Kūtrajam kalpam tika pasludināts šāds spriedums: “Tāpēc ņemiet viņa talantu un dodiet to tam, kam ir desmit talantu.” Šeit, tāpat kā, atalgojot uzticīgo darbinieku, tiek norādīts ne tikai uz algu pēc izšķirošās tiesas, bet arī uz pakāpenisku atalgošanu jau šajā dzīvē. Kā materiālajā, tā arī garīgajā sfērā neizmantotās spējas novājinās un atrofējas. Aktivitāte ir dzīvības likums, bet dīkstāve ir nāve. “Bet ikvienam ir dota gara izpausme, lai nestu svētību [visiem].” (1. Kor. 12:7) Dāvanas vairojas tad, kad tās tiek izmantotas, lai nestu svētību citiem, bet, norobežotas kalpošanai sev, tās samazinās un beigās tiek atņemtas. Tas, kurš atsakās sniegt to, kas viņam ir, beidzot pārliecināsies, ka viņam arī vairs nav nekā, ko dot. Viņš ļaujas procesam, kurš neizbēgami degradē un galīgi iznīcina dvēseles spēkus.
Lai neviens nedomā, ka var dzīvot savtīgu dzīvi, bet tad, pēc kalpošanas savām interesēm, ieiet sava Kunga priekā. Šie cilvēki nespētu baudīt prieku, ko sniedz nesavtīga mīlestība. Tie nebūtu atbilstoši Debesu [365] pagalmiem. Tie nespētu novērtēt šķīsto mīlestības atmosfēru, kas caurstrāvo Debesis. Eņģeļu balsis un viņu kokles tos neiepriecinātu. Viņu prātiem Debesu atziņas būtu kā mīkla.
Tos, kuri nebūs strādājuši Kristus labā, tos, kuri no Viņa būs aizgājuši, nepildīdami nevienu pienākumu, domādami vienīgi par sevi un izpatikdami sev, lielajā tiesas dienā visas zemes Tiesnesis ierindos starp tiem, kuri ir darījuši ļaunu. Viņi saņems to pašu sodu.
Daudzi, kuri sevi sauc par kristiešiem, neņem vērā Dieva prasības un tomēr nejūt, ka te būtu kas slikts. Tie zina, ka zaimotājs, slepkava un laulības pārkāpējs ir pelnījis sodu, bet viņiem taču patīk dievkalpojumi, viņiem patīk klausīties Evaņģēlija sludināšanu, un tāpēc tie iedomājas, ka ir kristieši. Kaut arī šie ļaudis būs pavadījuši dzīvi, rūpēdamies vienīgi par sevi, tomēr, izdzirduši spriedumu: “Ņemiet viņa talantu”, tie būs tikpat pārsteigti kā neuzticīgais kalps. Tāpat kā jūdi, tie nepareizi izmanto viņiem dotās svētības.
Daudzi, kuri nepiedalās Kristus darbā, aizbildinās ar to, ka nespēj strādāt. Bet vai Dievs tos ir padarījis tik nespējīgus? Nē, nekādā ziņā. Šī nespēja ir cēlusies no viņu pašu pasivitātes, un to ir nostiprinājusi tīša izvēle. Pie izteiktā sprieduma tie savās domās īstenībā jau ir nonākuši paši: “Ņemiet viņa talantu.” Nepārtrauktā nepareizā izturēšanās pret talantiem tiem pilnīgi apslāpēs Svēto Garu, kurš ir vienīgā gaisma. Ar spriedumu: “Nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā” Debesis apzīmogo viņu pašu izvēli mūžības jautājumā.
