Dievs cilvēkiem uztic arī līdzekļus. Viņš tiem dod spēju iegūt pārticību. Viņš slacina zemi ar debesu rasu un atspirdzinošām lietus gāzēm. Viņš dod saules gaismu, kas silda zemi, modinādama dzīvību dabā un likdama tai zelt un nest augļus. No sava īpašuma Viņš prasa atdevi.
Nauda mums netiek dota, lai mēs pagodinātu un slavinātu sevi. Kā uzticīgiem pārvaldniekiem mums tā ir jālieto, lai godinātu un slavētu Dievu. Daži domā, ka Kungam pieder tikai daļa no viņu līdzekļiem. Kad tie šo daļu ir nošķīruši reliģiskiem mērķiem vai labdarībai, tad atlikušo tie uzskata par sev piederošu, ko var izlietot pēc saviem ieskatiem. Taču te viņi kļūdās. Viss, kas mums ir, pieder Kungam, un mums Viņam jāsniedz atskaite, kā mēs to izlietojam. Ar to, kā izmantojam katru grasi, kļūst redzams, vai mēs Dievu mīlam vairāk par visu un savu tuvāko kā sevi pašus.
Naudai ir liela vērtība, jo ar to var paveikt daudz laba. Dieva ļaužu rokās tā nozīmē ēdienu izsalkušajiem, dzērienu izslāpušajiem un apģērbu kailajiem. Tā ir aizstāvība apspiestajiem un palīdzības līdzekļi slimajiem. Taču nauda nav vērtīgāka par smiltīm, ja tā netiek izmantota dzīves vajadzību apmierināšanai, nenes svētību citiem vai neveicina Kristus darbu.
[352] Uzkrātai un paslēptai bagātībai ne tikai nav nekādas jēgas, tā pat ir lāsts. Šajā dzīvē tās ir lamatas dvēselei, kuras to aizvilina projām no Debesu bagātības. Lielajā Dieva dienā šī krātā manta liecinās par neizmantotajiem talantiem un garām palaistajām izdevībām, tādējādi notiesādama savu īpašnieku. Raksti saka: “Nu, tad, bagātnieki, raudiet un vaimanājiet par tām nelaimēm, kas jums nāk virsū. Jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes ir kodes saēdušas, jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa būs jums par liecību un saēdīs jūsu miesas kā uguns. Jūs esat sev mantas krājuši pēdējās dienās. Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši tā Kunga Cebaota ausis.” (Jēk. 5:1–4)
Tomēr Kristus neatbalsta arī izšķērdīgu vai bezrūpīgu līdzekļu izlietošanu. Viņa pamācība taupībā: “Salasiet atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” (Jāņa 6:12) domāta visiem Viņa sekotājiem. Tas, kurš saprot, ka viņa nauda ir Dieva dots talants, to izmantos ekonomiski un uzskatīs par pienākumu taupīt, lai spētu dot.
Jo vairāk līdzekļu iztērējam sevis izrādīšanai un savu tieksmju apmierināšanai, jo mazāk mums atliek, ar ko paēdināt izsalkušos un apģērbt kailos. Katrs izšķiestais grasis cilvēkam atņem dārgo iespēju darīt labu. Tā rīkoties nozīmē laupīt Dievam godu un slavu, kam vajadzētu plūst atpakaļ, ja viņa uzticētie talanti tiktu lietderīgi izmantoti.
