Veselība ir svētība, kuras vērtību reti kurš apzinās; tomēr no tās lielā mērā ir atkarīga mūsu intelektuālais un fiziskais spēks. Mūsu jūtas un dziņas mājo ķermenī, tāpēc to vajadzētu uzturēt vislabākajā fiziskajā stāvoklī un, cik vien iespējams, pakļaut garīgai ietekmei, lai mūsu talanti tiktu izmantoti vislielākajiem un cēlākajiem mērķiem.
Viss, kas mazina fizisko spēku, novājina arī prātu un samazina tā spēju atšķirt labu no ļauna. Tā mēs zināmā mērā zaudējam spēju izvēlēties labo, un mums ir mazāk spēka darīt to, ko zinām, ka tas ir pareizi.
Nevajadzīga fizisko spēku iztērēšana saīsina laiku, kurā dzīve var tik izmantota Dieva pagodināšanai. Turklāt tas mūs padara nepiemērotus tā darba veikšanai, ko Dievs mums devis. Atļaudamies izveidot nepareizus ieradumus — paliekot vēlu nomodā, lutinādami savu apetīti uz veselības rēķina — mēs radām pamatu vājumam. Izturēdamies nevērīgi pret fizisko piepūli, pārpūlēdami prātu vai ķermeni, mēs izjaucam līdzsvaru nervu sistēmā. Tie, kas šādi saīsina savu dzīvi un, neievērodami dabas likumus, padara sevi nederīgus kalpošanai, ir vainīgi Dieva aplaupīšanā. Tie aplaupa arī citus cilvēkus. Iespēja nest svētību citiem — šis darbs, kura dēļ Dievs tos bija sūtījis pasaulē, tiek pāragri pārtraukts viņu pašu rīcības rezultātā. Šie cilvēki sevi ir padarījuši nederīgus pat tam, [347] ko tie būtu varējuši paveikt īsākā laikā. Ja ar kaitīgiem ieradumiem mēs atņemam pasaulei labo, tad Kungs mūs uzskata par vainīgiem.
Veselības likumu pārkāpums ir arī morālo likumu pārkāpums, jo Dievs ir tiklab veselības likumu, kā arī morālo likumu autors. Dieva likums [348] ar Viņa paša pirkstu ir ierakstīts katrā nervā, muskulī un visās spējās, kas cilvēkam ir uzticētas. Tādēļ katras organisma daļas nepareiza vai ļaunprātīga izmantošana ir šī likuma pārkāpums.
Visiem noderētu lietišķas zināšanas cilvēka anatomijā, lai tie savu organismu varētu uzturēt tādā stāvoklī, kāds nepieciešams Kunga darba veikšanai. Dzīves fizioloģisko pusi vajadzētu rūpīgi sargāt un attīstīt, lai dievišķā daba cilvēkā varētu atklāties visā tās pilnībā. Saikne starp fizisko organismu un garīgo dzīvi ir viena no svarīgākajām audzināšanas sfērām. Tai vajadzētu pievērst nopietnu uzmanību gan mājās, gan skolā. Visiem būtu jāiepazīstas ar sava organisma fizisko uzbūvi un likumiem, kas pārvalda dzīvības bioloģisko pusi. Tas, kurš tīšām neinteresējas par savas fizioloģiskās eksistences likumiem un nezināšanas dēļ tos pārkāpj, grēko pret Dievu. Pret dzīvību un veselību visiem vajadzētu izturēties tik labi, cik vien iespējams. Ieradumiem jātiek pakļautiem prāta kontrolei, bet prātam, savukārt, jāpakļaujas Dievam.
“Vai jūs nezināt,” saka apustulis Pāvils, “ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1. Kor. 6:19,20)
