Lūk. 16:1–9
[366] Kristus nākšana notika intensīvas pasaulīgas dzīves laikā. Cilvēki mēdza pakļaut mūžīgo laicīgajam, tiesības uz nākotni — tagadnes lietām. Ilūzijas tie uztvēra kā realitāti, bet realitāti — kā ilūzijas. Neredzamo pasauli tie neuzlūkoja ticībā. Šīs dzīves lietas sātans viņiem pasniedza kā sevišķi pievilcīgas un visaptverošas, un tie sekoja viņa kārdinājumiem.
Kristus nāca, lai šo kārtību mainītu. Viņš centās lauzt maģisko varu, kas bija pārņēmusi un sagūstījusi cilvēkus. Ar savām mācībām Debesu un zemes prasības Viņš centās nolikt tām atbilstošajās vietās, novērst cilvēku domas no tagadnes uz nākotni. Viņš tos aicināja pārtraukt tiekties pēc laicīgajām lietām un mudināja gatavoties mūžībai.
Kristus sacīja: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu.” Saimnieks visu savu īpašumu bija nodevis šī kalpa rokās, taču tas izrādījās neuzticīgs. Saimnieks bija pārliecināts, ka [367] pastāvīgi tiek aplaupīts. Viņš nolēma šo kalpu vairs ilgāk neatstāt amatā un lika sniegt atskaiti par savu darbību. “Ko es dzirdu par tevi,” viņš sacīja, “dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku.”
Domādams par gaidāmo amata zaudēšanu, pārvaldnieks savā tālākajā dzīvē saskatīja trīs perspektīvas — viņam būs vai nu smagi jāstrādā, jāubago, vai arī jāmirst badā. Tad viņš pie sevis teica: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” “Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: “Cik tu manam kungam esi parādā?” Tas sacīja: “Simts mucu eļļas.” Bet viņš teica: “Še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit!” Pēc tam viņš kādam citam jautāja: “Bet tu, cik esi parādā?” Tas sacīja: “Simts mēru kviešu.” Viņš teica: “Še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit!””
Šis neuzticīgais kalps savā negodīgajā rīcībā iesaistīja arī citus. Lai tiem palīdzētu, viņš krāpa savu saimnieku, un, tā kā parādnieki neatraidīja šo palīdzību, tiem bija jāpiekrīt uzņemt viņu savās mājās kā draugu.
“Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis.” Pasaulīgais saimnieks augstu novērtēja viltību, kuru savā rīcībā izmantoja tas, kurš viņu apkrāpa. Taču bagātnieka uzslava nebija Dieva uzslava.
Kristus neslavēja netaisno pārvaldnieku; Viņš liek mums pārdomāt šo labi pazīstamo situāciju, lai ilustrētu kādu mācību, ko Viņš vēlējās pasniegt. “Dariet sev draugus ar netaisno mamonu,” Viņš sacīja, “lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.”
[368] Farizeji Pestītāju kritizēja par to, ka Viņš uzturēja draudzīgas attiecības ar muitniekiem un grēciniekiem. Bet Viņa interese pret tiem nebija mazinājusies, arī darbs viņu labā netika pārtraukts. Kristus redzēja, ka šo ļaužu nodarbošanās veda tos kārdināšanā. No visām pusēm viņiem uzbruka ļauni vilinājumi. Pirmais ļaunais solis bija viegls, bet tālākais ceļš strauji veda lejup, palielinādams negodīgumu un vairodams noziegumus. Jēzus ar visiem līdzekļiem centās tos mantot augstākiem mērķiem un cēlākiem principiem. Tieši par to Viņš domāja, kad runāja par neuzticīgo pārvaldnieku. Muitnieku dzīvē pastāvēja tieši tāda situācija, kāda bija attēlota līdzībā, un šajā Kristus sniegtajā aprakstā tie saskatīja savus darbus. Tā tika piesaistīta viņu uzmanība, un no pašu negodīgās rīcības ainojuma daudzi guva garīgu mācību.
