[376] Jautājums “Kurš ir mans tuvākais?” jūdu starpā mēdza izraisīt nebeidzamus strīdus. Viņi nešaubījās par pagāniem un samariešiem. Tie viņiem bija svešinieki un ienaidnieki. Bet kur pašu tautas un dažādo sabiedrības šķiru vidū ir šī robeža? Kurus priesterim, rabīnam un vecākajam vajadzētu uzskatīt par saviem tuvākajiem? Viņi savu dzīvi pavadīja ceremoniju virknē, ar kuru centās sevi šķīstīt. Šie cilvēki mācīja, ka saskarsme ar neizglītoto un bezrūpīgo pūli tos apgāna, bet šķīstīšana prasa smagu piepūli. Vai “nešķīstos” tie lai uzskata par saviem tuvākajiem?
Uz šo jautājumu Jēzus atbildēja ar līdzību par žēlsirdīgo samarieti. Viņš parādīja, ka mūsu tuvākais nav tikai tas, kurš ir mūsu draudzes loceklis un kuram ir tāda pati ticība kā mums. Šeit nav nozīmes ne rasei, ne ādas krāsai, ne sabiedrības šķirai. Mūsu tuvākais ir jebkurš cilvēks, kuram ir vajadzīga mūsu palīdzība. Mūsu tuvākais ir katra dvēsele, kuru ievainojis un satriecis ienaidnieks. Mūsu tuvākais ir ikviens, kurš ir Dieva īpašums.
[377] Līdzību par žēlsirdīgo samarieti ierosināja jautājums, ko Kristum uzdeva kāds bauslības speciālists. Pestītājam mācot, “kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvi?” “ Farizeji bija mudinājuši rakstu mācītāju uzdot šo jautājumu, cerēdami ievilināt Kristu lamatās, un nu tie ļoti uzmanīgi ieklausījās Viņa atbildē. Bet Pestītājs nekādu strīdu neuzsāka. Viņš lika atbildēt pašam jautātājam. “Kā stāv bauslībā rakstīts,” Kristus jautāja, “kā tu tur lasi?” Jūdi joprojām pārmeta Jēzum vieglprātīgu attieksmi pret Sinaja kalnā doto bauslību, taču no jautājuma par glābšanu Viņš pievērsās jautājumam par paklausību Dieva baušļiem.
Bauslības mācītājs atbildēja: “Tev būs Dievu, savu Kungu mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu.” “Tu pareizi esi atbildējis;” sacīja Kristus, “dari to, un tu dzīvosi.”
Bauslības mācītājs nebija apmierināts ar farizeju nostāju un viņu darbiem. Viņš bija pētījis Rakstus ar vēlēšanos izprast to īsto nozīmi. Viņam bija dzīva interese par šo lietu, un tā arī izskanēja patiesā jautājumā: “Ko man būs darīt?” Savā atbildē, nosaucot bauslības prasības, mācītājs neminēja milzum daudzos ceremoniju un rituālu priekšrakstus. Tajos viņš šajā gadījumā nesaskatīja nekādu vērtību, bet minēja divus lielus principus, uz kuriem balstās visa bauslība un pravieši. Atzinīgi novērtēdams viņa atbildi, Pestītājs ieņēma izdevīgākas pozīcijas attiecībā pret rabīniem. Tie nevarēja izvirzīt nekādas pretenzijas par to, ka Viņš atbalstījis bauslības mācītāja teikto.
“Dari to, un tu dzīvosi,” sacīja Kristus. Mācīdams Viņš bauslību vienmēr atklāja kā dievišķi vienotu veselumu, parādīdams, ka nav iespējams vienu priekšrakstu ievērot un kādu citu pārkāpt — visam vijas cauri viens princips. Cilvēka [378] likteni nosaka paklausība visiem likumiem kopā.
Kristus zināja, ka neviens nespēj paklausīt likumam savā spēkā. Viņš vēlējās pārliecināt bauslības mācītāju, lai tas šos jautājumus izpētītu skaidrāk un kritiskāk, tādējādi atrazdams patiesību. Vienīgi pieņemot Kristus spēku un žēlastību, mēs spējam ievērot baušļus. Ticība samaksai par grēku kritušo cilvēku dara spējīgu mīlēt Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu.
