vislabākos rezultātus. Ar pareizu taktiku un efektīvām metodēm, dažs piecās stundās paveiks tik daudz, cik cits desmit stundās. Daži, kas ir iesaistīti mājas darbos, strādā nepārtraukti, taču tas nav tāpēc, ka tiem būtu daudz darāmā, bet tāpēc, ka tie neplāno, kā ietaupīt laiku. Tādā veidā, kādā tie strādā — lēni un tūļīgi —, darbs tiek aizkavēts, un tie sev sagādā daudz darba tur, kur tā bija ļoti maz. Taču visi, kas grib, var pārvarēt šos sīkumainības un kūtruma ieradumus. Tādi lai savam darbam izvirza konkrētu mērķi. Novērtējiet, cik daudz laika prasītu attiecīgais uzdevums un pielieciet visas pūles, lai to paveiktu šajā laikā. Gribas spēka izmantošana rokām liks darboties veikli un prasmīgi.
Neizšķirdamies saņemt sevi rokās un veikt izmaiņas, cilvēki seko nevēlamiem rīcības stereotipiem, kaut gan, izkopjot savas spējas, tiem izdotos kalpošanā paveikt visu iespējamo. Tad viņi vienmēr un visur izrādītos vajadzīgi un visi viņus augstu vērtētu.
[345] Daudzi bērni un jaunieši izšķiež laiku, kuru varētu izlietot, nesot mājas darbu nastas, tā parādot mīlošu interesi pret tēvu un māti. Jaunietis uz saviem jaunajiem, spēcīgajiem pleciem varētu uzņemties daudzus pienākumus, kurus kādam ir jānes.
Kristus dzīve jau no pašiem pirmajiem gadiem bija dedzīgas aktivitātes dzīve. Viņš nedzīvoja, lai izpatiktu sev. Viņš bija bezgalīgā Dieva Dēls, un tomēr Viņš kopā ar savu tēvu Jāzepu strādāja namdara darbnīcā. Jēzus profesija bija ļoti nozīmīga. Viņš pasaulē ienāca kā rakstura celtnieks, un šis Viņa darbs bija pilnīgs. Arī visā savā laicīgajā darbā Kristus ienesa to pašu pilnību, ko raksturos, kuriem savā dievišķajā spēkā Viņš lika pārtapt. Viņš ir mūsu piemērs.
Vecākiem vajadzētu mācīt saviem bērniem laika vērtību un tā pareizu izmantošanu. Māciet tiem, ka ir vērts tiekties darīt to, kas pagodina Dievu un nes svētību cilvēkiem. Pat savos bērnības gados viņi var būt Kunga misionāri.
Vecāki nevar izdarīt nevienu lielāku grēku par to, kā pieļaut, ka bērniem nav, ko darīt. Drīz vien bērni iemīl bezdarbību un izaug par negribīgiem, nespējīgiem un nederīgiem cilvēkiem. Kad tie sasniedz vecumu, kurā jau paši var sev pelnīt iztiku, un atrod darbu, viņi strādā slinki un vienmuļi, bet gaida, ka viņiem maksās tā, it kā viņi būtu uzticīgi. Visā pasaulē ir redzama atšķirība starp šīs šķiras strādniekiem un tiem, kuri saprot, ka viņiem ir jābūt uzticamiem pārvaldniekiem.
Kūtrums un bezrūpība, kas pieļauti laicīgajā darbā, pāries arī uz ticības dzīvi un cilvēku padarīs nederīgu jebkurai efektīvai kalpošanai Dievam. Daudzus, kas ar savu čaklo darbu varētu būt par svētību pasaulei, pazudina dīkdienība. Darba un neatlaidīgas mērķtiecības trūkums atver durvis tūkstoš kārdinājumiem. Ļauni biedri un slikti ieradumi degradē prātu un dvēseli, un rezultāts ir bojāeja šajā dzīvē un nākamās dzīves zaudēšana.
[346] Lai arī kādu darbu mēs darītu, Dieva Vārds mūs pamāca: “Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot tam Kungam.” “Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari (..)”, “jo jūs zināt, ka tas Kungs par atmaksu jums dos Debesu mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam — Kristum.” (Rom. 12:11; Sal. māc. 9:10; Kol. 3:24)
