Sirsnība, pamudinājumi būt dāsniem un spēja ātri uztvert garīgas lietas ir vērtīgi talanti un uzliek lielu atbildību cilvēkam, kuram tie piemīt. Tam visam jātiek izmantotam kalpošanā Dievam. Taču šeit daudzi kļūdās. Būdami apmierināti ar to, ka viņiem šīs īpašības ir, tie nemaz tās [353] neizmanto aktīvā kalpošanā citiem. Šie cilvēki mierina sevi ar domu — ja vien tiem rastos izdevība, ja būtu labvēlīgi apstākļi, tad viņi darītu lielu darbu. Taču viņi šo izdevību vienkārši gaida. Tie nicina nožēlojama skopuļa sīkstumu, kurš pat mazumiņu nespēj iedot trūkumcietējam. Tie redz, ka šāds cilvēks dzīvo tikai sev un ka viņš ir atbildīgs par to, ka nepareizi izmanto savus talantus. Ar lielu apmierinātību šie ļaudis iezīmē atšķirību starp sevi un skopajiem, domādami, ka viņu pašu stāvoklis ir krietni labāks. Taču tie maldina sevi. Neizmantotās spējas un īpašības pašas par sevi tikai palielina atbildību. Ja cilvēkam sirds ir siltu jūtu pilna pret citiem, tad viņa pienākums Dieva priekšā ir likt šīm jūtām izpausties ne tikai pret draugiem, bet pret visiem, kam vajadzīga viņu palīdzība. Spējas būt sabiedriskam ir talants, kam jātiek izmantotam visu to labā, kurus mēs varam aizsniegt. Mīlestība, kas izpaužas vienīgi pret dažiem, nav mīlestība, bet savtība. Tā nekādā gadījumā nenesīs labumu dvēselēm un Dieva godam. Tie, kuri nepilnveido Kunga dotos talantus, ir pat vairāk vainīgi nekā tie, pret kuriem viņi izjūt nicinājumu. Viņiem tiks pateikts: “Jūs zinājāt sava Kunga gribu, bet nerīkojāties saskaņā ar to.”