Bauslības mācītājs zināja, ka viņš nav ievērojis ne pirmos četrus, ne otros sešus baušļus. Šo cilvēku pārliecināja Kristus pārbaudošie vārdi, taču tā rezultātā viņš nevis izsūdzēja savu grēku, bet gan centās to attaisnot. Viņš neatzina patiesību, bet centās parādīt, cik grūti šo bausli ir pildīt. [379] Šādi mācītājs cerēja izvairīties no pārliecināšanas un vienlaicīgi aizstāvēt sevi ļaužu priekšā. Pestītāja vārdi parādīja, ka mācītāja jautājums bija lieks, jo viņš pats spēja uz to atbildēt. Tomēr viņš uzdeva vēl vienu jautājumu: “Kurš tad ir mans tuvākais?”
Kristus atkal izvairījās no strīda. Uz šo jautājumu Viņš atbildēja, atstāstīdams kādu negadījumu, kas klausītājiem vēl bija svaigā atmiņā. “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.”
Dodoties no Jeruzālemes uz Jēriku, ceļiniekam bija jāšķērso daļa Jūdejas tuksneša. Ceļš veda lejup mežonīgā, klinšainā aizā, kur mita laupītāji un bieži norisinājās vardarbība. Šeit tie arī bija uzbrukuši ceļiniekam, atņēmuši visu vērtīgo un atstājuši viņu pusdzīvu ceļmalā. Viņam tā guļot, garām gāja kāds priesteris; tas pamanīja ievainoto, sasisto un savās asinīs mirkstošo cilvēku; tomēr viņš to pameta, nesniegdams nekādu palīdzību. Viņš “aizgāja garām”. Tad parādījās kāds levīts. Aiz ziņkārības par notikušo tas noliecās un apskatīja cietēju. Viņš iekšēji apzinājās to, kas tagad jādara, taču šis pienākums nebija nekāds patīkamais. Levīts vēlējās, kaut viņš nemaz nebūtu nācis pa šo ceļu, tad nebūtu bijis jāredz ievainotais. Tas sev centās iestāstīt, ka viņam ar šo gadījumu nav nekāda sakara, un arī “aizgāja garām”.
Taču kāds samarietis, iedams pa šo pašu ceļu, ieraudzīja cietēju un izdarīja to, ko citi bija atteikušies darīt. Viņš laipni un uzmanīgi palīdzēja ievainotajam. “Viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš sasēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz sava lopa un to aizveda [380] mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: “Kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev atdošu.”” Gan priesteris, gan levīts vārdos apliecināja savu dievbijību, bet samarietis parādīja, ka viņš patiesi ir atgriezies. Šis darbs viņam nebūt nelikās patīkamāks kā priesterim un levītam, taču ar savu rīcību un izturēšanos tas pierādīja, ka dzīvo saskaņā ar Dievu.
Pasniegdams šo mācību, Kristus tiešā un ietekmīgā veidā atklāja bauslības principus un parādīja saviem klausītājiem, ka tie nebija pievērsuši uzmanību šo principu īstenošanai dzīvē. Viņa vārdi bija tik skaidri un tieši, ka klausītāji nevarēja atrast nevienu iespēju iebilst. Bauslības mācītājs neredzēja šajā mācībā neko tādu, ko varētu kritizēt. Viņa aizspriedumi pret Kristu izzuda. Tomēr savu nacionālo naidu viņš nebija pārvarējis tik tālu, ka, izsakot atzinību samarietim, spētu viņu nosaukt vārdā. Kad Kristus jautāja: “Kurš no šiem trim cilvēkiem, tev šķiet, tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” viņš atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.”
“Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu, tad ej un dari tu arī tāpat.”” Parādi šo iejūtību un laipnību tiem, kam ir grūtības. Tā tu pierādīsi, ka pildi visus baušļus.