Tomēr ar šo līdzību vispirms tiešā veidā tika uzrunāti mācekļi. Viņiem pirmajiem tika pasniegts patiesības raugs, un ar viņu starpniecību tam bija jāaizsniedz citi. Daudzas Kristus mācības mācekļi sākumā nesaprata, un bieži vien šķita, ka Viņa sniegtās patiesības ir gandrīz pavisam aizmirstas. Taču Svētā Gara ietekmē šīs lietas vēlāk [369] tika atsvaidzinātas un darītas skaidras, tā ka mācekļi tās pārliecinoši pasniedza jaunatgrieztajiem, kas pievienojās draudzei.
Pestītājs uzrunāja arī farizejus. Viņš neatmeta cerības, ka tie sajutīs Viņa vārdu spēku. Daudzi savos sirds dziļumos bija pārliecināti, un, klausoties patiesību Svētā Gara vadībā, ne viens vien sāka ticēt Kristum.
Farizeji mēģināja celt Kristum neslavu, pārmetot, ka Viņš uztur draudzīgas attiecības ar muitniekiem un grēciniekiem. Nu šos pārmetumus Viņš pavērsa pret apsūdzētājiem pašiem. Situāciju, kas raksturīga muitniekiem, Viņš pasniedz farizejiem kā tādu, kas aino arī viņu rīcību un parāda vienīgo veidu, kā tie var izkļūt no saviem maldiem.
Neuzticīgajam pārvaldniekam kunga manta tika uzticēta tādēļ, lai to izmantotu labdarības nolūkos, taču viņš to bija lietojis savām vajadzībām. Tas pats sakāms par Israēlu. Dievs bija izredzējis Ābrahāma pēcnācējus. Ar stipru roku Viņš tos bija izvedis no Ēģiptes verdzības. Viņš tos bija padarījis par patiesības pārvaldniekiem, lai tie nestu svētību pasaulei. Israēliešiem bija uzticēts dzīvais Dieva Vārds, un viņu pienākums bija dalīties tajā ar citiem. Bet Kunga pārvaldnieki šīs dāvanas bija lietojuši, lai iedzīvotos bagātībā un vairotu savu slavu.
Iedomīgie un paštaisnie farizeji nevietā izlietoja mantu, ko viņu rīcībā bija nodevis Dievs un ar kuru tiem Viņš bija jāpaaugstina.
Līdzībā minētais kalps nebija rūpējies par nākotni. Viņš bija piesavinājies mantu, kas tam tika uzticēta lietošanai citu labā, taču viņš domāja tikai par tagadni. Kad šis cilvēks tiks atcelts no pārvaldnieka amata, viņam vairs nepiederēs nekas. Taču pagaidām saimnieka manta vēl bija viņa rokās, un viņš nolēma [370] to izlietot tā, lai nodrošinātu sev iztiku nākotnē. Lai to panāktu, kalpam bija jārīkojas pēc jauna plāna. Nu vairs nevarēja krāt sev — bija jādod citiem. Tā viņš varētu sev iegūt draugus, kuri pēc atstādināšanas no amata uzņemtu viņu pie sevis. To pašu varēja teikt par farizejiem. Drīz pārvaldnieku pienākumi tiem tiks atņemti, un viņi tiek aicināti nodrošināt sev nākotni. Vienīgi, domājot par citu labumu, viņi varēja iegūt ko labu sev. Vienīgi, dodot Dieva dāvanas citiem šajā dzīvē, tie varēja nodrošināt sev mūžību.
