Aktīvā Dieva darbā pavadīta dzīve tiešām ir svētīga. Daudzi, kas savu laiku izšķiež niekojoties, dīkdienībā vai gaužoties par apstākļiem, varētu gūt pavisam citādu pieredzi, ja vairāk vērtētu tiem dāvāto dievišķo gaismu un vēstītu par to apkārtējiem ļaudīm, jo pārāk daudz tiek domāts par sevi un bezrūpīgu dzīvesveidu. Nopietni pūloties, viņi varētu ienest saules staru gaismu to cilvēku ikdienā, kas šobrīd vēl atrodas tumsā, mēģinot iet uz Debesīm pa plato ceļu. Tā viņi arī paši atrastu mieru un prieku Jēzū Kristū. [203]
