“Pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem.” Kad Kungs izskatīs savu kalpu atskaites, tad tiks vērtēts katra talanta nestais ieguvums. Padarītais darbs runā par darītāja raksturu.
Tie, kam bija pieci un divi talanti, uzticētās dāvanas Kungam atdeva kopā ar atnesto peļņu. [361] Tā rīkodamies, viņi paši nepretendē ne uz kādu nopelnu. Viņu talanti ir tie, kas viņiem tika iedoti; viņi gan ir nopelnījuši arī citus, taču bez ieguldījuma nekādas peļņas nebūtu. Šie kalpi saprot, ka ar to viņi ir vienīgi izpildījuši savu pienākumu. Kapitāls piederēja Kungam, un līdz ar to arī peļņa. Ja Pestītājs tiem nebūtu devis savu mīlestību un žēlastību, tad mūžības priekšā tie būtu nabagi.
Bet tad, kad Kungs pieņem talantus, Viņš atalgo strādniekus tā, it kā tas viss būtu viņu nopelns. Viņa sejas izteiksme pauž prieku un apmierinājumu. Kungam ir prieks par to, ka Viņš tiem var dāvāt svētības. Par katru veikto kalpošanu un katru upuri Viņš tiem atmaksā, taču ne tāpēc, ka Viņš to būtu parādā, bet gan tāpēc, ka Viņa sirds ir mīlestības un laipnības pārpilna.
“Labi, tu, godīgais un uzticīgais kalps,” Kungs atbild, “tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, Es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava Kunga priekā!”
Debesu atzinību spēj iekarot uzticība un paļāvība uz Dievu, kalpošana mīlestībā. Katrs Svētā Gara pamudinājums, kurš aicina cilvēkus darīt labu un tuvoties Dievam, tiek atzīmēts Debesu grāmatās, un Dieva noliktajā dienā tie ļaudis, ar kuru starpniecību Viņš būs strādājis, saņems atzinību.
Uzticīgie kalpi sava Kunga priekā ieies tad, kad Debesu valstībā tie redzēs cilvēkus, kuru pestīšanā ir bijuši iesaistīti. Tur šiem ļaudīm tiks dota iespēja piedalīties Dieva darbā, jo tam nepieciešamo sagatavotību viņi būs ieguvuši, strādājot jau šeit uz zemes. Sava rakstura un svētās kalpošanas ziņā Debesīs mēs būsim tie paši, kas šodien. Kristus par sevi sacīja: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu.” (Mat. 20:28) Šis Viņa darbs uz zemes ir Viņa darbs arī Debesīs. Mūsu atalgojums par strādāšanu kopā ar Kristu šajā pasaulē būs lielāks spēks un plašākas iespējas, ko sniegs sadarbošanās ar Viņu nākamajā pasaulē.
[362] “Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talantu un sacīja: “Es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos, un aizgāju un apraku tavu talantu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.””
Tā cilvēki attaisno savu nevērību pret Dieva dāvanām. Tie uzskata Dievu par skarbu tirānu, kurš cenšas pieķert viņus kļūdās un sodīt par tām. Tie vaino Dievu, ka Viņš prasot to, ko nekad nav devis, jeb pļaujot, kur nav sējis.
Ir daudz tādu, kuri savās sirdīs Dievu uzskata par bargu kungu, jo Viņš no šiem cilvēkiem prasa viņu īpašumus un, lai tie Viņam kalpotu. Taču mēs Dievam nevaram pienest neko citu, kā vien to, kas Viņam jau pieder. “No Tevis ir viss,” sacīja ķēniņš Dāvids, “un no Tevis paša rokas mēs dodam Tev!” (1. Laiku 29:14) Visas lietas pieder Dievam — ne tikai radīšanas, bet arī pestīšanas dēļ. Visas svētības, kas mums tiek dotas šajā un nākamajā dzīvē, ir apzīmogotas ar Golgātas zīmogu. Tāpēc ir nevietā vainot Dievu, ka Viņš būtu skarbs Kungs, kurš pļauj, kur nav sējis.
