Ir taisnība, ka jūs izjūtat zināmas rūpes par sev tuvo cilvēku mantošanu. Jūs cenšaties viņiem atklāt dārgo patiesību un pat visā nopietnībā raudat par viņu izglābšanu, bet, ja redzat, ka vārdiem ir pavisam niecīgs iespaids un uz lūgšanām, šķiet, nav atbildes, jūs gandrīz vai tie-caties vainot Dievu, ka šis darbs nav vainagojies panākumiem. Jūs domājat, ka piederīgajiem ir nocietinātas sirdis un tie nevērtē jūsu pūles. Bet vai nevajadzētu tā nopietni apsvērt, ka, iespējams, vaina ir jūsos pašos? Vai jums nekad nav ienācis prātā, ka jūs ar vienu roku cenšaties kaut ko celt, bet ar otru to pašu noārdāt?
Atsevišķos brīžos jūs esat pakļāvušies Svētā Gara iespaidam, bet citās reizēs [202] savu ticību aizliedzat ar neapdomīgu rīcību, iznīcinot visas iepriekšējās pūles tuvinieku labā, jo jūsu centieniem palīdzēt nav nekāda efekta sakarā ar jūsu pašu izturēšanos. Jūsu garastāvoklis, laikā
neizteiktie vārdi, jūsu uzvedība un īgnais noskaņojums, kristīgās laipnības un garīguma trūkums, un pat jūsu sejas izteiksme būtībā liecina pret jums.
Nekad nenovērtējiet par zemu mazo lietu nozīmi, jo tās veido praktisko ikdienas dzīvi. Tieši mazās lietās dvēsele var vingrināties, lai pieaugtu Kristus līdzībā vai nodotos ļaunumam. Lai Dievs jums palīdz nonākt pie tādiem ieradumiem domās, vārdos, skatienos un rīcībā, kas liecinātu, ka jūs mācāties no Jēzus un staigājat kopā ar Viņu!
