Talantus izmantot nozīmē tos vairot. Veiksme nav atkarīga no laimīga gadījuma vai likteņa, tā ir Dieva providence — alga par uzticību un apdomību, par tikumu un neatlaidīgu piepūli. Kungs vēlas, lai mēs izmantojam katru dāvanu, kas mums ir, un, ja mēs tā darīsim, tad mums būs arvien lielākas dāvanas, ko varēsim lietot. Īpašības un spējas, kuru mums trūkst, Viņš nepiešķir pārdabiskā kārtā; taču, kamēr izmantojam to, kas mums ir, Viņš darbojas mūsos, vairodams un stiprinādams [354] visas spējas. Ar katru dedzīgu, patiesu upuri Kunga kalpošanā mūsu spēki vairojas. Kad mēs sevi nododam par instrumentiem Svētā Gara darbā, tad darbojas Dieva žēlastība, izskauzdama agrākās noslieces, pārvarēdama spēcīgās tieksmes un izveidodama jaunus ieradumus. Kad augstu vērtējam Svētā Gara aicinājumus un paklausām tiem, mūsu sirdis tiek paplašinātas, lai saņemtu vairāk Viņa spēka un darītu lielākus un nozīmīgākus darbus. Snaudošā enerģija tiek uzmodināta, un paralizētās spējas iegūst jaunu dzīvību.
Pazemīgs darbinieks, kurš paklausīgi atsaucas uz Dieva aicinājumu, var būt drošs, ka saņems dievišķo palīdzību. Tik liela un svēta pienākuma uzņemšanās jau pati par sevi ceļ raksturu. Tā aktivizē visaugstākos intelektuālos un garīgos spēkus, kā arī stiprina un šķīsta prātu un sirdi. Cik gan apbrīnojumi ticībā Dieva spēkam vājais spēj kļūt stiprs, cik mērķtiecīgas viņa pūles un cik izcili rezultāti! Tas, kurš uzsāk pazemīgi, ar nelielām zināšanām, bet dalās tajās ar citiem, tajā pašā laikā nopietni meklēdams dziļāku izpratni, aptvers, ka viņam ir atvērta visa Debesu mantu krātuve. Jo vairāk viņš centīsies dot citiem gaismu, jo vairāk gaismas saņems. Jo vairāk cilvēks Dieva Vārdu mēģina izskaidrot citiem un dara to mīlestībā pret šīm dvēselēm, jo skaidrāks tas kļūst viņam pašam. Jo vairāk mēs izmantojam savas zināšanas un spējas, jo vairāk zināšanu un spēju mums būs.
Katrs centiens Kristus labā nesīs svētību mums pašiem. Ja savus līdzekļus izlietosim Viņam par godu, Viņš mums dos vairāk. Ja centīsimies citus mantot Kristum un savas rūpes par dvēselēm izteiksim lūgšanās, mūsu sirdis pukstēs Dieva žēlastības dzīvinošajā iespaidā, jūtas spēcīgāk iekvēlosies dievišķā dedzībā; visa mūsu kristīgā dzīve kļūs reālāka, nopietnāka, un tajā būs vairāk lūgšanu.
Debesīs cilvēka vērtība tiek noteikta pēc [355] sirds spējas pazīt Dievu. Šī pazīšana ir visa spēka avots. Dievs cilvēku radīja tā, lai visas spējas būtu dievišķā prāta spējas; Viņš cenšas cilvēcisko prātu tuvināt dievišķajam. Viņš mums piedāvā priekšrocību sadarboties ar Kristu, atklājot Viņa žēlastību pasaulei, lai tādā veidā mēs varētu saņemt lielākas zināšanas par Debesu lietām.
Raugoties uz Jēzu, mēs gūstam skaidrāku un konkrētāku priekšstatu par Dievu, un uzlūkojot mēs tiekam pārvērsti. Labestība un mīlestība pret citiem cilvēkiem mums kļūst par dabisku izturēšanās veidu. Mēs veidojam raksturu, kurš ir dievišķā rakstura kopija. Pieaugdami Kristus līdzībā, mēs vairojam savas spējas pazīt Dievu. Arvien vairāk mēs vienojamies sadraudzībā ar Debesu pasauli, un nepārtraukti pieaug mūsu iespējas saņemt zināšanu bagātības un mūžības gudrību.