Kungs neapstrīd ļaunā kalpa apsūdzību, kaut arī tā ir netaisna; pamatojoties uz paša apsūdzētāja teikto, Viņš pierāda, ka kalpa rīcībai tik un tā nav attaisnojuma. Bija paredzēti dažādi veidi un līdzekļi, kā talants varētu tikt izmantots un nestu peļņu īpašniekam. Kungs sacīja: “Tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem.”
Debesu Tēvs no mums prasa ne vairāk un ne mazāk par to, cik Viņš mums ir devis spējas rīkoties. Viņš saviem kalpiem neuzliek nastas, kuras tie nebūtu spējīgi nest. “Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.” (Ps. 103:14) Pateicoties dievišķās žēlastības spēkam, mēs spējam dot visu, ko Viņš no mums prasa.
“No katra, kam daudz dots, daudz [363] prasīs.” (Lūk. 12:48) Ja mēs kaut par mata tiesu būsim darījuši mazāk, nekā to atļāva mūsu spējas, tad katram par to būs jāatbild. Katru iespēju kalpot Kungs mēro stingri. Neizmantotās spējas tāpat tiek ņemtas vērā kā tās, kuras tiek vairotas. Dievs no mums prasīs atbildību par visu, kas mēs varētu kļūt, ja būtu pareizi izlietojuši savus talantus. Mēs tiksim tiesāti pēc tā, ko mums vajadzēja darīt, bet ko nepaveicām tādēļ, ka savus spēkus neizmantojām, lai pagodinātu Dievu. Pat tad, ja nezaudēsim savas dvēseles, mūžībā mēs aptversim, kādas ir sekas, ja talants netiek izmantots. Visas zināšanas un spējas, kuras mēs būtu varējuši iegūt, bet neieguvām, būs mūžīgs zaudējums.
Taču, kad mēs pilnīgi nododamies Dievam un savā darbā sekojam Viņa norādījumiem, tad Viņš uzņemas atbildību par tā veikšanu. Tad Viņš mums neliek raizēties par to, vai mūsu godīgajiem centieniem būs sekmīgs rezultāts. Mums pat ne reizi nav jādomā par neveiksmi. Mums jāsadarbojas ar To, kurš neveiksmi nepazīst.
Mums nevajadzētu daudz runāt par savu vājumu un nespēju. Tā ir atklāta neuzticība Dievam, Viņa vārda noliegšana. Kad kurnam savu nastu dēļ vai atsakāmies no pienākumiem, kurus pildīt Viņš mūs aicina, tad ar to mēs īstenībā sakām, ka Viņš ir bargs kungs — Viņš prasa no mums to, kā veikšanai nav devis spēku.
Slinkā kalpa izturēšanos bieži vien mums gribas uzskatīt par pazemību. Taču īsta pazemība ir pavisam citāda. Būt tērptam pazemībā nenozīmē, ka mums jābūt intelektuāli neattīstītiem, nepilnīgiem savos centienos, tādiem, kas baidās no dzīves un izvairās no nastām, lai tikai neciestu neveiksmi. Patiesa pazemība īsteno Dieva nodomus, savā rīcībā būdama atkarīga no Viņa spēka.
Dievs savā darbā izmanto tos, kurus vēlas. Dažkārt vislielākajam darbam Viņš izraugās visnecilākos instrumentus, jo Viņa [364] spēks atklājas cilvēku vājumā. Mums ir savi standarti, un, pamatojoties uz tiem, vienu lietu mēs vērtējam kā lielu, bet citu — kā mazu, taču Dievs neizmanto mūsu kritērijus. Nevajadzētu iedomāties, ka tas, kas mums ir liels, noteikti ir liels arī Dieva skatījumā, vai, ko mēs uzskatām par mazu, ir tāds arī Dieva acīs. Mūsu uzdevums nav savu talantu vērtēšana un darbu izvēle. Mums jāuzņemas tās nastas, kuras Dievs mums ir uzlicis, jānes tās Viņa dēļ, vienmēr griežoties pie Viņa, lai saņemtu mieru un atspirdzinājumu. Lai arī kādu darbu mēs darītu, Dievu vienmēr pagodina labprātīga kalpošana, kas tiek veikta no sirds. Viņš ir iepriecināts, ja mēs savus pienākumus uzņemamies ar pateicību, priecādamies, ka tiekam atzīti par cienīgiem, lai būtu Viņa darbabiedri.