Jūdu un samariešu lielo nesaskaņu cēlonis bija atšķirības vienā no ticības jautājumiem — jautājumā par to, kas ir patiesa pielūgsme. Farizeji par samariešiem nemēdza teikt neko labu; tie viņus nolādēja ar vissmagākajiem lāstiem. Naids starp jūdiem un samariešiem bija tik liels, ka samarietei šķita dīvains Kristus lūgums pēc malka ūdens. “Kā tu, jūds būdams,” viņa sacīja, “prasi dzert no manis, samarietes?” Un evaņģēlists šeit pievieno paskaidrojumu: “Jo jūdi ar samariešiem nesagājās.” (Jāņa 4:9) [381] Kad jūdus tik ļoti bija pārņēmis asinskārs naids pret Kristu, ka tie templī piecēlās, lai nomētātu Viņu ar akmeņiem, tad tie sava naida izteikšanai neatrada spēcīgākus vārdus par šiem: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” (Jāņa 8:48) Tomēr priesteris un levīts atstāja nepadarītu tieši to darbu, ko Kungs viņiem bija pavēlējis darīt, pamezdami savu tautieti ienīstā samarieša ziņā.
Samarietis bija ievērojis bausli: “Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu”, tā parādīdams, ka viņš ir taisnāks nekā tie, kuri viņu nievā. Riskēdams ar savu dzīvību, viņš pret ievainoto izturējās kā pret savu brāli. Samarietis simbolizē Kristu. Pestītājs [382] mums parādīja tādu mīlestību, kurai cilvēciska mīlestība nespēj līdzināties. Kad mēs bijām ievainoti un mirām, Viņš par mums iežēlojās. Viņš mums nepagāja garām, neatstāja bez palīdzības un cerības, pakļaudams bojāejai. Viņu mīlēja viss Debesu pulks. Viņš uzlūkoja mūsu lielo vajadzību un galvoja par mums, padarīdams cilvēces intereses par savējām. Viņš mira, lai glābtu savus ienaidniekus. Viņš lūdza par saviem slepkavām. Norādīdams uz savu piemēru, Viņš sacīja sekotājiem: “Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu;” “kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 15:17; 13:34)
Priesteris un levīts bija izraudzīti, lai veiktu kalpošanu templī, kuras kārtību bija izveidojis Dievs. Šī amata pildīšana bija augsta un cienījama privilēģija; gan priesterim, gan levītam šķita — ja jau viņi ir tā pagodināti, tad aprūpēt kādu nepazīstamu cietēju ceļmalā būtu viņu necienīgi. Tā šie garīdznieki palaida garām īpašu izdevību, ko Dievs tiem bija piedāvājis kā saviem pārstāvjiem, lai viņi varētu nest svētības citiem cilvēkiem.
Šodien daudzi pieļauj līdzīgas kļūdas. Tie savus pienākumus sadala divās atšķirīgās grupās. Viena grupa sastāv no lielajām lietām, kuras jāpārvalda Dieva likumam; otra — no tā saucamajām mazajām lietām, kurās tiek ignorēts bauslis “Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu”. Šī darba sfēra tiek atstāta iegribu varā, pakļauta tieksmēm un acumirkļa pamudinājumiem. Tā tiek kropļots raksturs un Kristus reliģija parādīta neīstā gaismā.
Ir tādi, kas kalpošanu cilvēces ciešanu atvieglošanai uzskata par pazemojošu. Daudzi ar vienaldzību un nicinājumu noskatās uz tiem, kuri savas dvēseles templi atstājuši postā. Daži trūcīgajiem nepievērš uzmanību vēl kāda cita iemesla dēļ. Viņi tic, ka strādā Kristus labā un cenšas sasniegt kādu sevišķi svarīgu mērķi. [383] Viņiem šķiet, ka tie dara lielu darbu un nevar apstāties, lai ievērotu trūcīgo un nelaimē nonākušo vajadzības. Lai sekmētu savu iedomāti lielo darbu, tie pat var apspiest nabadzīgos. Tie var viņiem likt piedzīvot grūtus apstākļus un pārbaudījumus, atņemt šiem cilvēkiem viņu tiesības vai neņemt vērā viņu vajadzības. Tomēr tiem šķiet, ka tas viss ir attaisnojams, jo tie pēc viņu pašu domām strādā Kristus labā.
