Sporta spēles vai vienkārša vingrošana nesniedz vislielāko labumu. Šīm nodarbībām ir gan sava vērtība, jo cilvēks liek kustēties muskuļiem un daudz atrodas svaigā gaisā, bet, ja to pašu
enerģiju izlietotu praktiskā darbā, lietderība būtu lielāka. Tad tiktu iegūta gandarījuma sajūta, jo tāda rīcība asociētos ar kaut ko vērtīgu un sniegtu pārliecību par kādu labi paveiktu pienākumu.
Mūsu skolas vajadzētu absolvēt [179] vispusīgi izglītotiem audzēkņiem, lai, vieniem izejot dzīvē, tiem būtu pietiekošs daudzums derīgu zināšanu, kas nepieciešamas panākumu pilnam darbam. Čaklas studijas ir tikpat svarīgas kā piepūli prasošs un centīgs darbs. Spēles, turpretī, nav katrā ziņā nepieciešamas. Fizisko spēku izlietošana izpriecām nav pats labākais veids līdzsvarota prāta attīstībai. Ja laiku, ko izlieto fiziskiem vingrinājumiem, kas soli pa solim ved tuvāk pārpūlei, veltītu Kristus paredzētajam darbam, ļaudis pavadītu Dieva svētība.
Audzināšana praktiskajai dzīvei, kad fizisks darbs tiek savienots ar garīgiem pienākumiem, kļūs patīkama apzinoties, ka cilvēka ķermenis un prāts tādā veidā tiek sagatavots Dieva paredzēto uzdevumu veikšanai. Jo labāk jaunatne pratīs izpildīt praktiskos dzīves pienākumus, jo lielāku gandarījumu dos apziņa, ka tā var būt par svētību citiem. Pieradis priecīgi izpildīt vienkāršos pienākumus, prāts kļūs arvien plašāks un, pateicoties disciplīnai un vingrinājumiem, norūdīsies kalpošanai, jo būs apguvis visu zināšanu pamatu pamatu - pratīs domāt par citiem.
Es Kristus dzīvē neatrodu nevienu piemēru, ka Viņš laiku būtu pavadījis spēlēs vai izpriecās. Viņš bija liels Audzinātājs, domājot gan par šo, gan par nākamo dzīvi, tomēr es nespēju atrast nevienu norādījumu, kur Viņš mācekļiem būtu ieteicis ķermeņa vingrināšanas labā nodoties dažādiem laika kavēkļiem.