Izstāstījis līdzību, Kristus sacīja: “Šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem.” Citiem vārdiem sakot, pasaulīgajās lietās prasmīgie sev kalpo gudrāk un dedzīgāk, nekā Dievam kalpo tie, kas sevi sauc par Viņa bērniem. Tā tas bija Kristus dienās, un tā tas ir arī šodien. Paskatieties, kā dzīvo tie, kuri sevi sauc par kristiešiem. Kungs tiem ir devis talantus, spēku un ietekmi; Viņš tiem ir uzticējis arī naudu, lai tie varētu piedalīties lielajā pestīšanas darbā. Visām Viņa dāvanām jātiek izmantotām par svētību cilvēcei, lai atvieglotu cietējus un trūcīgos. Mums ir jāpaēdina izsalkušie, jāapģērbj kailie, jārūpējas par atraitnēm un bāreņiem, jākalpo nelaimīgajiem un apspiestajiem. Dievs nekādā ziņā nebija domājis, ka pasaulē vajadzētu būt šīm daudzajām nelaimēm. Viņš nebūt nav ieplānojis, ka vienam cilvēkam vajadzētu dzīvot greznības pārpilnībā, bet tajā pašā laikā kāda cita bērniem būtu jāraud pēc maizes. Līdzekļi, kas pārsniedz dzīves vajadzības, cilvēkam tiek uzticēti, lai viņš darītu labu, lai nestu svētību cilvēcei. Kungs saka: “Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem.” (Lūk. 12:33) Esiet “devīgi, nesavtīgi”. (1. Tim. 6:18) “Aicini nabagus, kropļus, tizlus un aklus.” (Lūk. 14:13) “Atraisiet kalpības jūga važas,” “tos, kam pāri nodarīts, atlaidiet svabadībā un [371] noņemiet no viņu pleciem ikkatru jūgu.” “Savu maizi lauz izsalkušam, un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus, (..) tos apģērb.” “Paēdini apbēdinātu dvēseli.” (Jes. 58:6,7,10) “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” (Marka 16:15) Tādas ir Kunga pavēles. Vai lielais ļaužu pulks, kas sevi sauc par kristiešiem, dara šo darbu?
Ak, cik daudzi piesavinās Dieva dāvanas! Cik daudzi krāj namu pēc nama un vienu zemes gabalu pēc otra! Cik daudzi savu naudu iztērē izpriecās, iekāres apmierināšanai, krāšņiem namiem, mēbelēm un apģērbam! Citi cilvēki tiek pamesti nelaimēs un noziegumos, kļūst par upuriem slimībām un nāvei. Milzum daudz ļaužu aiziet bojā, neredzējuši nevienu līdzjūtīgu skatienu, nedzirdējuši nevienu līdzjūtīgu vārdu un ne reizi nepiedzīvojuši draudzīgu izturēšanos.
Cilvēki ir vainojami Dieva aplaupīšanā. Tas, ka viņi savtīgi izmanto līdzekļus, laupa Dievam to godu, kas Viņam būtu jāsaņem, kad tiek atvieglotas cilvēces ciešanas un veikts dvēseļu pestīšanas darbs. Cilvēki ļaunprātīgi izmanto tiem [372] uzticētās vērtības. Kungs paziņo: “Un tad Es nākšu pie jums un jūs tiesāšu, un Es nodošu uz vietas savu taisno liecību pret (..) tiem, kas izturas varmācīgi un netaisni pret algādžiem, atraitnēm un bāriņiem, kas nomāc ienācējus svešiniekus.” “Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: “Kā tad mēs Tevi krāpjam?” Ar desmito tiesu un nenoteikti pienesamiem ziedojumiem jeb nodevām. Tādēļ jau jūs esat nolādēti tā, ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat!” (Mal. 3:5,8,9) “Nu, tad, bagātnieki, (..) jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes ir kodes saēdušas, jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa būs jums par liecību (..). Jūs esat sev mantas krājuši pēdējās dienās.” “Jūs esat virs zemes dzīvojuši kārumā un baudās.” “Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši tā Kunga Cebaota ausis.” (Jēk. 5:1–3,5,4)
Pienāks brīdis, kad katram būs jāatsakās no uzticētajām dāvanām. Pēdējās tiesas dienā cilvēku krātajai bagātībai vairs nebūs nekādas vērtības. Viņu rīcībā tad nebūs nekā, ko tie varētu uzskatīt par savu.
Tiem, kuri savu dzīvi pavada, krādami laicīgu mantu, ir mazāk gudrības, saprātīgas rīcības un rūpju par savu mūžīgo labklājību nekā netaisnajam pārvaldniekam par savu laicīgo iztiku. Tie, kas sevi sauc par gaismas bērniem, nav tik gudri kā tās pašas paaudzes pasaules bērni. Šie ir tie, par kuriem pravietis, raudzīdamies nākotnē uz tiesas dienu, ir pasludinājis: “Cilvēki atmetīs savus sudraba un zelta elka dievus, ko viņi bija darinājuši pielūgsmei, aizmetīs tos projām žurkām un sikspārņiem un paslēpsies klinšu aizās un klinšu alās bailēs no tā Kunga un Viņa varenās godības, kad Viņš celsies, lai zemei iedvestu bijību.” (Jes. 2:20,21)
